Kad pirmo reizi satiku Agnesi, viņa man uzreiz neiepatikās — tāda kā pārāk lepna un pieradusi, ka viss notiek pēc viņas prāta.
Mirksķina acis, pielabo matus, uz mums ar vīru skatās tik saldi, ka gandrīz vai neērti. Nagi tik gari, ka brīnos, kā viņa vispār tiek galā ar ikdienas lietām. Bet neko darīt — tā bija mūsu dēla Andra izvēle. Man gan uzreiz šķita, ka viņa no tām, kas vairāk prot dzīvot uz citu rēķina, nevis strādāt.
Nu ko — ja jau Andris viņu izvēlējās, tad neko. Pieņēmām, jo dēls mums viens vienīgs. Pat dzīvokli viņiem nopirkām, lai tikai dzīvo labi. Tad piedzima pirmais bērns, Agnese palika mājās, kā jau mamma. Kad mazajam bija ap trīs gadiem, viņa paziņoja, ka atkal būs bērniņš. Es tikai nodomāju — nu jā, tā arī zināju, ka strādāt viņa negrasās. Labi vismaz, ka Andris pelnīja labi un viss bija kārtībā.
Pēc kāda laika notika notikums, kas pilnībā mainīja mūsu dzīvi — mūsu dēls Andris pēkšņi aizgāja mūžībā. Viņa dēli palika bez tēva, bet mēs — bez dēla. Agnese centās saglabāt mieru, taču drīz kļuva pamanāms, ka viņa sāk vairāk rūpēties par savu izskatu. Droši vien mēģināja pielāgoties jaunajiem apstākļiem un domāja, kā turpmāk sakārtot dzīvi.
Apmēram pusotru gadu mēs ar vīru palīdzējām maksāt par visu — rēķiniem, bērnu ēdienreizēm skolā un bērnudārzā, apģērbu. Arī Agnese dažkārt lūdza naudu “ikdienai”, bet redzējām, ka viņa cenšas parūpēties arī par savu izskatu, apmeklē salonu un kārtīgi kopj sevi.
Mani pacietība beidzās brīdī, kad Agnese sāka atvest bērnus pie mums uz vairākām dienām nedēļā. Sākumā domāju, ka viņa ir sākusi strādāt, taču drīz kļuva skaidrs, ka ir citi iemesli. Tad ar vīru nolēmām — turpmāk naudu viņai nesūtīsim. Viss nepieciešamais būs bērniem, bet viņai pašai jāmācās tikt galā. Reizēm nodomāju — žēl, ka Andris tik agri aizgāja, un tik žēl, ka viņa dzīve izvērtās tā, kā izvērtās.
Dzīvē ne vienmēr viss notiek tā, kā plānots. Mēs vēlējāmies tikai to, lai dēlam un viņa ģimenei klājas labi, bet beigās nācās pieņemt, ka katram cilvēkam ir savs ceļš un savas izvēles. Mēs turpinām rūpēties par mazbērniem un ceram, ka viņi izaugs saprotoši un laimīgi.
Ko jūs darītu mūsu vietā — vai turpinātu palīdzēt bijušajai vedeklai, vai atbalstītu tikai bērnus?
