Es nekad nebūtu domājusi, ka parasta sestdiena, rīta kafija un saruna ar vīru pa telefonu var kļūt par murga sākumu — un vienlaikus par manas dzīves glābiņu. Un vēl — nauda…
Viss sākās ar sīkumu. Es stāvēju virtuvē, gatavoju kafiju, skatījos pa logu uz pelēkajām debesīm un slinki spēlējos ar telefonu. Vīrs bija aizbraucis komandējumā uz divām dienām — uz kaimiņpilsētu, uz sanāksmi. Mēs sazvanījāmies katru rītu. Ieradums. Rituāls. Maza neredzama saite, kas mūs turēja kopā, kamēr viņš bija prom.
— Sveika, saulīt, — es dzirdēju viņa balsi. Siltu, mazliet miegainu. — Kā gulēji?
— Normāli, — pasmaidīju es. — Bet tu? Jau sen pamodies?
— Tikko. Dzeru kafiju. Starp citu, viesnīcā kafijas automāts — nekāds. Tavējais ir labāks.
Es iesmējos. Mēs pļāpājām kādas desmit minūtes — par laikapstākļiem, par to, ka viņš bija aizmirsis paņemt kreklu, par to, kā es plānoju pavadīt dienu.
— Nauri, es atradu mūsu atvilktnē kaudzi naudas. No kurienes tā? — Viņš apklusa.
Pēc brīža viņš teica:
— Labi, man jāsāk gatavoties, pēc tam pastāstīšu. Zvani, ja kas.
— Noteikti, — atbildēju es. — Buča.
Un… nenospiedu “atvienot”.
Vienkārši noliku telefonu uz galda blakus kafijas krūzei un aizgāju pēc ūdens. Ieradums — ieslēgt skaļruni un atstāt ekrānu atvērtu, kamēr kaut ko daru pa māju. Dažreiz mēs tā runājām — es gatavoju un runāju. Es tīrīju māju un runāju. Tas bija ērti. Bet šodien… šodien viss aizgāja greizi. Es dzirdēju balsis.
No telefona skanēja balss. Mana vīra balss. “Viņa atrada mūsu naudu. Tas slikti. Kaut kas ir jādara.” Pēc tam — cita balss. Sveša. Vīrieša. Zema. Mierīga. Auksta. “Labi. Viss tiks izdarīts.”
— …tu esi pārliecināts, ka viņa ir mājās viena?
Es stāvēju un nekustējos.
— Jā, — atbildēja mans vīrs. Viņa balss skanēja… dīvaini. Atsvešināti. Bez emocijām. — Viņa ir mājās. Viena. Šodien nevienu negaida. Es teicu, ka esmu komandējumā.
— Labi. Mēs pie viņas piestāsim pēc stundas.
— Labi.
— Nauri, viņa ir lieka lieciniece.
— Es zinu.
Klusums. Pēc tam — soļi. Jakas rāvējslēdzējs. Durvju klikšķis. Un — dūkšana. Telefons joprojām bija ieslēgts. Stāvēja uz galda. Kas… kas tas bija? Es piegāju pie telefona. Paņēmu to rokās. Ekrāns dega. Saruna joprojām notika. 17 minūtes. Es pieliku telefonu pie auss. Klusums. Tikai vēja troksnis. Vai… automašīna kustībā? Ceļš?
Nekas, tikai dobjš dūkums. Es apsēdos uz krēsla. Vai tā ir joku spēle? Izjokošana? Bet kāpēc? Un kāpēc viņa balss skanēja tik… nopietni? Es atcerējos pēdējās nedēļas. Viņš bija noslēdzies. Bieži domīgs. Iegremdējies sevī. Teica, ka darbā stress. Ka projekts izgāzies. Ka priekšniecība spiež. Es ticēju. Cilvēki tic tiem, kurus mīl. Īpaši tad, kad negrib redzēt patiesību. Un vēl tā nauda.
Bet tagad… tagad es dzirdēju patiesību. Un tā bija trakāka par jebkuru murgu. Viņi grasījās atbraukt. Pēc stundas. Viņš zināja. Viņš… viņiem palīdzēja. Izdzīvošanas instinkts ieslēdzās ātrāk nekā emocijas. Es piecēlos. Izslēdzu telefonu. Izvilku bateriju — drošībai. Tad sagrābu atslēgas, maku, pasi. Un metos pie durvīm.
Bet uz sliekšņa apstājos…
Ja viņi brauc šurp… viņi brauks uz māju. Ja es iziešu — viņi mani var redzēt. Mašīna… varbūt viņi jau tepat. Es nezinu, kas viņi ir. Cik viņu ir. Ar ko viņi nāk. Es atgriezos. Aizslēdzu durvis uz visiem atslēgas pagriezieniem. Ieliku ķēdīti. Tad — uz guļamistabu. Atvēru skapi. Izvilku somu. Iemetu tur visu nepieciešamo — dokumentus, naudu, lādētājus, pāris drēbes. Drošībai — flešku ar rezerves datnēm. Pases.
Es atkal piegāju pie loga. Iela bija klusa. Neviena. Ne mašīnu, ne cilvēku. Tikai vējš dzina pa asfaltu avīžu gabalus. Bet es zināju — viņi brauc. Viņi jau ceļā. Ko darīt?
Zvanīt inspektoram? Teikt: “Mans vīrs grib to un šo, jo es nejauši noklausījos sarunu”? Viņi atbrauks pēc stundas. Ko pagūs? Pārbaudīs? Bet ja vīrs pateiks, ka tās muļķības? Ka viņš jokojis? Mums taču nebija nesaskaņu. Neviens nebija pamanījis neko aizdomīgu. Tikai es — tagad.
Nē. Vispirms — bēgt. Bet kā?
Es dzīvoju otrajā stāvā. Balkons… jā, balkons. Es izskrēju uz tā. Apkārt paskatījos. Blakus balkons — caur sienu. Starp tiem — margas. Ja pārrāptos… varētu tikt tukšā dzīvoklī. Tur neviens tagad nedzīvoja. Saimniece aizbrauca uz ārzemēm. Es redzēju, kā viņu pirms mēneša ar čemodāniem aizveda taksometrā.
Es pārrāpos. Vieglāk, nekā domāju. Skolas sports nebija veltīgs. Dzīvokļa logs bija pavērts — droši vien bija vēdinājuši pirms aizbraukšanas. Es iekļuvu iekšā. Putekļains. Tukšs. Virtuvē — netīra krūze. Uz galda — atvērta grāmata. Es atradu telefonu. Vecu, podziņu. Gulēja atvilktnē. Ieslēdzu. Tīkls bija. Labi.
— Halo, Klausieties uzmanīgi. Mani sauc Lāsma Brunova. Es dzīvoju Lielajā ielā 17, dzīvoklis 12. Tagad esmu blakus dzīvoklī — 14. Mans vīrs, Nauris, ir …. Es nejauši noklausījos sarunu. Viņiem jāierodas pēc… — es paskatījos pulkstenī — …četrdesmit minūtēm. Es nezinu, kas viņi ir. Nezinu, kāpēc.
— Kundze, jūs varat kļūdīties. Varbūt tā bija spēle? Joks?
— Es nejokoju! Viņi uzzināja, ka es atradu naudu. Es dzirdēju cita vīrieša balsi. Viņi runāja par to, ka es esmu viena. Mans vīrs… viņš tā nejoko. Nekad.
— Labi. Nosūtīsim. Palieciet līnijā.
Lasi vēl: Tuvojoties vīra darbam, viņa ieraudzīja skatu, ko nespēj aizmirst vēl šodien
— Es nevaru. — čukstēju. — Viņi var būt jau tuvumā. Man jāiet. Es atstāšu telefonu šeit. Atbrauciet. Pārbaudiet dzīvokli 12. Un… aizturiet manu vīru. Viņš tagad ir blakus pilsētā, viesnīcā “Jūrmala”. Numurā 307. Pārbaudiet viņu. Viņš ir iesaistīts. Es nolieku klausuli. Izslēdzu telefonu. Paslēpu zem dīvāna. Un izgāju ārā.
Šis dzīvoklis bija citā kāpņu telpā — es izgāju uz ielas. Es gāju ātri. Bet es izgāju. Mājas aizmugurē — klusa ieliņa. Neviena. Es gāju uz autobusa pieturu. Pirmais autobuss — pēc piecām minūtēm. Es iekāpu. Neatskatoties. Uzvilku cepuri. Apsēdos pašā aizmugurē. Kur braukt? Pie draudzenes? Nē. Ja viņi mani meklē, sāks ar tuvākajiem. Pie vecākiem? Tālu.
Es izkāpu centrālajā laukumā. Iegāju kafejnīcā. Pasūtīju kafiju. Apsēdos pie loga. Skatījos uz ielu. Cilvēki. Mašīnas. Parasta dzīve. Bet man… Es izņēmu savu telefonu. Ieliku bateriju. Ieslēdzu. Uzreiz — zvans. Vīrs. Es neatbildēju. Tad — ziņa. “Mīļā, kur tu esi? Kāpēc neatbildi? Viss kārtībā?” Kā viņš var? Kā var rakstīt to, zinot, ka es visu dzirdēju?
Es atbildēju:
“Es dzirdēju. Visu. Kas viņi ir? Kāpēc?” Viņš neatbildēja uzreiz. Tad — zvans. Es noraidīju.
Atkal ziņa:
“Tu nepareizi saprati. Tas nav tas, ko tu domā. Lūdzu, atbildi. Es paskaidrošu. Tas nav par tevi. Tas… nav par tevi.”
Nav par mani? Tad par ko? Par ko — “viņa ir viena”?
Es neatbildēju. Piecēlos. Samaksāju par kafiju. Aizgāju uz staciju. Nopirku biļeti uz tuvāko vilcienu — uz pretējo Latvijas galu. Pilsētu, kur nekad neesmu bijusi. Kur neviens mani nepazīst. Iekāpu vagonā. Apsēdos pie loga. Skatījos, kā stacija attālinās. Kā mājas kļūst mazākas. Kā pazūd mans rajons. Mana māja. Mana dzīve. Kāpēc, Nauri? Kāpēc?
Mēs taču bijām laimīgi. Vismaz es tā domāju. Desmit laulības gadi. Mēs smējāmies kopā. Ceļojām. Plānojām bērnus. Viņš teica, ka es esmu viņa viss. Bet tagad… tagad viņš bija noorganizējis ko tādu.
Kāpēc?
Es atcerējos pēdējos mēnešus. Viņš bija kļuvis noslēpumains. Bieži gāja “uz tikšanos”. Teica, ka ar kolēģiem. Bet kolēģi nezvanīja. Nerakstīja. Viņš pēkšņi sāka tērēt daudz naudas. Pirka dārgas lietas. Teica — “prēmija”. Bet prēmiju nebija. Es pārbaudīju — zvanīju uz grāmatvedību. Viņa nebija sarakstā.
Viņš sāka nēsāt pulksteni, kāda viņam agrāk nebija. Šveices. Dārgu. Teica — dāvana no klienta. Bet kāda klienta? Viņš strādāja loģistikā. Klienti — šoferi un noliktavu vadītāji. Ne tādi, kas dāvina “Rolex”. Es nejautāju. Bet tas tikai pieauga. Tagad saprotu — viņš bija iesaistījies kaut kādā lietā. Un tagad… tagad es biju šķērslis. Es varēju kaut ko uzzināt. Bet ko?
Bet kāpēc ne šķirties? Kāpēc vienkārši neaiziet? Kāpēc… ? Es nezināju. Un laikam arī negribēju uzzināt. Vilciens gāja divas stundas. Es skatījos pa logu. Domāju. Plānoju. Es izņēmu naudu — visu, kas bija kartē. Ne daudz, bet sākumam pietiks. Nopirku jaunu SIM karti. Jaunu telefonu — visvienkāršāko. Pārcēlu kontaktus. Dzēsu visu, kas saistīts ar Nauri. Ar mājām. Ar pagātni.
Atradusi lētu hosteli, es pieteicos ar viltotu vārdu — Anna Petrova. Samaksāju uz nedēļu uz priekšu. Istabā — divas gultas, skapis, galds. Logs uz pagalmu. Klusi. Droši. Es apgūlos. Aizvēru acis. Bet miegs nenāca. Domāju par viņu. Par viņa balsi. Par to, kā viņš teica: “Es zinu.” Bez nožēlas. Bez bailēm. It kā… tas būtu neizbēgami.
Lasi vēl: Sievas tēvs mani teiksim tā – nemīlēja, bet kādu dienu, kad es kaut ko izdarīju viss mainījās
Ko viņš zināja? Ko viņš izdarīja? Es ieslēdzu klēpjdatoru. Pieslēdzos Wi-Fi. Ierakstīju meklētājā: “Nauris Brunovs + pilsēta N +.”
Nekā. Tad — “Loģistika Plus + .” Un… atradu. Raksts. Pirms divām nedēļām. Vietējā avīzē. Neliela ziņa: “Pārbaudes laikā uzņēmumā ‘Loģistika Plus’ atklāti kravu grozījumu fakti par vairāk nekā 150 tūkstošiem. Pārbaude turpinās.”
Nauris strādāja “Loģistikā Plus”. Nodaļas vadītājs. Es turpināju. Forumi. Sociālie tīkli. Baumas. Viens ieraksts — no anonīma lietotāja:
“Dzirdēju, ka Brunovam no ‘LogPlus’ jumts aizgājis. Saka, viņš ne tikai groza kravas — viņš strādā kaut kam. Tiem, kas pārtvēra kravas uz ceļa. Viņš viņiem deva maršrutus. Brīdināja, kurus šoferus ņemt, kurus nē. Saņēma procentus. Pēc tam kaut kas
Es izslēdzu klēpjdatoru. Aizvēru acis. Pagāja nedēļa. Bet viņš pazuda kā dūmi. Pagāja trīs mēneši. Es dzīvoju citā pilsētā. Strādāju par baristi kafejnīcā. Jauns vārds. Jauna dzīve. Neviens nezina, kas es esmu. No kurienes. Kas ar mani notika. Reizēm pamostos naktī. Dzirdēju viņa balsi. “Es zinu.”
Bet tad atceros — es esmu te, jo nenoliku tālruni. Jo izdzirdēju. Jo uzticējos sev, nevis viņam. Viņš domāja, ka es klusēšu. Bet es dzirdēju. Un tas izglāba mani.
Vakar man piezvanīja. Viņu atrada. Baltkrievijā. Mēģināja šķērsot robežu ar viltotiem dokumentiem. Viņš nepretojās. Teica: “Es cerēju, ka viņa nesapratis. Bet viņa… viņa pārāk gudra.” Viņš lūdza nodot man: “Atvaino.”
Es noliku klausuli. Neatbildēju. Es izgāju uz ielas. Saule spīdēja. Cilvēki smējās. Kaut kur skanēja mūzika. Es dziļi ieelpoju.
Es esmu te. Un tas — pats svarīgākais.
