Ilze no Madonas pārcēlās dzīvot uz Minheni. Drīz vien kļuva skaidrs, ka līdzības starp abām pilsētām beidzas ar pirmo burtu. Pēc trīsdesmit pieciem gadiem dzimtajā pusē viņai nācās no jauna iepazīt, kā dzīvo vācieši un kādi ir viņu ikdienas ieradumi.
Katram tautas pārstāvim ir savi dzīves principi — daži no tiem ir patiesi nozīmīgi, citi vairāk saistīti ar tradīcijām vai ieradumiem. Tomēr tie labi parāda, ar ko viena tauta atšķiras no citas.
Ilze Vācijā dzīvo tikai pāris gadus, un joprojām turpinās viņas pieraduma posms. Pēc pirmā gada Berlīnē viņa ar vīru pārcēlās uz nelielu pilsētu netālu no Minhenes.
Klusas ielas, sakopti nami un rūpīgi apcirpti krūmi — viss apkārt izskatās kārtīgs un pārdomāts. Pie katras mājas ir neliela, ar asfaltu klāta laukumiņa aptuveni pus kvadrātmetra platībā. Divas reizes nedēļā iedzīvotāji tur novieto konteinerus ar atkritumiem. Tie ir tīri, atkritumi iekšā sašķiroti un ievietoti speciālos maisos. Darba laikā, kad lielākā daļa iedzīvotāju nav mājās, atbrauc pašvaldības mašīna un visu savāc.
Reizēm atkritumu ir vairāk, nekā ietilpst konteinerā, tāpēc lieko vācieši saliek kastēs un noliek blakus. Uz katras kastes — neliela aploksne. Tā nav nejaušība vai dekors, bet daļa no vietējās tradīcijas, kurai ir savs, ļoti praktisks skaidrojums.
Es nopirku māju Bolderājā, un dienā, kad ievācos, uzzināju, ka tur jau kāds dzīvo
Aploksnē māju īpašnieki ieliek nelielu samaksu — tā ir piemaksa par lieko atkritumu daudzumu, kas neietilpst konteinerā. Pašvaldības darbinieki atkritumus savāc un aploksnēs esošo naudu ieliek īpašā krājkasītē automašīnas kabīnē.
Redzot, ka šīs aploksnes neviens neaiztiek, rodas iespaids — cilvēki te patiešām uzticas viens otram. Šķiet, ka sabiedrība sasniegusi augstu kārtības un savstarpējas cieņas līmeni.
Šķiet, vāciešu piemērs labi parāda, cik daudz var panākt ar savstarpēju cieņu un atbildību. Mazas detaļas, kā šīs aploksnes, atklāj lielas vērtības.
Kā tev šķiet — kas būtu jāmaina, lai arī pie mums valdītu šāda kārtība un uzticēšanās?
