Rīts bija lēns un dzidrs. Migla vēl gulēja pāri laukiem kā balts palags, un tikai pa laikam tai cauri izdūrās kāds saules stars. Māra, kura pirms nedēļas bija nosvinējusi savu 89. dzimšanas dienu, sēdēja pie mājas, uz soliņa, apsegusies ar pašas adītu vilnas lakatu.
Viņa klausījās, kā vistas kūtī “runā” un gailis, nedaudz jau aizsmacis, ziņo, ka rīts ir klāt. Dzīve laukos, Bauskas pusē, viņai bija kļuvusi samērā vienkārša – krūze tējas, kartupeļu dobes, daži salāti, vistas, mīļais suns Riko un klusums, kas reizēm šķita tik blīvs, ka varētu to “pārgriezt”. Pilsēta viņai bija pārāk skaļa, pārāk sveša, turklāt bija sajūta, ka tur visi ļoti steidzas, bet šeit laiks bija pacietīgs.
Dēls Pēteris dzīvoja Rīgā. Viņš atbrauca reti, vienmēr steigā, ar dārgu auto un telefona zvaniem starp sarunām.
“Mamm, tev viss labi?” viņš jautāja, bet balss jau skanēja tālāk, it kā viņš runātu ar laiku, nevis ar cilvēku.
“Labi, labi,” Māra vienmēr atbildēja. Ko gan citu viņa varēja teikt?
Mazmeita Anna bija citāda. Viņa atbrauca ar siltumu — ar smiekliem, kas piepildīja istabu, un ar rokām, kas prata gan paglaudīt, gan palīdzēt. Kad viņa ienāca, mājai šķita, ka tā atkal sāk elpot. Kādā siltā oktobra vakarā Anna atveda omītei fotoalbumu. Putekļains, bet pilns ar skaistām atmiņām.
“Skaties, omīt,” viņa teica. “Šis bija bēniņos — es domāju, ka tas ir tavs.”
Viņas abas sēdēja pie virtuves galda, kur lampas gaisma krita ar siltiem stariem pāri vecajiem attēliem, kuros bija tik daudz atmiņu…
Te — Māra ar vīru Jāni pie jaunās mājas, viņas rokās bērns, acis mirdz.
Tur — ražas laiks, vīrs ar traktoru, bērni ar piena kannām.
Un vēl viena — ar ābeli fonā, ko viņa iestādīja ar vīru Jāni.
Māra ilgi klusēja. Tad čukstēja:
“Tā bija mūsu pirmā ābele. Viņš vienmēr teica — ja ābele ražo, tad mājā viss labi. Kad viņš devās prom… debesīs, es to katru pavasari baroju ar pelniem. Un viņa vēl aug…”
Anna pasmaidīja. “Tā ražo visvairāk. Pagājušajā gadā mēs taisījām ābolu biezeni — tieši no tās.”
Vecā Māra pasmaidīja — lēni, ar pateicību. “Redzi, bērns, tā arī ir dzīve — kaut kas aiziet, bet kaut kas cits turpina dzīvot.”
Vēlāk viņas abas izgāja ārā. Gaiss bija vēss, bet dzidrs. Lapas čaloja rudens vējā.
Anna skatījās uz māju, kurā bija izaudzis viņas tēvs, un noteica:
“Es domāju… varbūt nākamgad es varētu pārcelties šurp. Strādātu attālināti, no šejienes. Tu būtu tuvāk man.”
Māra uz viņu skatījās ilgi. Acīs bija gan prieks, gan rūpes.
“Bērns,” viņa sacīja, “dzīve laukos nav tikai skaistas bildes un klusums. Te reizēm ir vientulība, te ir smags darbs, kas negaida un jāizdara. Bet, ja tu tiešām jūti, ka šī vieta tev ir vajadzīga — tad dari tā. Māja jūt, kad kāds grib to mīlēt.”
Anna piegāja tuvāk un apskāva savu omīti. “Es jūtu, ka šī vieta mani sauc,” viņa teica.
Un Māra saprata, ka tā ir patiesība — jo viņa pati reiz bija jutusi to pašu, tikai pirms daudziem, daudziem gadiem, kad vēl bija jauna un visa dzīve bija priekšā.
Tajā naktī, kad Anna bija jau aizmigusi, Māra apsēdās pie loga. Uz galda — tējkanna, fotogrāfijas, mazā lampiņa.
Viņa paskatījās uz savām rokām. Tās bija raupjas, bet tajās bija redzama teju visa viņas dzīve: bērni, raža, mīlestība, zaudējumi, prieks.
“Rokas atceras visu,” viņa nodomāja.
Lasi vēl: Ja ieraugāt mežā šo koku, tā tuvumā atradīsies sēņu “kolonija”: praktiski padomi sēņotājiem
Ārā zvaigznes debesīs bija spožas. Vējš viegli kustināja aizkarus, un kaut kur pagalmā ierējās mīļais suns Riko.
Māra pacēla skatienu un klusi sacīja:
“Paldies, ka ļauj redzēt, kā dzīve turpinās.”
Viņa pasmaidīja — tā, kā smaida tikai tie, kuri zina: īstā mantojuma vērtība nav mājās, zemē vai lietās, bet tajā, ka kāds vēl atceras tavu balsi, tavu siltumu un tavu darbu. Un novērtē to.
Pagāja vēl 4 gadi. Anna savu solījumu pildīja – viņa pārcēlās pie omītes uz Bausku. Un dzīvoja tur. Viņa tur bija ļoti laimīga. Kādu rītu viņa pamodās, māja šķita tik klusa un tik mierīga. Mācās virsū skumjas. Tad viņa atrada omītes rakstīto vēstulīti. Tur bija rakstīts “Kad tava dzīve kļūst grūta – uzvāri tēju un paskaties uz ābeli. Viņa tev pateiks priekšā, kā dzīvot tālāk”.
Anna to pārlasīja vairākas reizes, tad saņēmās, pasmaidīja un izgāja ārā.
Saule jau lēca, un ābele — tā pati vecā — šūpojās vējā, pilna ar dzintara krāsas āboliem. Un viņai šķita, ka māja elpo un Māra to redz. Šoreiz vairs jau ne blakus, un tomēr – viņa bija te – katrā vēja kustībā, siltumā, mierā un mīlestībā.
