Novembra vakars nolaidās pār pilsētu pelēkā plīvurā. Anna stāvēja pie bankomāta pie Rimi un skatījās uz ekrānu ar nežēlīgiem cipariem. Līdz algai priekšā vēl divas nedēļas. Ledusskapī tukšs, par dzīvokli samaksāts tikai uz pusi
Un priekšnieks bija norādījis, ka šomēnes prēmiju nebūs — uzņēmums cieš zaudējumus. Viņa noņēma visu naudu un salika banknotes makā. Vajadzēja nopirkt pašas nepieciešamākās lietas — maizi, pienu, putraimus. Jāizvelk šīs divas nedēļas, un tad, varbūt, kaut kas mainīsies.
Pie veikala ieejas sēdēja gados veca sieviete. Anna bija viņu redzējusi šeit jau vairākus mēnešus — vienmēr tajā pašā vietā, ar kartona zīmi “Palīdziet ēdienam”. Parasti Anna pagāja garām, reizēm iemeta sīceni. Bet šodien kaut kas viņu lika apstāties.
Varbūt tas bija vecenītes acu izteiksme — ne lūdzoša, bet it kā saprotoša, it kā viņa redzētu Annu cauri. Vai rokas, kuras sieviete centās paslēpt vecā mēteļa piedurknēs. Vai arī vienkārši sakrātais nogurums no pašas problēmām, kas pēkšņi pārvērtās līdzjūtībā pret svešu nelaimi.
— Šodien auksti, — teica Anna, pati nezinot, kāpēc uzrunāja.
— Auksti, — piekrita sieviete. Viņas balss bija negaidīti skaidra, inteliģenta. — Bet es jau pieradusi. Trešā ziema tā.
— Trešā?
— Kopš atņēma dzīvokli. Gara vēsture, mīļā, nav tava laika vērta.
Anna uzlūkoja viņu vērīgāk. Neskatoties uz nodilušo apģērbu un nogurušo seju, sievietē bija kaut kas… cienīgs. Taisna mugura, rūpīgi savākti sirmi mati, tīras, kaut arī vecas, rokas.
— Kur jūs nakšņojat?
— Kur pagadās. Ir vietas.
Anna ielika roku makā. Veselais saprāts teica, ka tas ir trakums — atdot pēdējo naudu. Bet roka pati izvilka.
— Ņemiet. Noīrējiet vismaz istabu uz pāris naktīm, sasildieties.
Sieviete pacēla uz viņu acis — brūnas, ar zeltainām dzirkstelītēm.
— Dārgā, tev pašai ir problēmas. Es redzu.
— Man vismaz ir jumts virs galvas.
— Vai tu par to esi pārliecināta?
Dīvains jautājums. Anna pastiepa naudu:
— Ņemiet. Lūdzu.
Sieviete lēnām paņēma banknotes un paslēpa tās iekšējā kabatā.
— Kā tevi sauc?
— Anna.
— Bet mani — Elita. Paldies, Anna. Tas… tas ir vairāk nekā nauda. Tā ir cerība.
Anna pamāja un devās uz veikalu. Par atlikušo naudu nopirka pašas nepieciešamākās lietas — maizi, piena paku, auzu pārslas, makaronus. Izejot, viņa pagriezās — sievietes tur vairs nebija.
Pa ceļam mājup Anna sevi lādēja par impulsivitāti. Divi simti! Viņa varēja izvilkt ar tiem veselu nedēļu, un tagad? Dzīvot uz auzu pārslām ar ūdeni?
Mājās bija tumšs un auksts — viņa taupīja apkuri, ieslēdzot sildītāju tikai vakarā. Uzlika tējkannu, apsēdās pie galda ar klēpjdatoru. Vajadzēja pārbaudīt darba atskaites, varbūt atrast kļūdu aprēķinos. Priekšnieks jau mēnesi atkārtoja, ka finanšu pārskatos ir nesakritības, bet atrast, kur tieši pazūd nauda, neizdevās.
Anna strādāja par galveno grāmatvedi vidēja lieluma tirdzniecības uzņēmumā “Ziemeļu ceļš”. Pēdējie seši mēneši bija bijuši arvien grūtāki — peļņa kritās, lai gan pārdošanas apjomi palika tie paši. Direktors pukojās, meklēja vainīgos. Jau bija atlaisti divi menedžeri, tagad aizdomās bija finanšu nodaļa.
Durvju zvans. Anna izbrīnījās — bija jau deviņi vakarā, viņa nevienu negaidīja. Paskatījās caur actiņu un aizturēja elpu — uz laukumiņa stāvēja tā pati sieviete Elita. Bet ne vecajā mētelī, bet gan pieklājīgā jakā, ar nelielu somiņu pār plecu.
— Piedodiet, ka traucēju, — viņa teica, kad Anna atvēra durvis. — Vai drīkstu parunāt?
— Protams, nāciet iekšā. Gribat tēju?
— Ar prieku.
Viņas sēdēja virtuvē, un sieviete izskatījās pavisam citāda nekā pie veikala. Seja nomazgāta, mati sakopti, un pat grumbas šķita ne tik dziļas.
— Anna, man jums jāpastāsta kaut kas svarīgs. Bet vispirms — jūs taču strādājat uzņēmumā “Ziemeļu ceļš”, vai ne?
Anna apstājās ar tasi rokās:
— Kā jūs to zināt?
— Es daudz ko zinu. Precīzāk sakot, uzzināju. Redziet, es neesmu gluži tā, par ko jūs mani noturējāt.
— Kā tas jāsaprot?
— Es patiešām pazaudēju dzīvokli un dzīvoju uz ielas. Bet es neesmu vienkārša lūdzēja. Pirms nonācu līdz šim, es divdesmit gadus nostrādāju par ekspertu ekonomisko lietu jomā. Un pat tagad… teiksim tā, vecās iemaņas palīdz izdzīvot. Es vēroju, klausos, izdaru secinājumus.
— Bet kā tam ir sakars ar manu darbu?
Sieviete izvilka no somas nodilušu kladi:
— Sēžot pie veikala, es redzu daudzus cilvēkus no jūsu uzņēmuma. Jūsu birojs taču tepat blakus. Un es pamanīju dīvainības. Jūsu komercdirektors, regulāri satiekas ar konkurējošas firmas pārstāvi. Viņš nodod viņam pakas, bet saņem aploksnes.
— Jūs viņam sekojāt?
— Es tikai sēžu un skatos. Cilvēki tādus kā es nepamana — mēs viņiem esam kā daļa no pilsētas ainavas. Bet tas vēl nav viss. Jūsu noliktavas vadītājs naktīs izveda preci. Nelielos daudzumos, bet regulāri. Iekrauj personīgajā mašīnā un aizved.
Anna klausījās, mute vaļā. Tas izskaidroja visas nesakritības atskaitēs!
— Bet kāpēc jūs man to stāstāt?
— Tāpēc, ka jūs bijāt vienīgā, kas ieraudzīja manī cilvēku. Trīs gadus uz ielas — un jūs bijāt pirmā, kas ar mani runāja kā ar līdzīgu, nevis iemeta monētu. Un vēl — es zinu, ka jūs gatavojas apmānīt.
— Ko?!
— Es dzirdēju sarunu. Viņš runāja pa telefonu, stāvot man blakus. Teica, ka drīz galvenā grāmatvede uzņemsies visu vainu, dokumenti jau tiek sagatavoti. Jūs atlaidīs, bet varbūt arī nodos izskatīšanai.
Annas apsēdās pie galda:
— Bet man visi dokumenti kārtībā!
— Dokumentus var viltot. It īpaši, ja ir pieeja datubāzēm. Bet priekšniekam ir savs cilvēks IT nodaļā — Kārlis, jauns programmētājs. Es redzēju, kā viņi kopā iet, par kaut ko vienojas.
Annai darbs bija vienīgais, kas viņai bija palicis pēc šķiršanās pirms diviem gadiem. Vīrs bija aizgājis pie jaunākas, atstājot viņai parādus. Viņa bija saņēmusies, atradusi šo darbu, sākusi veidot karjeru. Un tagad…
— Ko man darīt?
— Cīnīties, — stingri teica Elita. — Man ir plāns. Bet vispirms — vai es drīkstu palikt pie jums pa nakti? Uz ielas tiešām auksti, bet viesnīcās pārbauda dokumentus. Mani dokumenti… teiksim, nav kārtībā.
— Protams, palieciet. Dīvānu viesistabā var izvilkt.
Kamēr Anna klāja gultu, Elita pastāstīja savu stāstu. Vīrs bija aizgājis pirms pieciem gadiem, atstājot parādus, par kuriem viņa neko nezināja. Dzīvokli atņēma par parādiem, pensiju iesaldēja. Radinieku nebija, draugi novērsās. Sešdesmit gados viņa palika uz ielas.
— Sākumā gribēju aiziet, — viņa atzinās. — Bet tad sapratu — kamēr es esmu, ir iespēja kaut ko mainīt. Un, šķiet, šī iespēja beidzot ir parādījusies.
No rīta Annu pamodināja kafijas smarža. Elita rosījās virtuvē un izskatījās pavisam citādi — savākta, moža, Annas aizlienētā halātā.
— Plāns ir šāds, — viņa teica bez ievada. — Jums vajag pierādījumus. Dokumentus, ierakstus, jebko. Es palīdzēšu tos savākt. Mana “novērošanas vieta” pie veikala dod unikālas iespējas.
— Bet tas taču ir bīstami!
— Mīļā, man nav ko zaudēt. Bet jums — ir. Rīkosimies.
Nākamās dienas bija saspringtas. Anna strādāja kā parasti, izliekoties, ka neko nezina. Elita atgriezās savā vietā pie veikala, bet tagad viņa nevis vienkārši sēdēja, bet mērķtiecīgi vēroja. Vakaros viņas tikās Annas dzīvoklī un salīdzināja faktus. Elita izrādījās izcila analītiķe — izmeklētājas gadi nebija pagājuši velti.
— Skatieties, — viņa izklāja shēmu. — tavs priekšnieks pārdod informāciju par jūsu līgumiem konkurentiem. Tie piedāvā zemāku cenu, klients aiziet pie viņiem. Juris “čiepj” preci no noliktavas un dokumentos norāda to kā brāķi vai zudumus. Kārlis dzēš elektroniskās pēdas. Klasiska metode.
— Jāziņo direktoram!
— Bez pierādījumiem viņš jums neticēs. Viņš uzņēmumā jau desmit gadus, viņš direktora labā roka. Bet jūs — tikai divus gadus. Kam viņš noticēs?
Viņai bija taisnība. Vajadzēja neapgāžamus pierādījumus. Pavērsiens notika pēc nedēļas. Elita pamanīja, ka Juris izvadīs kārtējo preču partiju piektdienas naktī. Viņa viņam sekoja (pārsteidzoši, cik nemanāma var būt vecāka sieviete tumšā apģērbā) un nofotografēja ar vecu telefonu, ko Anna viņai bija nopirkusi.
Fotogrāfijas bija izplūdušas, bet tajās skaidri varēja redzēt, kā Juris krauj kastes mašīnā un pēc tam nodod tās kādam vīrietim pie garāžām.
— Par maz, — noteica Elita. — Vajag vairāk.
Tad Annai radās ideja:
— Ko, ja es palieku birojā līdz vēlam vakaram? Teikšu, ka strādāju pie gada pārskata. Un paskatīšos, ko viņš dara pēc darba.
— Bīstami.
— Bet cita ceļa nav.
Ceturtdien Anna palika birojā līdz vēlai naktij. Bija jau desmit, ēka gandrīz tukša, tikai sargs pie ieejas un apkopējas pirmajā stāvā. Viņa sēdēja savā kabinetā izslēgtā gaismā, izliekoties, ka aizgājusi mājās. Apmēram vienpadsmitos atskanēja soļi. Atvērās blakus kabineta durvis — tas bija viņa kabinets. Anna aizturēja elpu. Atvērās vēl viena balss — viņš nebija viens.
— Viss gatavs? — tas bija Kārļa balss.
— Jā, rīt sākam. Visi dokumenti norādīs uz viņu. Paraksti viltoti ideāli.
— Bet ja viņa sāks aizstāvēties?
— Kur tad viņa liksies. Vientuļa sieviete, bez pazīšanās, bez naudas labam aizstāvim. Uzņemsies vainu, lai nesēdētu. Bet mēs turpināsim, it kā nekas nebūtu noticis.
Lasi vēl: Sievas tēvs mani teiksim tā – nemīlēja, bet kādu dienu, kad es kaut ko izdarīju viss mainījās
Anna ieslēdza diktofonu telefonā. Saruna turpinājās vēl divdesmit minūtes. Viņi apsprieda detaļas — kādas summas norakstīt uz Annu, kā noformēt dokumentus, lai viss izskatītos ticami. Pieminēja arī Juri — izrādījās, viņš bija līdzdalībnieks. Kad viņi aizgāja, Anna vēl stundu sēdēja tumsā, baidoties pakustēties. Tad klusi izlavījās no biroja un aizskrēja mājās.
Elita viņu sagaidīja ar karstu tēju:
— Nu?
Anna ieslēdza ierakstu. Elita klausījās uzmanīgi, pierakstot.
— Lieliski. Bet ar to vēl nepietiek. Vajag dokumentus, saraksti, kaut ko taustāmu.
— Kur to dabūt?
— Varbūt pamēģinām uzlauzt e-pastu? Kārlis taču programmētājs — viņš noteikti nepievērš uzmanību drošībai, domā, ka ir gudrākais.
— Es nemāku uzlauzt!
— Bet es māku, — mierīgi teica Elita. — Kādreiz mācījos kibernoziegumu kursus. Sen, protams, bet pamatus atceros.
Viņas pavadīja pie datora visu nakti. Elita izrādījās pārsteidzoši prasmīga savā vecumā. Pēc pāris stundu centieniem viņām izdevās ieiet Kārļa korporatīvajā pastā — parole bija viņa dzimšanas diena.
Pastā atradās viss — sarakste par shēmu, instrukcijas dokumentu viltošanai, pat summas, ko viņi jau bija nozaguši. Pusgada laikā — vairāk nekā trīs simti tūkstošu.
— Tagad mums ir viss, — sacīja Elita. — Bet jārīkojas ātri. Rīt viņi īstenos savu plānu.
No rīta Anna ieradās darbā kā parasti. Desmitos viņu izsauca direktors. Kabinetā jau bija Kārlis un drošības dienesta vadītājs.
— Anna, — direktors runāja stingri. — Mums ir nopietni jautājums. Mēs atradām neatbilstības jūsu dokumentos.
— Kādas neatbilstības? — mierīgi jautāja Anna.
— Lūk, šie pavadzīmju dokumenti, — direktors nolika uz galda papīru kaudzi. — Prece norakstīta, bet naudas kontos nav.
Anna paņēma dokumentus, rūpīgi apskatīja:
— Tas nav mana paraksts.
— Kā tas nav jūsu? Lūk, melns uz balta!
Anna pagriezās pret direktoru. — Man jums ir kas parādāms.
Viņa izņēma telefonu un ieslēdza audioierakstu. Klausoties, direktora seja kļuva arvien drūmāka.
— Tas… tas ir montāža! — viņš iesaucās.
— Bet šis? — Anna atvēra klēpjdatoru, parādīja sarakstes izdrukas. — Un šis? — fotogrāfijas kurš izved preci.
Direktors klusējot pētīja pierādījumus. Tad viņš pacēla telefona klausuli:
— Apsardze? Lūdzu, atnāciet uz manu kabinetu. Un izsauciet inspektoru.
Lasi vēl: Es runāju ar savu vīru pa tālruni, bet viņš nenospieda un tas, ko es dzirdēju, izglāba mani
Nākamās vairākas stundas bija haotiskas. Kaitējuma summa izrādījās pat lielāka, nekā Anna bija domājusi. Vakarā direktors izsauca Annu pie sevis:
— Anna, man jāatvainojas. Es gandrīz pieļāvu briesmīgu kļūdu. Kā jūs par visu uzzinājāt?
— Man bija palīgs. Cilvēks, kuru neviens nepamana, bet kurš redz visu.
— Kas tas ir?
— Ja atļausiet, es viņu rīt atvedīšu. Domāju, jums vajadzētu iepazīties.
Nākamajā dienā Anna atveda uz ofisu Elitu. Tā bija saģērbusies savā labākajā kostīmā (ko Anna viņai bija nopirkusi iepriekšējā dienā), izskatījās cienījama un pārliecinoša. Direktors ar izbrīnu uzklausīja viņas stāstu:
— Elita, jūs esat izglābusi manu uzņēmumu. Kā es varu jums pateikties?
— Ar darbu, — vienkārši atbildēja viņa. — Man vajadzīgs darbs. Jebkāds.
— Ar jūsu pieredzi un novērošanas spēju? Jūs būsiet drošības dienesta vadītāja. Alga cienīga, un pie tam — dienesta dzīvoklis.
Elita sajutās pacilāta. Pirmo reizi trīs gadu laikā. Pēc mēneša Annas dzīve bija mainījusies līdz nepazīšanai. Viņa saņēma paaugstinājumu — kļuva par finanšu direktori. Alga bija trīskāršojusies, viņai piešķīra dienesta automašīnu.
Bet pats svarīgākais — viņai bija parādījusies draudzene. Elita īrēja dzīvokli tajā pašā mājā, un viņas bieži vakaros kopā vakariņoja, pastaigājās, gāja uz teātri.
— Ziniet, Anna, — reiz, dzerot tēju, teica — es domāju, ka mana dzīve ir beigusies. Ka sešdesmit gados jau ir par vēlu sākt no jauna. Bet jūs man devāt cerību.
— Tieši jūs mani izglābāt! Ja ne jūs, es tagad būtu bez darba vai, iespējams, pat…
— Mēs izglābām viena otru, — pasmaidīja Elita. — Jūsu divi simti kļuva ne tikai par naudu. Tie kļuva par zīmi, ka pasaulē vēl ir labestīgi cilvēki. Tas man deva spēku cīnīties.
Darbā Elita atklāja visu savu pieredzes spēku. Divu mēnešu laikā viņa atklāja vēl vairākas nelielas piesavināšanās shēmas, ieviesa kontroles sistēmu, apmācīja apsargus. Direktors nevarēja beigt viņu slavēt.
— Kur jūs bijāt agrāk? — viņš jautāja.
— Sēdēju pie veikala un gaidīju brīnumu, — atbildēja Elita, un tikai Anna saprata, ka tas nav joks.
