Kad mēs vērojam putnu barus debesīs, šķiet, ka to lidojums ir ideāli saskaņots un precīzs līdz sīkumam. Tomēr dažreiz var novērot neparastu parādību — zosis lido ar vēderu uz augšu, it kā veiktu akrobātisku triku. No malas tas var izskatīties pēc kļūdas vai dezorientācijas, taču patiesībā tā ir sarežģīta aerodinamiska kustība, ko ornitologi sauc par whiffling.
Eksperti šo uzvedību novēro jau vairāk nekā gadsimtu, un, lai gan diskusijas par tās cēloņiem turpinās, paša manevra būtība un mērķis jau sen ir skaidrs.
Kas ir manevrs whiffling
Whiffling ir straujš zosu pagrieziens ap garenisko ķermeņa asi. Putns turpina lidot uz priekšu, bet mugura nonāk apakšā, savukārt vēders — augšā. Galva tajā brīdī pagriežas par 180 grādiem, lai saglabātu ierasto stāvokli. Neskatoties uz šķietamo nestabilitāti, zoss pilnībā kontrolē spārnu kustības un izmanto šo paņēmienu apzināti — lai pēkšņi samazinātu cēlējspēku un strauji zaudētu augstumu.
No fizikas viedokļa tas izskaidrojams vienkārši. Normālā lidojuma laikā spārni rada cēlējspēku, kas notur putnu gaisā. Kad zoss apgriežas, gaisa plūsma maina virzienu un ķermenis it kā “iegrimst” lejā. Tas ļauj strauji nolaisties, nezaudējot ātrumu uz priekšu. Būtībā tas ir līdzīgi tam, ko piloti sauc par “slīdēšanu bez dzinēja” — kontrolētu nolaišanos bez papildu vilces.
Kāpēc zosis apgriežas lidojumā
Zinātnieki min vairākus iemeslus, kādēļ zosis izmanto šo neparasto manevru.
Pirmkārt, tas palīdz nolaižoties. Kad bars tuvojas ūdenstilpei, laukam vai atpūtas vietai, bieži vien izrādās, ka putni ir par augstu vai arī kustas pārāk ātri. Whiffling ļauj burtiski “bremzēt gaisā” un precīzi nolaisties vajadzīgajā vietā, nepārlidojot tai pāri.
Otrkārt, apgriešanās kalpo arī kā aizsardzības paņēmiens. Ērgļi, vanagi un citas lielas putnu sugas migrācijas laikā mēdz traucēt zosu lidojumu. Strauja ķermeņa pozīcijas maiņa tos samulsina — paredzēt kustību virzienu kļūst daudz sarežģītāk. Tas ļauj zosīm turpināt ceļu drošāk.
Trešais whiffling iemesls varētu būt saziņa barā. Novērots, ka reizēm vairākas zosis vienlaikus veic šo kustību, it kā saskaņojot nolaišanos vai virziena maiņu. Ir gadījumi, kad visa kopa vienlaikus apgriežas pirms nosēšanās, kas atgādina gaisa deju, lai gan patiesībā tas ir saskaņots manevrs.
Daļa pētnieku uzskata, ka šī kustība sākotnēji veidojusies kā aizsardzības mehānisms, bet vēlāk kļuvusi par vispārēju ātras manevrēšanas instrumentu.
Zosis kā akrobāti gaisā
Izrādās, otrādi lidot prot ne tikai zosis. To dara arī pīles, gulbji un kaijas, taču visefektīgāk tas izskatās tieši zosīm. Garais ķermenis un spēcīgie spārni ļauj veikt straujas kustības ar pārsteidzošu eleganci.
To mēdz salīdzināt ar augstākās pilotāžas elementiem — piemēram, “pusmuciņu” vai “barrel roll”. Piloti šādus manevrus apgūst ar ilgu praksi, bet zosis tos veic dabiskā ceļā, izmantojot instinktu un aerodinamiskās priekšrocības.
Vai zosīm ir droši lidot otrādi?
No malas varētu domāt, ka šāds manevrs ir bīstams un var izjaukt līdzsvaru. Taču realitātē zosis lieliski kontrolē savu ķermeni pat lidojot otrādi. To iekšējais līdzsvara mehānisms ir tik attīstīts, ka orientācija netiek zaudēta ne uz mirkli.
Zosīm šāda kustība ir normāla un bieži lietota. Pat briesmu brīžos tās izmanto apgriešanos, lai pēkšņi mainītu kursu.
Tāpēc lidojums ar vēderu uz augšu nav triks, bet pārbaudīts izdzīvošanas rīks. Tas palīdz nolaižoties, nodrošina drošību un sinhronizē kustību barā. Mums tas šķiet amizants skats, bet dabai tas ir perfekts risinājums.
