3.oktobrī savu dzimšanas dienu svinēja izcilais teātra un kino aktieris Uldis Dumpis – skatītāju iemīļots mākslinieks ar īpašu dzīves redzējumu un siltu humora izjūtu.
Ziniet, es visu mūžu esmu bijis diezgan paslinks. Dažkārt pat esmu priecājies, ja kāds pasākums nenotiek, pat ja tur varētu labi nopelnīt – cik labi, nebūs jādara! Ko es tagad, savos gados, izlikšos, ka esmu bijis briesmīgi čakls vai godkārīgs? Vai tēlošu, ka esmu labāks, nekā patiesībā esmu? Tas vairs nebūtu gaumīgi. Ja man ir darbs, tad strādāju, ja nav – nedaru. Nekad neesmu satraucies par lomām – dabūju vai nedabūju.
Uldis Dumpis ir noslēdzis savu darbīgo posmu Nacionālajā teātrī, tomēr joprojām piedalās dažādos pasākumos un interesējas par notikumiem gan teātra pasaulē, gan ārpus tās. Viņš gan atzīst, ka pats uz skatuves vairs necenšas kāpt. Laikam neesmu no tiem, kuri uzskata, ka darbs teātrī ir ziedošanās vai dzīves jēga. Man teātris vienmēr bijis darbs, nevis visa dzīve. Nekad neesmu juties tā, ka bez tā nevarētu dzīvot, saka aktieris.
Viņš atceras kādu sarunu ar skatītājiem, kas spilgti parāda viņa dzīves uztveri. Kāda kundze bija sašutusi par Eduarda Pāvula atklātību, ka viņš uz teātri ejot ar piespiešanos. Dumpis smaidot atbildējis:
Es viņai jautāju – kundze, par ko jūs strādājat? Viņa teica, ka ir skolotāja. Tad pajautāju – vai tiešām, kad modinātājs zvana septiņos no rīta, jūs ar sajūsmu leciet no gultas un saucat ‘urrā, iešu uz darbu’? Mēs, aktieri, arī neplaukšķinām. Mēs esam cilvēki, kas iet uz darbu arī tad, kad negribas ne celties, ne iet. Bet, kad ejam, cenšamies darīt no sirds.
Kādēļ aktieris skumst
Dumpis uzsver, ka viņam vienmēr bijusi skaidra robeža starp dzīvi un darbu – teātris viņam ir profesija, nevis viss dzīves centrs. Šodien viņš novērtē iespēju dzīvot mierīgāk – baudīt laiku laukos, nesteidzīgi pavadīt dienas, izbaudīt klusumu un mieru. Nedaudz viņš gan skumst pēc teātra ikdienas – tās īpašās atmosfēras, draudzīgajām sarunām grimētavās un dzīves starp mēģinājumiem un izrādēm.
Tomēr, kā pats aktieris saka, laiks iet, mainās paaudzes un cilvēki, un tāda vienkārši ir dzīves kārtība – katram savs laiks uz skatuves un savs laiks dzīvē.
Lasi vēl: Sniegputenis mūs pārsteigs nesagatavotus: sinoptiķi ir paziņojuši precīzu ziemas sākuma datumu
Skatīties vai klausīties pašu sevi ir diezgan grūti, jo ne vienmēr tas sagādā prieku, un tajā brīdī neko nevar mainīt. To var apliecināt daudzi aktieri. Tagad, kad no televīzijas skatītāja esmu kļuvis vairāk par radio klausītāju, reizēm 22.05 ieklausos vecajos ierakstos. Ne tikai tāpēc, ka arī man pašam reizēm ir kāds ieraksts, bet arī tāpēc, ka ir interesanti noklausīties lugas, kuras savulaik iestudējuši vecie aktieri.
