Kad uzaicināju savu māsu Lieni ar viņas dēlu Robertu pie mums uz vasarnīcu Iecavā, biju iztēlojusies, ka mūsu atpūta norisināsies pavisam citādi.
Rudenim tuvojoties, bet vēl joprojām jūtoties vasarīgi, gribējās pasēdēt pie ugunskura, uzcept šašliku, padzert karstu tēju verandā un smieties līdz vēlam vakaram. Domāju, ka viņai tas būs labs veids, kā atpūsties no darba spriedzes, jo viņa ikdienā strādāja bankā, atbildīgā amatā. Mežs tepat mums bija aiz sētas, upīte rokas stiepiena attālumā – kas gan var būt labāks?
Taču, kad viņai pastāstīju par savu ideju, māsas atbilde mani atvēsināja vairāk nekā vēlā rudens vējš. Viņa teica: “Atbrauksim mēs, atbrauksim, bet tikai tad, ja tu ņemsi vērā visas mūsu prasības.”
Sākumā es vēl nodomāju, ka tās būs kādas sīkas nianses – piemēram, ka vajadzēs sagādāt Robertam kādu īpašu sedziņu vai nolikt ērtu krēslu. Bet nē – saraksts bija krietni iespaidīgāks.
Pirmkārt, viņas dēlam nepatīkot citi bērni un visas nodarbes viņš grib darīt viens pats. Tas nozīmēja, ka tad, kad viņš būs vasarnīcā, tad, kad viņš gribēs lēkāt pa batutu vai peldēties, citi tur nedrīkstēs būt. Citiem vārdiem sakot, viss apkārtnē bija “jāiesaldē”, kamēr viņi būs ciemos.
Es jau savā prātā iedomājos, kā visi bērni un pieaugušie stāv rindā, skatās uz batutu, bet nedrīkst uzkāpt, jo “aizliegts”. Un upe? Tikai jāskatās, kā saule mirguļo ūdens virsmā, bet peldēt nedrīkst.
Tad nāca nākamais punkts. Ūdens. Vasaras mājā mēs dzeramo ūdeni ņemam no akas, un tas nozīmē, ka ar ūdeni ir jārīkojas taupīgi. Parasti visi to saprot, mazgājas saprātīgi un skatās, lai pietiktu arī citiem. Bet māsa noteica, ka viņai un viņas bērnam pienākas pirmtiesības uz dušu un turklāt – ar neierobežotu ūdens daudzumu. Pārējie varot paciesties. Es mēģinu iedomāties, kā tas izskatītos praksē: visi pārējie netīri pēc dārza darbiem, bet gaida rindā ar dvieli rokās, cerot, ka beidzot viņus kāds palaidīs.
Lasi vēl: 4. oktobris mūsu senču ticējumos: šajā dienā nedrīkst doties uz mežu, jo tas nesolīja neko labu
Un tad – trešais noteikums. Klusums. Kamēr viņi guļ, no rīta nedrīkst radīt nekādu troksni. Ne čalot, ne smieties, ne iekurt krāsni vai cirst malkas pagales. Un šis “rīts”, kā viņa pati piebilda, varot turpināties līdz pusdienlaikam. Tātad, ja mēs pārējie pieceļamies agri, tad mums atliek vien sēdēt un klusi elpot, lai viņiem netraucētu.
Es klausījos šajā “sarakstā” un jutu, kā mans sākotnējais entuziasms pamazām pārvēršas ironijā. Vai tiešām tā viņa šo uzskata par normālu un pieņemamu? Klusa māja, kur nedrīkst smieties, nedrīkst citi peldēties, nedrīkst izmantot ūdeni un jāstaigā kā pa olu čaumalām? Vairāk atgādināja nevis atpūtu, bet kādu stingru koloniju ar tikpat stingriem noteikumiem.
Protams, es viņai neko nepārmetu atklāti – saprotu, ka viņa viena audzina Robertu, turklāt viņš ir ļoti īpašs bērns kopš dzimšanas, tomēr nu jau viņam ir 6 gadi un drīz sāksies skola. Kā tad skolā būs? Neviens nevarēs skriet un smieties, jo traucēs Robertam?
Bet tajā pašā laikā manā prātā arvien biežāk ieskanējās viena doma: “Varbūt tomēr viņa nebrauks…” Un es pat pieķēru sevi domājot, ka patiesībā ļoti ceru tieši uz šo variantu. Jo citādi mūsu vasarnīca, kas man vienmēr bijusi brīvības un viegluma vieta, pārvērtīsies par stingru režīmu ar aizliegumu sarakstu pie durvīm.
Galu galā, es noklausījos viņas garo sarakstu un noteikumus, un teicu, ka es aprunāšos ar vīru un bērniem, vai mēs šos noteikumus varam izpildīt un tikai tad došu ziņu, vai viņi var braukt. Pagāja viena diena, un, protams, ka neviens – ne mans vīrs, ne mūsu trīs bērni nepiekrita šim, jo teica, ka tas izklausās, ka nevis viņi brauc ciemos, bet, ka ciemos būsim mēs.
Piezvanīju māsai un šo pateicu, ka diemžēl ciemošanās būs jāatliek, jo neviens no ģimenes nevarēs izpildīt šos noteikumus. “Man ļoti žēl, varbūt citreiz,” – es noteicu un noliku klausuli. Ir pagājuši 5 mēneši un māsa nav ne zvanījusi, ne atbildējusi uz manām ziņām. Skumji. Bet situācija kopumā jau kopš paša sākuma izklausījās ne pārāk laba.
