Piecus gadus mūsu laulība bija mierīga osta, kur valdīja mājīgums un uzticība. Bet tad šī osta sabruka vienā naktī
Es pamodos, aizgāju uz virtuvi un apstājos viesistabas durvīs. Tur, zilajā ekrāna gaismā, sēdēja mans vīrs. Austiņās.
«Anita… tu esi tik gudra,» viņš čukstēja ar tādu maigumu, kādu savā virzienā nebiju dzirdējusi jau ļoti sen. Mūsu mājā bija parādījusies cita sieviete. Un es solīju pati sev, ka noskaidrošu, kas viņa ir, lai ko tas man arī nemaksātu.
Mēs ar Andri bijām precējušies jau piecus gadus. Piecus laimīgus, gaismas un klusa siltuma pilnus gadus. Mūsu mazais dzīvoklītis pilsētas nomalē bija mūsu miera osta, kur brīvdienās smaržoja pēc svaigi ceptām bulciņām, bet vakaros — pēc viņa iemīļotās bergamotes tējas. Andris strādāja lielā IT uzņēmumā, bija vadošais izstrādātājs. Es nekad īpaši neiedziļinājos viņa projektos — visi tie vārdi man skanēja kā elfu buramvārdi. Es viņam uzticējos. Uzticējos tā, kā uzticas saulei, kas katru rītu aust.
Viss sajuka vienā lietainā otrdienā
Es pamodos naktī un aizgāju uz virtuvi. Durvju ailē es apstājos un paliku stāvam. Viesistabā, kuru piepildīja zilgana datora ekrāna gaisma, sēdēja mans vīrs. Viņam bija uzliktas austiņas ar mikrofonu, kuras viņš parasti lietoja darba sapulcēm. Bet tas, ko es dzirdēju, nekādi neatgādināja sarunu par kodu.
«Anita… tu esi tik gudra. Vienkārši neticami,» viņš čukstēja mikrofonā ar tādu maigumu, no kura man aizrāvās elpa. Anita? Kāda vēl Anita? Mums nebija paziņu ar tādu vārdu. Es aizturēju elpu, klausoties tālāk. «Es zinu, ka tu vari vairāk. Mums tikai jāatrod pareizā pieeja,» viņš turpināja tajā pašā klusajā čukstā. «Neuztraucies, es esmu ar tevi. Mēs tiksim galā.»
Mani pārņēma ledaina vilnis. Viņš ar kādu sarunājas naktīs. Ar sievieti. Un saka viņai vārdus, kas agrāk bija paredzēti tikai man. «Mēs tiksim galā», «es esmu ar tevi»… Šīs frāzes bija mūsu kods, mūsu mantra, kad saskārāmies ar grūtībām. Bet tagad viņš dalījās ar tām ar kaut kādu Anitu.
Es klusi atgriezos gultā, cenšoties neiečīkstināt durvis. Es gulēju, skatoties griestos, un manā galvā mutuļoja dažādas ainas. Lūk, viņš satiekas ar viņu kafejnīcā, lūk, dāvina viņai ziedus, viņi smejas par kaut ko, ko saprot tikai viņi divi. Bet es… es — ērta ikdiena, silta gulta un zupas pēc grafika.
No rīta viss bija kā parasti. Noskūpstīja mani pirms došanās uz darbu, nosauca par “saulīti” un apsolīja neaizkavēties. Bet es skatījos viņam līdzi un manī bija divas sajūtas: vēlme izraisīt atklātu sarunu un arī nevelēšanās dzirdēt patiesību. Es izvēlējos klusēt. Bet aizdomu sēkla jau bija iemesta manas dvēseles auglīgajā augsnē un sāka dīgt ar milzīgām saknēm.
Visu dienu es nevarēju atrast sev vietu. Mēģināju novērsties ar mājas tīrīšanu, bet rokas nolaidās. Ieslēdzu seriālu — un nespēju sekot sižetam. Visas domas bija tikai par viņu. Anita. Kas viņa ir? Jauna kolēģe? Drosmīga praktikante, kura sagriezusi galvu manam četrdesmitgadīgajam, nopietnajam vīram? Es prātā pārcilāju visus iespējamos variantus, un katrs bija trakāks par iepriekšējo.
Vakarā, kad viņš atgriezās, es viņu sagaidīju ar piespiestu smaidu. «Kā pagāja diena?» — es vaicāju, bet pati vēroju viņa seju, meklējot svešas lūpu krāsas pēdas, ošņāju viņa kreklu, cenšoties sajust svešu smaržu. Bet viss bija kā parasti. Un tas biedēja vēl vairāk. Tātad viņš labi prot slēpties. Tātad viss ir nopietni.
Naktī es atkal tēloju, ka guļu, un gaidīju. Un viņš atkal aizgāja uz viesistabu. Es piezagu pie durvīm.
«Anita, nespītējies, lūdzu,» viņš teica nogurušā balsī. «Mēģināsim vēlreiz. Vienkārši izdari to, ko es lūdzu.»
Un tad no viņa austiņām atskanēja klusa sievietes balss, kuru es nespēju saprast. Bet pats tās esamības fakts man kļuva par spriedumu. Mana laimīgā dzīve, mana osta, mana pasaule bija sagrozījusies. Un es nolēmu, ka noskaidrošu patiesību. Par jebkuru cenu. Nākamās dažas dienas pārvērtās filmā. Mana dzīve tagad dalījās “pirms” un “pēc” tās nakts čuksta. Es kļuvu par ēnu savā mājā. Kad Andris bija dušā, es satvēru viņa telefonu, ievadīju paroli, kuru, par laimi, zināju — mūsu kāzu datumu. Likteņa ironija.
Es pārskatīju kontaktus — nekādas “Anitas” vai aizdomīgas “A.”. Ziņas ziņapmaiņās — tikai darba čati ar nosaukumiem kā “Backend_API_Team” un sarakste ar viņa māti. Zvanu vēsture — nevainojami tīra. Tas mani mulsināja. Ja viņš visu tik rūpīgi slēpj, tātad viņš ne vienkārši aizrāvies — viņš dzīvo dubultu dzīvi. Profesionāli.
Vakarpusē es viņu vēroju. Viņš sēdēja pie klēpjdatora, un viņa sejā ik pa brīdim parādījās dīvaina smaida ēna. Viņš kaut ko ātri rakstīja, tad atlaidās krēslā un atkal uzlika tās nolādētās austiņas.
— Andri, ko tu tur smaidi? — es vienreiz neizturēju, cenšoties, lai balss skanētu bezrūpīgi.
Viņš trīcēja, strauji pagriezās.
— Ā? Ai, neko, darba čatā. Kolēģis muļķību pateica vispārējā čatā.
— Skaidrs, — es izspiedu caur zobiem. Kolēģis, protams. Droši vien tā pati Anita “muļķojas”.
Es nolēmu rīkoties viltīgāk. Sestdien, kad mēs kopā gatavojām vakariņas, es it kā nejauši iesāku sarunu.
— Klausies, vai jums nodaļā daudz sieviešu strādā?
— Nu, ir, protams. Kaut kādi trīsdesmit procenti, laikam. A kas?
— Tāpat vien. Interesanti palika. IT taču pārsvarā vīrieši. Droši vien jums meitenes ir pieprasītas, vai ne? — es griezu salātus ar tādu spēku, it kā tie būtu mani sagrautie sapņi.
— Nu, nē, — viņš pasmējās, maisot mērci. — Visi nopietni, ģimenes cilvēki. Mums nav laika flirtēt.
Viņa balsī nebija ne kripatas melu. Vai arī viņš bija ģeniāls aktieris. Es nolēmu apiet no cita flanga.
— Bet jaunas ir? Kādas praktikantes, piemēram?
— Viena bija vasarā, Linda. Bet jau aizgājusi. Citādi… visi vecie kā es, — viņš pasmējās.
Linda, nevis Anita. Mani aizdomas atkal nonāca strupceļā, bet nepazuda. Gluži pretēji — viņa mierīgums tikai nostiprināja pārliecību, ka noslēpums ir dziļš un rūpīgi sargāts.
Kulminācija bija vakarā, kad viņš, sarunājoties ar savu “Anitu”, pēkšņi sāka smieties. Ne vienkārši smaidīt, bet skaļi smieties.
— Ak, Anita, nu tu dod! No kurienes tu to izrāvi? Smieklīgi, cik tu esi… neparedzama!
Es stāvēju aiz durvīm. Neparedzama. Jautra. Ne tāda kā es, drūmā sieva, kura vienmēr tikai jautā, vai viņš ir paēdis. Es ieskrēju istabā.
— Ar ko tu smejies, Andri?!
Viņš norāva austiņas, sejā bija īsts pārsteigums.
— Tu ko, neguli? Es tevi piecēlu?
— Neaizbildinies! Kas ir tā Anita?!
Andris apjucis paskatījās uz mani, tad uz klēpjdatora ekrānu, tad atpakaļ uz mani.
— Par ko tu runā? Kāda Anita?
— Tā, kas tevi smīdina naktīs! Tā, kurai tu čuksti maigumus. Es visu dzirdēju.
Viņš piecēlās, mēģināja mani apskaut, bet es atrāvos kā no uguns.
— Saulīt, tā ir kaut kāda kļūda. Tu kaut ko nepareizi saprati. Tas… tas ir vienkārši darba projekts. Ļoti sarežģīts, konfidenciāls. Es nevaru par to runāt.
— Projekts vārdā Anita?! Ērta atruna. Domā, es noticēšu?
Viņš skatījās uz mani ar tādu apjukumu, ka uz mirkli es gandrīz viņam noticēju. Bet tad atcerējos viņa maigumu, viņa smieklus, un …
— Es tev neticu.
Es izgāju no istabas. Tajā naktī es gulēju uz dīvāna viesistabā, ietinusies pledā. Es sapratu, ka vairs tā nevar. Bija jāpieņem lēmums.
No rīta es sakrāmēju nelielu somu — pašas nepieciešamākās lietas, kosmētikas somiņu, klēpjdatoru. Andris klusējot vēroja mani no guļamistabas durvīm.
— Nedari tā. Parunāsim, — viņš klusi teica.
— Mums nav par ko runāt. Tu izdarīji savu izvēli. Izklaidējies ar savu Anita tālāk.
— Nav nekādas Anitas tādā nozīmē, kādu tu domā! — viņa balsī parādījās izmisums. — Tā ir tikai… programma!
— Programma? — es iesmējos. —Programma, kurai tu saki “Anita, tu mana gudriniece”? Neko oriģinālāku nespēji izdomāt? Es braucu pie mammas.
Lasi vēl: Marinēti āboli burkās pēc vecas receptes – vasaras garša visai ziemai
Es aizgāju garām viņam, neskatoties acīs. Mamma mani sagaidīja uz sliekšņa. Uzmanīgi noklausījusies manu saraustīto stāstu, viņa teica:
— Es vienmēr zināju, ka viņš ir pārāk kluss! Klusos ūdeņos, meitiņ, velni mājo! — viņa ielēja man tēju un mēs pasēdējām virtuvē. — Tā, nekādu šķiršanos steigā. Vispirms jāsavāc pierādījumi. Dzelzsbetona pierādījumi! Lai šķiroties viņš mums atstāj dzīvokli un maksā līdz mūža galam.
— Mamm, kādi uzturlīdzekļi, mums nav bērnu…
— Tas nav svarīgi! — viņa atmeta ar roku. — Tev pašai! Tu taču viņam sevi veltīji, zupas vārīji.
Vakarā Andris mani burtiski pārpludināja ar ziņām: «Atgriezies, lūdzu», «Mums jāpārrunā», «Tu visu nepareizi saprati». Es tās lasīju un neatbildēju.
Nākamajā dienā es atgriezos mūsu dzīvoklī, kad Andra nebija mājās, aizbildinoties, ka gribu paņemt atstātās lietas. Mans plāns bija vienkāršs, bet riskants. No somiņas izvilku miniatūru diktofonu, ko biju no rīta nopirkusi elektronikas veikalā. Ieslēdzu ierakstu un iebāzu ierīci dziļi zem viesistabas dīvāna, aiz kājas, pavēršot mikrofonu istabas vidū. Tas bija zemiski un negodīgi, es to sapratu. Bet es gribēju uzzināt patiesību par katru cenu.
Naktī, kad pēc maniem aprēķiniem Andris atkal sarunājās ar savu mīļoto, es sapratu, ka vairs nevaru vienkārši sēdēt un gaidīt. Man vajadzēja dzirdēt visu ar savām ausīm.
Es izsaucu taksi un devos pie mūsu nama
Lūdzu šoferi izlaist mani aiz stūra, izkāpu un, ietinusies mētelī, piegāju pie ēkas. Es apstājušos koku ēnā gandrīz zem mūsu logiem. Pacēlu galvu un skatījos uz siltu gaismas plankumu viesistabā, kur reiz bija mana dzīve, jūtoties kā sliktas filmas varone. Un tad es ieraudzīju viņa ēnu. Viņš gāja pa istabu turp-atpakaļ, aktīvi žestikulējot, kā diskutējot ar kādu.
Nākamajā dienā, kad Andris bija darbā, es atkal atgriezos dzīvoklī. Uz galda stāvēja vāze ar maniem mīļākajiem ziediem un zīmīte: “Es tevi ļoti mīlu. Lūdzu, parunāsim. Andris.” Es zīmīti aizsviedu. Maigums šobrīd bija nevietā.
Zem dīvāna atradu diktofonu, ieslēdzu — ilgi bija klusums, līdz beidzot atskanēja Andra balss:
“Anita, aktivizācija.”
“Labvakar. Kā varu palīdzēt?” — atbildēja mehānisks sievietes balss tonis.
Lasi vēl: Personības tests: Cik suņus redzat attēlā
Tā bija viņa — “Anita”. Sekoja smieklīgs dialogs: viņš prasīja palaist skriptu, bet balss ieslēdza kaut kādu vecu dziesmu. Kad viņš palūdza laika prognozi, tā sāka diktēt ābolu šarlotes recepti. Es sēdēju uz grīdas un nesapratu — vai viņš runā ar sievieti vai ar datoru?
Tad mani pārņēma apjausma: “Anita” ir programma. Viņš tiešām ar to strādāja! Viņa “mīļā”, ar kuru es viņu greizsirdīgi salīdzināju, izrādījās mākslīgais intelekts. Man kļuva kauns. Es biju viņu apvainojusi, izjaukusi mieru… tikai dēļ kļūdainas programmas.
Kad Andris atgriezās, es biju pagatavojusi vakariņas. Mēs klusējām, līdz es teicu:
“Piedod. Es kļūdījos. Kas ir tā ‘Anita’?”
Viņš pasmaidīja:
“Virtual Assistant System with Integrated Linguistic Intelligence and Speech Analysis — īsi sakot es viņu saucu par Anitu. Es vadu projektu.”
Viņš ieslēdza datoru. Uz ekrāna iemirdzējās zilgana sfēra.
“Anita, kas ir mīlestība?”
“Mīlestība — tas, kad tu dod pēdējo picas gabalu, kaut pats to gribi.”
Es sāku smieties. Izrādījās, viņš naktīs runāja ar programmu, nevis mīļāko. Vakarā mēs abi ar Andri un “Anitu” smējāmies un testējām viņu kopā. Viņa sajauca komandas, mulsināja un reizēm izteica asprātības. Rīts pēc rīta Andris ar viņu rīkoja “plānošanas sapulces”, bet es pasmējos: “Vienkārši pret viņu vajag sievišķīgu pieeju.”
Kad projekts bija pabeigts, Andris atnesa man dāvanu — jaunu viedo kolonnu ar “Anitu” iekšā.
“Prieks jūs redzēt, mīļā,” atskanēja balss. “Jūsu Wi-Fi parole ‘AndrisLovesYou5’ — ļoti mīļa, bet nedroša.” Mēs smējāmies ilgi. Tagad viņa ir kļuvusi par mūsu ģimenes daļu — pļāpīga, gudra un nedaudz traka. Reiz viņa teica:
“Jūsu attiecībās jūtu līmenis pieaudzis par 27%. Mans kļūdainais darbs jūs satuvināja.” Un tā bija taisnība. Šī dīvainā, smieklīgā pieredze mums iemācīja mīlēt, uzticēties un reizēm — pasmieties arī par sevi.
