Kad cilvēks aiziet, neviens viņam nepienāk pakaļ. Nav tā, kā filmās, kur pēkšņi parādās gaismas stabs, gaisma tuneļa galā vai eņģelis ar spārniem
Viss notiek pavisam citādi — klusi, nemanāmi, pat nedaudz mulsinoši. Tas atgādina brīdi, kad tu iemiedz: viss kļūst tādā kā bezsvara stāvoklī, pasaule kļūst arvien miglaināka, skaņas atkāpjas, un tad — vienkārši miegs. Zini to vieglo sajūtu kad tikko, tikko laidies miegā? Tikai šoreiz tas ir miegs, no kura vairs nepamostas.
Šis stāvoklis ir ļoti līdzīgs sapnim. Kā tas notiek tagad, kad mēs guļam un redzam sapņus, reizēm ļoti spilgtus, bet pamostoties tos nespējam atcerēties — tāpat notiek arī aizejot. Cilvēks iegrimst savā pēdējā sapnī, un tajā brīdī viņš vairs nezina, ka dzīvo vai ka kādreiz ir dzīvojis. Viņš vienkārši “iekrīt” citā apziņas stāvoklī, kur pazūd laika un telpas sajūta.
Daudzi, kas piedzīvojuši aiziešanu un tad ir atgriezušies, apraksta līdzīgu sajūtu — it kā viņi peldētu kaut kur starp sapni un nomodu. Daži stāsta, ka redzējuši cilvēkus, sejas, gaismu, bet tās šķiet svešas, nesaprotamas. Citi saka, ka redzējuši sevi no malas, taču viņiem nav bijis bail. Šie mirkļi bieži ir saraustīti — it kā sapnis, kurā attēli mainās bez loģikas, un jūs tos vērojat kā skatītājs.
Kad cilvēks iegrimst miegā pilnībā, viņam zūd jebkāda saikne ar šo pasauli. Blakus var stāvēt radinieki, bet viņš viņus neredz, nejūt un nedzird. Viņam vairs nav ķermeņa, ar ko just, un prāta, ar ko saprast. Pat ja uz brīdi parādās viņu tēli, viņš tos neatpazīst. Tāpat viņš neatceras savu dzīvi — ne vārdu, ne uzvārdu, ne to, kas bija “pirms”. Šī aizmirstība ir pilnīga, kā pilnīgi tīra lapa, uz kuras nekas vēl nav rakstīts.
Ja aiziešana notiek pēkšņi — piemēram notiek pēkšņs gadījums — pāreja var būt īsāka, bet sajūta paliek tā pati. Tikai tajos gadījumos, kad tā ir saistīta ar īpašiem rituāliem, tiek uzskatīts, ka dvēsele var tikt “piesieta” pie notikušā, jo tai nav bijis laika saprast, kas notiek. Bet lielākoties dvēsele vienkārši pāriet citā stāvoklī, citā pasaulē.
Es šo pasauli saucu par “Fir pasauli” — tā ir nulles pasaule, pasaules atiestatīšanās punkts. Tur nav ne dienas, ne nakts, ne rūpju, ne prieka. Tur dvēsele atrodas kā gaismas punkts, bez vārda un bez pagātnes. Viņa var izpausties — kā doma, kā sajūta, kā mirklis, kad šķiet, ka atveras acis, bet redz tikai tukšumu. It kā jūs pamostos nezināmā vietā, kur nav ne sienu, ne debesu, tikai klusa, pelēcīga telpa.
Lasi vēl: Rudens ir labākais laiks augļu koku apgriešanai – dalos ar padomiem
Un tajā brīdī jūs neko nevēlaties. Nav ne vēlmju, ne slāpju, ne baiļu, ne vēlmes dzīvot vai aiziet — tikai mierīga, vēsa apziņa, ka “jūs esat”, bet bez iemesla un bez mērķa. Jūs neko neatceraties, ne savu dzīvi, ne tos, kurus mīlējāt, ne savus sapņus vai kļūdas. Šī ir pilnīga apziņas nulles zona.
Un tikai tad, kad pienāk laiks atkal atgriezties, šī apziņa sāk kustēties — gluži kā dzirksts, kas iedegas jauna cilvēka iekšienē. Tad jūs atkal “pamostaties” — bet jau citā dzīvē, citā cilvēciņā, varbūt citā laikmetā. Un jūs vairs neatceraties neko no iepriekšējā ceļojuma, jo tas viss paliek “Fir pasaulē” — vietā, kur dvēsele atpūšas starp divām dzīvēm.
