Mēs esam tādi cilvēki, kuriem vasarnīca, pirmkārt, ir galvenokārt ir tāpēc, ka ir pašiem savs pleķītis, dārzeņu dobīte un vieta, kur atpūsties. Un tas ir kolosāli. Ņemot vērā šā brīža dārzeņu un augļu cenas, būtu muļķīgi neizmantot šo iespēju.
Turklāt mūsu vasarnīca atrodas ļoti tuvu Rīgai – Salaspilī. Protams, ka visi “aktīvie” gadalaiki patiešām mums ir aktīvi – darba pilnas rokas. Bet neslēpšu – arī iespēja atpūsties no ikdienas pilsētas kņadas, jo dzīvojam mēs pieci cilvēki trīs istabu dzīvoklī Purvciemā, tad nu brīžiem ir sajūta, ka “kāpjam viens otram uz galvas”. Bet vasarnīcā – viss ir! Pat upe netālu!
Šogad pirmo reizi ciemos uzaicinājām savus ģimenes draugus. Valdis ir mana vīra sens kolēģis, bet Rita – viņa sieva. Mēs sadraudzējāmies vīra darba Jaunā gada ballītē, pēc tam kļuvām par labiem draugiem.
Nesen Rita man pasūdzējās, ka šogad viņai un Valdim nesanāk pilnvērtīgs atvaļinājums.
“Mēs visu naudu iztērējām par dēla kāzām,” viņa nopūtās. “Tātad mums ar Valdi visa vasara būs jāpavada “ieslēgtiem” savā dzīvoklī.”
“Jūs varētu kādreiz atbraukt uz mūsu vasarnīcu,” es ieteicu. “Nav gluži pieczvaigžņu kūrorts, bet nu mums tomēr ir diezgan jauki.”
“Es labprāt!” Rita priecājās.
Arī mans vīrs Jānis bija priecīgs par viesu uzņemšanu. Tomēr mēs viņus jau iepriekš brīdinājām, ka nevarēsim visu laiku būt kopā ar viņiem.
“Mums ir daudz darāmā dārzā un dobēs,” mēs teicām. “Un jūs varat iekārtoties kā mājās. Varat doties uz upi, pastaigāties mežā vai pasēdēt pirtī. Viss ir jūsu rīcībā!”
Mūsu viesi pavadīja visu nedēļas nogali pie mums un bija absolūtā sajūsmā.
“Ak, cik brīnišķīgi, ka esam kļuvuši par draugiem!” Rita man teica. “Jūsu vieta ir vienkārši brīnišķīga. Tas ir kā mini atvaļinājums!”
“Es priecājos, ka jums viss patika,” es pasmaidīju. “Brauciet vēlreiz!”
Nedomāju, ka viņi uztvers manus vārdus tik burtiski. Tomēr tikai pāris nedēļas vēlāk, sestdienas rītā, Rita man piezvanīja un jautāja:
“Vai tu tagad esi vasarnīcā?”
“Nu, jā,” es atbildēju. “Kā vienmēr.”
“Vai tu neiebilstu, ja mēs pēc pāris stundām atbrauksim?” viņa vaicāja.
“Ē, labi, brauciet ciemos,” es atbildēju, bet biju mazliet apjukusi.
Lasi vēl: Ja logā ieskrien zīlīte – tā ir laba zīme, bet, ja cits putns: katram lidotājam savs vēstījums
Tad es domāju, varbūt viņi vienkārši brauc garām no kaut kurienes. Bet izrādījās, ka mūsu draugi bija atbraukuši uz palikšanu, uz visu nedēļas nogali.
“Neuztraucieties,” Rita mums teica. “Nav nepieciešams mūs izklaidēt, mēs paši tiksim galā. Ejiet savās darīšanās!”
Jā, otro reizi, kad viņi bija iekārtojušies mūsu vasarnīcā, viņi jau bija diezgan jauki bija iekārtojušies. Tas šķita mazliet dīvaini. Mēs ar Jāni visu dienu pavadījām, ravējot dobes, kamēr mūsu viesi devās uz pludmali sauļoties.
Tiesa, tajā vakarā viņi iekurināja pirti, Valdis uzcepa šašliku, Rita pagatavoja salātus, un mēs visi kopā labi pavadījām laiku. Bet mums tomēr bija jāatpūšas no ikdienas rutīnas. Un vispār, ir grūti koncentrēties uz kaut ko, ja mājās visu laiku ir viesi.
Pēc pāris nedēļām Rita un Valdis atkal ieradās. Šoreiz gandrīz bez brīdinājuma. Viņi vienkārši paziņoja, ka brauc šurpu.
“Ak, mēs jūs negaidījām,” es mulsinoši teicu.
“Jūs mūs pat nepamanīsiet!” mana draudzene iesmējās.
Jā, pareizi. Šoreiz mēs atteicāmies iet sēdēt vakarā uz terases, jo mums bija daudz darba. Mēs ar Jāni agri gājām gulēt, jo gribējām svētdien agri celties, lai lasītu avenes.
Bet mēs nevarējām aizmigt. Jo mūsu “nepamanītie” viesi sēdēja pagalmā līdz vēlai naktij, cepa šašliku, jokoja un skaļi smējās.
Šorīt es nolēmu, ka ir pienācis laiks ar Ritu parunāt.
“Rita,” es teicu savai draudzenei, kad bijām divas vien. “Es tiešām novērtēju mūsu draudzību, bet šķiet, ka jūs ar vīru pēdējā laikā esat pārāk bieži šeit uzturējušies.”
“Ko tu ar to domā?” viņa pārsteigta jautāja.
“Rita, burtiski!” es nopūtos. “Mēs nevarējām aizmigt pagājušajā naktī jūsu dēļ. Ja gadījumā neesi pamanījusi, mēs šeit strādājam, atšķirībā no jums.”
“Tu pati man teici, ka mēs varam atbraukt ciemos jebkurā laikā!” viņa dusmīgi teica. “Jau toreiz es domāju, cik lieliski, ka esam draudzenes, un tu zināji par mūsu finansiālajām grūtībām!”
“Nu, bet tas nenozīmē, ka tu vari ierasties, kad vien vēlies!” es iebildu.
“Tad tu varēji man to vienkārši pateikt!” Rita iesmējās.
“Es tev tagad to saku!” es atbildēju. Es nedomāju, ka es pateicu kaut ko sliktu. Bet mūsu draugi bija uz mums apvainojušies, un tagad viņi ar mums vispār vairs nesarunājas. Te nu bija – lielā draudzība…
