Maikls no Bostonas domāja, ka brauc uz nabadzīgu Latvijas ciemu. Taču, ieraugot, kā tur dzīvo, viņš nolēma, ka nonācis pie vietējiem oligarhiem ciemos. Stāsts par to, kā mūsu ikdiena šķiet greznība vidējam amerikānim.
Viss sākās ar darba komandējumu. Mans draugs Sandis, kurš strādā IT, atveda savu amerikāņu kolēģi Maiklu, lai parādītu “īsto Latviju”. Ne Rīgu ar arhitektūru, ne Liepāju ar savām iespaidīgajām pludmalēm, bet parastu ciemu, kur dzīvo Sanda vecāki.
— Gribu redzēt, kā patiesībā dzīvo latvieši, — teica Maikls. — Ne galvaspilsētās, bet pierobežā. Tad arī parādīja. Un tas, ko viņš ieraudzīja, pilnībā mainīja viņa izpratni par Latviju un ASV.
Dārzs: kad salāti ir dārgāki par iPhone
Pirmais šoks notika, tiklīdz ienācām mājā. Virtuvē uz galda, uz palodzes, uz grīdas — visur bija spaiņi, grozi, kastes ar dārzeņiem un augļiem. Svaigi tomāti, gurķi, kabači, trīs veidu āboli, upenes, avenes, zaļumi buntēs. Kartupeļi maisos. Burkāni, bietes, sīpoli kastēs.
— Ak Dievs, — izelpoja Maikls. — Vai jums mājās ir kāds zemnieku tirgus? Cik viss šis… Viņš nevarēja atrast vārdus, vienkārši gāja apkārt un fotografēja spaiņus ar āboliem.
— Tas ir no dārza, — paskaidroja Sanda mamma. — Raža ir novākta, gatavojam konservus. Marinējam, skābējam, vāram ievārījumus.
— No dārza? Jums ir savs dārzs?! — Maikls bija šokā. — Cik tas maksā… īstenībā cik jūs par to maksājat?
— Kā cik? Nekas. Tas taču ir mūsu. Zeme, sēklas pavasarī iesētas, laistīts — tāds ir ražas iznākums. Maikls izvilka kalkulatoru un sāka kaut ko rēķināt.
— Bostonā organsisko tomātu kilograms maksā 8–10 dolāru, apmēram 6 eiro. Gurķi — 6 dolāri kilogramā. Āboli, ja svaigi un labi — 5–7 dolāri. Jums šeit… — viņš ar roku rāda uz visu virtuvi, — pāris tūkstoši eiro pārtikas!
Mēs skatījāmies viens uz otru. Pāris tūkstoši eiro? Par gurķiem no sava dārza?
— Maikl, tas ir parasts ciema dārzs, — paskaidroja Sandis. — Katrai otrai mājai ir tāds pats. Tā nav greznība, tā ir vienkārši… dzīve. Mēs to audzējam, lai ziemā būtu ko ēst.
— Tu gribi teikt, ka KATRS var būt ar tik daudz svaigu dārzeņu? Amerikā tādu daudzumu organiskās pārtikas var atļauties tikai turīgie! Pārējie pērk gatavo veikalos — tur tas ir lētāk. Mēs aizvedām viņu uz vietējo tirgu. Vecmāmiņas pārdeva spaiņus ar tomātiem par 2–3 eiro, gurķus par 1,5 eiro, ābolus vispār par niecīgu summu.
Maikls nopirka trīs somas ar dārzeņiem, iztērēja 7 eiro un atpakaļceļā visu laiku murmināja: “Tas ir trakums — Bostonā par to es samaksātu 150 dolāru…”
Dārzs kā otra māja, bet vai nabadzīgajiem?
Nākamajā dienā devāmies pie Sanda vecākiem uz dārzu. Neliels gabals — 600 kvadrātmetri, koka mājiņa, pirts, šķūnis, siltumnīca.
— Stāvi — apstājās Maikls pie vārtiem. — Taviem vecākiem ir DIVAS mājas?
— Nu, māja ciemā un dārzs. Parasts gadījums.
— Parasts?! — Maikls gandrīz izmeta telefonu no rokām. — Amerikā otrā māja ir bagātības pazīme! Vidusšķira nav spējīga atļauties pat vienu māju, nemaz nerunājot par divām! Lielākā daļa visu mūžu īrē dzīvokļus. Viņš gāja pa dārzu, bildēja siltumnīcu, dobēs, pirti.
— Jums ir arī pirts. Atsevišķa ēka. Tikai tvaicēšanās dēļ. Tas ir… tas ir vienkārši…
— Maikl, nomierinies, — smējās Sandis. — Latvijā puse iedzīvotāju ir ar dārziem. Tā nav bagātības zīme, bet tradīcija. Cilvēki brauc vasarā uz vasarnīcām un dārziem, audzē dārzeņus, atpūšas.
— Puse cilvēku ir ar otru māju?! — Maikls izvilka pierakstu grāmatiņu un sāka rakstīt. — Bostonā tikai labākie 10% var atļauties otro māju. Parasti tā ir “atpūtas mājiņa” par 400–600 tūkstošiem dolāru. Bet pie jums tas IR NORMĀLI?
Veļas mašīna: greznība izraudzītajiem
Vakarpusē, kad Sanda mamma ielika veļu mazgāt, Maikls atkal bija pārsteigts.
— Jums mājā ir veļas mašīna? Tieši mājā?
— Kur citur tā varētu būt? — nesaprata mamma.
— Ņujorkā un Bostonā veļas mašīnas dzīvokļos ir retums, — skaidroja Maikls. — Vecās ēkas nav piemērotas. Kanalizācija, ūdensvads — viss nav paredzēts. Vairums cilvēku iet uz veļas mazgātavu. Samaksā par katru mazgāšanu un atsevišķi par žāvēšanu.
— Cik tas maksā?
— Viena mazgāšana — 3–5 dolāri, žāvēšana — vēl 3–5. Ja mazgā divreiz nedēļā, sanāk 60–80 dolāru mēnesī. Lielai ģimenei var būt 150–200. Un vēl vajadzīgs transports, lai vestu drēbes un gaidītu. Neērti.
Es aprēķināju: 200 dolāri mēnesī — aptuveni 190 eiro. Tikai par mazgāšanu! Mums veļas mašīnas ir katrā dzīvoklī, pat visvienkāršākajos.
— Tikai bagāti, kas dzīvo jaunās privātmājās vai dārgajos rajonos, var sev atļauties veļas mašīnu, — piebilda Maikls. — Pārējiem daudzstāvu mājās tā ir greznība.
Dzīvnieku bagātība
Pagalmā Maiklu sagaidīja trīs kaķi un divi lieli suņi.
— Ak, Dievs, — viņš apstājās. — Jums ir saimniecība?
— Kāda saimniecība? Parasti mājdzīvnieki.
— Parasti?! Amerikā viena mājdzīvnieka uzturēšana maksā vismaz 100–150 dolāru mēnesī! — Maikls bija nopietns. — Veterinārs, vakcinācija, barība, apdrošināšana. Viena vizīte pie ārsta — 100–200 dolāru. Ja dzīvnieks saslimst — gatavojies 1000–2000 dolāriem. Tāpēc vairums amerikāņu nepērk dzīvniekus vai patur tikai vienu.
— Mēs nepērkam dzīvniekus, —es paskaidroju. — Paņem kaķi, kas ir uz ielas vai kaķēni piedzimst paši. Barojam ar to pašu, ko paši ēdam. Vetārstu redzam reti, tikai nopietnās situācijās.
— Bezpajumtniekus? Bezmaksas? — Maikls rakstīja pierakstus. — ASV katram dzīvniekam jābūt dokumentiem, jāiegādājas. Kaķis vai suns maksā no 500 līdz 2000 dolāriem. Plus obligātā apdrošināšana — 50–70 dolāri mēnesī.
Es iedomājos: lai iegādātos trīs kaķus un divus suņus pēc amerikāņu standartiem, jāmaksā vismaz 5000 dolāri par dzīvniekiem un 400 dolāri mēnesī apdrošināšanai. Plus barība, vetārsts…
— Izrādās, pat nabadzīgi latvieši var atļauties vairākus mājdzīvniekus, bet ASV tas ir privilēģija bagātajiem, — secināja Maikls.
Drošība: kad nevari zināt, kam aiz muguras ir kaut kas
Vakarpusē mēs sēdējām pagalmā un dzērām tēju. Maikls skatījās uz kaimiņiem, kas staigāja pa ielu, un pēkšņi jautāja:
— Vai jūs nebaidāties?
— No kā?
— No cilvēkiem. Svešiniekiem. Mēs nesaprātām.
— Lielākajā daļā ASV štatu cilvēkiem ir atļauts nēsāt ko šeit aizliegtu, — teica Maikls. — Tu ej pa ielu un nezini, kam kabatā vai aiz muguras kaut kas ir. Varbūt tam jaunietim ar džemperi. Varbūt tam pārim somā.
— Kā ar to dzīvot?
— Pierodi. Bet spriedze pastāvīgi ir. Jebkurš konflikts var beigties slikti. Kāds vīrietis rindā var izvilkt kaut ko, ja tu viņu nejauši nokaitināji. Vai ja vienkārši ir slikts garastāvoklis. Viņš paskatījās uz mierīgi pastaigājošajiem kaimiņiem.
— Šeit… šeit es zinu, ka nevienam nav nekā aizliegta. Pilnīga drošība. Lielākais, ko var sagaidīt — nelielas ķildas. Tā ir dīvaina, neparasta sajūta — drošība.
Es agrāk par to nedomāju. Bet tā ir taisnība: Latvijā var nebūt bail, ka tev garām gājējs izvilks ko aizliegtu.
— Pirmoreiz daudz gadu laikā es varu vakaros pastaigāties, neskatoties nemitīgi pāri plecam, — atzina Maikls. — Nebaidīties domāt, kas nāk no aizmugures, kam rokas kabatā, kas izskatās aizdomīgi. Vienkārši iet.
Kas ir greznība, kas nabadzība?
Atpakaļceļā uz Rīgu Maikls sniedza kopsavilkumu:
— Zināt, kas ir dīvainākais? Amerikā es pelnu piecas reizes vairāk nekā tu, Sandi. Mana IT alga — ap 120 000 dolāru gadā. Tā ir ļoti liela alga pat Rīgas darbiniekam. Bet man nav:
Sava māja, īrēju dzīvokli par 2500 eiro mēnesī. Nav dārza vai otrās mājas — to neesmu varējis atļauties. Nav veļas mašīnas — eju uz veļas mazgātavu. Ir viens kaķis, un baidos paņemt otru dēļ izmaksām.
Svaigus dārzeņus pērku reti — dārgi. Ielā ir pastāvīga spriedze. Tavi vecāki, kuri pēc amerikāņu standartiem pelna grašus, ir:
- Savā mājā ciemā
- Ar dārzu un dārza māju
- Ar veļas mašīnu
- Ar pieciem mājdzīvniekiem
- Ar bezmaksas pakalpojumiem un lētām zālēm
- Ar spaiņiem svaigu dārzeņu katru dienu
- Ar mierīgu attieksmi pret cilvēkiem, pat konflikti beidzas tikai ar apvainojumiem
Izrādās, pēc amerikāņu standartiem tavi vecāki pensionāri dzīvo labāk par mani — IT speciālistu ar 120 000 dolāru algu? Mēs aizdomājāmies. Patiešām dīvaina aina.
Lasi vēl: Rudenī vistu barībai pievienoju divus produktus: tās katru dienu izdēj desmit olas
Ko tas nozīmē?
Nē, es neapgalvoju, ka Latvijā viss ir ideāli. Algas ir zemākas, infrastruktūra bieži neatbilst vajadzībām, sociālās problēmas eksistē. Taču šis stāsts parāda svarīgu lietu: dzīves līmenis nav tikai algu cipari. Tā ir pieejamība pamata lietām, sociālā drošība, iespējas.
ASV šīs lietas ir pieejamas tikai bagātajiem. Protams, ASV ir savas priekšrocības: augstas algas, labāki ceļi, vairāk karjeras iespēju, kvalitatīvāki produkti. Bet pamatkomforts parastajam cilvēkam Latvijā var būt augstāks nekā vidējam amerikānim.
Kas tika teikts beigās
Pirms izlidošanas uz Bostonu amerikānis teica frāzi, ko es atcerējos:
— Es braucu redzēt nabadzīgo Latviju. Bet ieraudzīju, ka jūsu “nabadzība” daudzos aspektos ir bagātāka par mūsu “vidusšķiru”. Jums cilvēki ir tas, par ko daudzi amerikāņi tikai sapņo: savs īpašums, sava zeme, sava pārtika, pieejama drošība.
Lauku apvidus ASV, starp citu, arī neizskatās tik skaisti kā filmās. Jā, jums ir mazāk naudas kontā. Bet jums ir vairāk no tā, kas patiešām dzīvē ir svarīgi. Tas liek aizdomāties, kas īsti ir bagātība un nabadzība.
Un Maikls prom devās ar trim kilogramiem gurķu, kas viņam maksāja 1,50 eiro. Vai jums ir gadījies redzēt tādas pretrunas? Kā domājat, kas ir īsta bagātība — lielas algas vai pamata lietu pieejamība? Padalieties ar domām komentāros!
