Kad tētis devās prom no šīs Zemes dzīves, Andrim bija piecdesmit trīs gadi. Viņš visu mūžu bija dzīvojis tajā pašā mājā, kur tētis – viņa būvētajā sarkano ķiegeļu mājā Jēkabpilī, netālu no upes.
Tā pati virtuve, tā pati šķībā ābele, kas katru pavasari krāšņi ziedēja. Tikai tētis vairs neiznāca ārā, to apskatīt. Brālis Viesturs dzīvoja Vācijā. Viņš aizbrauca studēt, bet tā arī tur palika – divdesmit piecus gadus. Protams, viņi sarakstījās, sazvanījās caur internetu, bet uz Latviju viņš atbrauca aizvien retāk un retāk. Pēdējo reizi abi brāļi viens otru bija satikuši pirms septiņiem gadiem, kad mamma atzīmēja savu 70. dzimšanas dienu.
Tagad viņš brauca uz mājām. Nevis atvaļinājumā, bet uz tēta bērēm. Andris viņu sagaidīja lidostā. Kad Viesturs ienāca lidostas foajē, viņu uzreiz varēja pamanīt – elegants mētelis, čemodāns uz riteņiem, klusa un atturīga seja. Uzreiz bija redzams, ka viņa dzīve ir “citā dimensijā”.
Viņi sveicinājās. Neapskāvās, tikai paspieda viens otram roku.
– Kā mamma? – bija pirmais, ko Viesturs pajautāja.
– Smagi… viņai ir smagi bez tēta, – Andris atbildēja. – Katru rītu pieceļas, noliek tētim krūzīti uz galda. Nevar pierast, ka tēta vairs nav. Uz ceļa šļakstījās šķīdonis – pakusis sniegs, dubļi un šļura.
Bēru dienā bija daudz cilvēku. Tētis bija strādājis skolā, daudzi viņu atcerējās kā stingru, bet godīgu skolotāju. Pēc bēru mielasta Viesturs sēdēja pie galda un malkoja tēju. Viņam nebija īsti, ko teikt. Viņš juta, ka visi viņu novēro – “tas ir tas, kurš aizbrauca un pameta savu ģimeni.” Andris visu laiku rosījās — palīdzēja mammai, runāja ar radiem, nesa ēdienu. Viņš izskatījās kā cilvēks, kas tur visu kopā, bet iekšā arī viņam bija tukšums.
Kad cilvēki aizgāja, viņi palika trijatā — mamma, Andris un Viesturs.
Un tad mamma teica:
– Jums būs jāizlemj par māju.
Šis bija tas brīdis, ko Andris bija gaidījis un arī baidījies.
Tētis nebija atstājis testamentu, viss bija “abiem dēliem”. Tā viņš bija teicis.
– Es te dzīvoju, – Andris klusi teica. – Es šo visu uzturēju.
– Es to saprotu, – Viesturs atbildēja. – Bet tas tomēr ir arī mans īpašums.
Lasi vēl: “Bišu spiets” naksnīgajās debesīs 14. oktobra vakarā: unikāls dabas skats naksnīgajās debesīs – būs redzams arī Latvijā
Šie vārdi nokrita kā smags akmens.
Andris paskatījās uz brāli.
– Tu taču neesi te bijis gadiem! Tētis vēl nesen jautāja, vai tu atbrauksi, tad, kad viņš jau jutās slikti…
– Es nevarēju, – Viesturs noteica. – Darbs, bērni… nav tik viegli izrauties.
Andrim iekšā kaut kas aizķērās.
– Dzīve, jā. Bet arī šī bija dzīve. Tētis te bija. Es te biju. Mamma te ir.
– Es jau arī viņu mīlēju, – Viesturs teica, bet tas skanēja kaut kā neīsti.
Viņi visi trīs sēdēja klusumā, kamēr ārā uz loga pilēja ūdens, kas kusa no sniega.
Nākamajā rītā Viesturs iznāca pagalmā. Andris bija šķūnī, viņš tur kārtoja tēta vecos instrumentus.
– Zini, – Viesturs teica, – es negribu māju pārdot. Tā ir jūsu dzīve. Man te vairs nav vietas.
Andris uz viņu paskatījās.
– Tad ko tu gribi?
– Neko. Es tikai gribēju, lai mani neaizmirst.
Andrim acīs parādījās mitrums, bet viņš neko neteica.
Viņi ilgi stāvēja klusumā. Tad Viesturs piegāja pie ābeles, kur bērnībā bija karājušās šūpoles.
– Es toreiz domāju, ka, ja aizbraukšu, viss būs vieglāk, – viņš klusi sacīja. – Bet nekas nav vieglāk. Ir tāpat, tikai citādi.
Kad viņš devās prom uz lidostu, Andris brālim pat nepamāja ar roku.
Vēl pēc nedēļas pastkastītē bija ierakstīta vēstule – parakstīta notāra priekšā: Viesturs bija atteicies no savas mantojuma daļas.
Tajā pašā vakarā sniegs beidzot nokusa. Upes krastā zāle bija vēl dzeltena, bet spīdēja saule. Andris iznāca ārā, paskatījās uz ābeli un pirmo reizi sajuta, ka šī māja tiešām pieder viņam — ne tikai ar dokumentu, bet ar visu dzīvi, ko viņš te bija nodzīvojis.
Un kaut kur, Vācijā, Viesturs tajā pašā vakarā atvēra logu un pasmaidīja — jo saprata, ka dažreiz mantojums nav noteicošais. Savu dzīvi un attiecības ar brāli viņš bija zaudējis. Kā viņš pat mēdza teikt – tā ir dzīve. Viņa dzīve tagad bija šeit, Vācijā. Viņam bija te ģimene, un sieva Klāra, kas bija vāciete. Nekas viņu vairs īsti neturēja Latvijā. Viņa bērni pat neprata latviešu valodu.
Viesturs apzinājās, ka pats ir vainīgs pie tā, kas ir noticis. Latvijā vēl aizvien bija viņa brālis, viņa mamma un viņa dzimtā pilsēta. Varbūt tomēr viņa spēkos bija kaut ko atgūt – ne māju, bet ģimeni mājās, Latvijā…
