Marta varēja sevi uzskatīt par laimīgu sievieti. Viņai bija patīkams darbs, saprotošs un atbalstošs vīrs, kā arī daudz plānu nākotnei. Vienīgais, kas reizēm traucēja šai saskaņai, bija viņas vīramāte Melānija — gados vecā kundze ar spēcīgu raksturu, kura bieži vēlējās, lai viss notiek pēc viņas domām.
Viņa ilgi centās pārliecināt vedeklu laist pasaulē bērniņu, solot palīdzību ikdienas darbos, taču, kad mazulis piedzima, viņa ātri vien mainīja savus solījumus. Marta nolēma uz laiku pārtraukt darbu un karjeru, lai varētu pilnībā veltīt sevi rūpēm par bērnu.
Bērnu viņa audzināja pati, bez lielas vīramātes iesaistes, un tagad dēlam jau bija septiņi gadi. Arī Martas vīrs saprata, ka situācija nav vienkārša, tomēr centās saglabāt mieru ģimenē un izvairīties no liekām nesaskaņām.
Tikmēr Melānija bija slepus uztaisījusi atslēgas dublikātu un apmeklēja dēla un vedeklas mājokli, kad abi bija darbā, bet mazdēls – bērnudārzā. Viņa rakņājās pa mantām un veica mājas revīziju. Kādu dienu Marta atgriezās mājās no darba agrāk un ieraudzīja, ka vīramāte nezin kāpēc atrodas viņas dzīvoklī un mazgā grīdas ar mitru lupatu.
– Labdien, Melānij, ko tu te dari? Kā tu vispār tiki iekšā? – jaunā sieviete pārsteigta jautāja.
— Es tikai gribēju apskatīties, kā tev te klājas. Varbūt tev vajadzētu vairāk pievērsties mājai, nevis tik bieži doties ciemos pie draudzenēm. Izskatās, ka šeit būtu labi nedaudz sakārtot lietas.
Martai nebija vārdu. Viņa devās uz virtuvi, lai uzsildītu dēlam putru, bet katliņu nevarēja atrast.
– Melānij, kur palika putra? – iesaucās sieviete.
Vīramāte, nometusi lupatu, strauji ieskrēja virtuvē.
— Hm, interesanta putra, — noteica Melānija, nogaršojot karoti. — Es, protams, neesmu šefpavāre, bet man šķiet, ka šai vajadzēja sanākt labāk. Un nākamreiz ogas labāk neizmanto — mazdēlam tās nepatīk, viņš tikai knosīsies pie galda.
— Kristapiņam ogas garšo, viņš tās vienmēr ar prieku ēd, — Marta paskatījās uz Melāniju un piebilda: — Lūdzu, ļauj mums palikt vieniem.
Vīramāte ātri atkāpās un sāka zvanīt un sūdzēties savam dēlam, bet viņš atbalstīja sievu un prasīja mātei atdot atslēgas. Marta smagi nopūtās; viņa bija zaudējusi cerību, ka kaut kad izdosies izveidot normālas attiecības ar vīramāti.
Dārgie lasītāji, varbūt jums ir kāds padoms Martai, kā rīkoties? Pastāstiet, lūdzu, komentāros. Ja jums raksts šķita interesants, atzīmējiet to ar emocijzīmi un dalieties sociālajos tīklos!
