Paņēmusi lāpstu viņa izgāja gaismā un apsēdās pie žoga — tur, kur kādreiz auga gladiolas. Kādreiz. Vēl pirms visa. Viņa nemeklēja, kur rakt, vienkārši raks. Viņa zināja ko meklē, bet liktenis bija lēmis ko citu
Čīkstoņa bija tik caururbjoša, it kā vecās durvis nebūtu atvērušās — bet runājušas. Atslēgu viņa pagrieza divreiz, pēc tam vēl mirkli pastāvēja pie spraugas, it kā gaidīdama atbildi. Ne no durvīm — no sevis. No atmiņas. Šķūnī iekšā smaržoja pēc rūsas, mitra koka un kaut kā neaptverama — it kā šajos desmit gados tur būtu apmeties pats laiks un nekur netaisītos prom.
Viņa spēra soli iekšā un apstājās. No kustības pacēlās putekļi, un saules stars, kas caur spraugu dēļos iespīdēja iekšā, izgaismoja to — lāpstu. Tieši to. Ne kapli, ne ravējamo, ne spaini. Lāpstu — ar tumšu koka kātu, ar sakaltušu zemi uz malas. Kāpēc tieši to? Viņa nezināja. Vienkārši pēkšņi saprata — jārok.
Viss sākās ar to. Ne ar atmiņām. Ne ar vientulību, kas stāvēja aiz muguras kā veca ēna. Ar lāpstu. Ar šo muļķīgo, smago priekšmetu, kas pēkšņi kļuva vajadzīgs kā gaiss. Paņēmusi to, viņa izgāja gaismā un apsēdās pie žoga — tur, kur kādreiz auga gladiolas. Kādreiz. Vēl pirms visa. Viņa nemeklēja, kur rakt. Vienkārši gāja gar žogu — it kā kājas pašas zinātu. Un lūk — pagalma labā puse. Tēvs vienmēr teica: “No labās puses sāc, meitiņ. Ar malu jāpļauj, ne no vidus. Tad zeme pati pateiks, kas tajā ir.” Un viņa arī raka. Tikai ne zemi — atmiņas.
Lāpsta iegāja mīksti. Zeme bija irdena, it kā gaidījusi. Ausma nesteidzās. Darīja visu lēni, it kā nevis kaut ko izraktu, bet izrunātos. Ar katru kustību — it kā noņemtu kārtu no domām. Pagātne šeit nebija aizmirsta — tā gulēja zem kājām ciešā kamolā, un šķita: pietiks rakt dziļāk — un tā sāks elpot.
Pagāja pusstunda, varbūt vairāk. Saule pabīdījās, paslēpās aiz pirts jumta. Viņa iztaisnojās, paskatījās uz lāpstas nospiedumu zemē un pēkšņi nodomāja: “Bet ja nu es kaut ko atradīšu?” — un tūdaļ pati no šīs domas nobijās. Jo nezināja, ko tieši meklē.
Nākamajā dienā pagalmā ieskatījās Salvis. Jauns vēl, plecīgs, acis gaišas, rokas maizes smaržas — ar zemi zem nagiem. Atnesa pienu, kā parasti, skārda kannā. Kad viņa iznāca, viņš apstājās, skatiens paslīdēja pār dobi, gumijas zābakiem, pār tumšo lāpstas nospiedumu.
— Labdien, Ausmas tante. Vai jūs te dobes gatavojat?
Viņa novērsa acis. Paņēma pienu, nolika uz soliņa.
— Jā, gribu puķes iestādīt, — sacīja. — Drīz taču pavasaris.
Balsī skanēja miers. Pārāk liels — kā cilvēkam, kas šo teikumu sevī jau daudzkārt atkārtojis. Viņš pamāja ar galvu, pasmaidīja, bet acis palika uzmanīgas. Neticēja.
Ausma iegāja mājā, bet viņš vēl brīdi stāvēja pie vārtiņiem. Skatījās uz zemi. Tajā nebija ne sēklu, ne stādu. Tikai bedrītes — viena pie otras. Seklas — drīzāk izmēģinājuma, it kā kāds nezinātu, kur tieši meklēt.
Vakarā, vakariņu laikā, Salvis visu izstāstīja sievai.
— Dīvaini kaut kā. Viņa neko nestāda. Un rokas — dubļos līdz elkoņiem. It kā visu nakti rakusi…
— Tu domā, viņa ku kū? — jautāja Zane, neatlaižot skatienu no katla. — Pēc tā gadījuma viņa taču kā pazuda. Klusa, viena. Runā, viņš beigās …un nepabeidza sacīto
Salvis paraustīja plecus, bet atcerējās: “rok un nestāda”. Atcerējās viņas skatienu, kas paslīdēja, kad viņš izteica vārdu “dobes”. It kā viņš būtu pateicis ne “dobes”, bet “kapi”. No šī vakara viņš sāka biežāk raudzīties pa logu. Un drīz, visdziļākajā naktī, ieraudzīja: dārzā iemirdzējās gaisma. Vāja. Un ne no lampas, ne no loga — tā nāca no apakšas, no pašas zemes. Tur, kur atkal atskanēja… metāla skaņa.
Salvis stāvēja pie loga, nekustēdamies. Laternas gaisma bija pārāk blāva, lai saskatītu detaļas, bet pietika, lai saprastu: vecajai sievietei atkal rokās lāpsta. Viņa raka. Lēni, piesardzīgi, ar sāpīgu rūpību. It kā zinātu: jebkura kustība var atvērt ne tikai zemi — bet kaut ko lielāku, no kā viņa pati baidās.
Viņš skatījās, kā viņa piekļaujas, iztaisnojas, pielabo lakatu. Tad atkal — zemē. Metāla šķindēšana skanēja pat caur stiklu. Un tajā bija kaut kas… neparasts. Ne dārza darbi. No rīta viņš neizturēja. Atnāca. Bez piena, bez iemesla. Vienkārši — gāja garām. Vai arī pats tā teica. Ausmas tante tieši tobrīd nesa spaini ar ūdeni. Lakats bija noslīdējis sāņus. Zem nagiem — melns. Zeme bija iesūkusies kā ēna.
— Labrīt, — viņš sacīja, it kā viss būtu parasti. — Strādājat, redzu. Bedrīšu arvien vairāk. Bet kāpēc jūs neko nestādat?
Viņa apstājās. Tad ātri novērsās, nolika spaini, klusēja.
— Es, varbūt, varu palīdzēt, — viņš klusi piebilda. — Man ir viegla lāpsta. Es jums vakarā pus pagalmu uzraktu…
Viņa pēkšņi pagriezās.
— Nē, dēliņ, — klusi sacīja. — Es pati. Tas nav par stādīšanu. Es meklēju. Viņš… pirms aiziešanas man pateica. Par dēlu.
Salvis klusēja. Stāvēja kā iemiets.
— Viņš man atzinās, — turpināja viņa. — Mūsu puisēns… neaizbēga. Nepazuda. Viņš…Viņš viņu… Par kaprīzi. Un tad nobijās. Un šeit. Kaut kur šeit.
Balss viņai bija mierīga — kā cilvēkam, kurš jau visu izdzīvojis un palicis tukšs. Tikai acis nodeva visu: tajās bija kaut kas tāds, no kā gribējās novērst skatienu.
— Es tagad meklēju. Man vajag. Atrast. Viņš taču… Viņš tur, saproti?
Viņš nezināja, ko teikt. Jo — jā, saprata. Un tāpēc, ka, ja viņai nepalīdzēs — viņa nevarēs.
Viņš klusējot aizgāja. Nemēģināja mierināt, nesauca palīgā. Vienkārši atgriezās mājās, ilgi sēdēja uz lieveņa, skatījās savās tulznainajās plaukstās. Bet naktī nevarēja aizmigt. Šie viņas vārdi. Viņš ticēja. Nezināja kāpēc. Vienkārši ticēja.
Nākamajā dienā viņš atveda palīgus. Bez daudz runām — vienkārši pateica kaimiņam, vēl vienam, un drīz jau trīs vīri ar lāpstām stāvēja pie vecā žoga. Starp viņiem bija arī Juris — pagalma palaidnis, straujš, skaļš. Tas pats, kas smejas ne vietā, čaukstina saulespuķu sēklas pat skolā, pirmais lien blēņās. Bet rokas viņam bija stipras, un spēka — daudz. Redzams, cerēja “izrakt kaut ko interesantu”.
Ausma stāvēja nostāk. Netraucēja, nevadīja. Tikai skatījās, kā viņi rok. Pati vairs nevarēja.
— Bet ja te tiešām kas ir, a? — nometa Juris, neatgriezdamies. — Varbūt dārgums? Vai dzelzs gabals?
Neviens neatbildēja. Tikai Salvis turpināja rakt klusu, ar rūpīgu koncentrēšanos, it kā viņš pārrok nevis zemi, bet likteni.
Juris ar lāpstu vēzienu iecirta spēcīgāk — ar sparu. Tajā brīdī atskanēja dobja skaņa — metāls pret metālu. Viņš apstājās, sarauca pieri:
— Ē… Puiši, te laikam mums nav kartupeļi.
Salvis pienāca. Pārējie apklusa. Zem zemes kārtas atsedzās vāks. Vecs, sarūsējis, ar eņģēm, gandrīz saskuvis ar saknēm. Kaste. Koka, ar dzelzs apmalēm, vēl joprojām stipra.
Atvēra. Vāka čīkstoņa izskrēja cauri kā aukstums. Iekšā — ne tas, ko kāds būtu gaidījis…
Krekls. Plāns, rūpīgi salocīts. Aptumšojis no laika. Blakus — rotaļlieta: plīša lācītis ar nodilušu sānu. Un fotogrāfija. Izbalējusi. Puisēns ap pieciem gadiem. Acīs — nedarbs. Uz vaiga — dzimumzīme.
— Tas viņš… Tas mūsu… Dievs… piedod… piedod mums visiem…
Viņa glāstīja to kreklu — saudzīgi. Neviens nekustējās. Pat Juris vairs nejokoja. Pēc tam raka visu pagalmu. Klusējot. Bez smiekliem. Bez vārdiem. Bet vairāk neko neatrada. Tikai pēdas. Tikai tukšumu. It kā zeme visu būtu slēpusi — vai arī nekad neko nav glabājusi.
Tagad Ausma gulēja ar šo kreklu. Apskāva, gandrīz nerunāja. Skatījās pa logu kā akā. Dienām. Salvis redzēja, kā viņa iet sevī, kā ar katru dienu viņā dzēšas gaisma, un saprata: tā vairs nedrīkst.
Jāiejaucas. Jāpalīdz.
Viņš atnāca ceturtajā dienā. Pieklauvēja, kā parasti, bet atbildes nebija. Vārti — vaļā. Māja — klusa. Tikai caurvējš kustēja mežģīni uz palodzes. Viņš izgāja cauri pagalmam — uzartu, bedrēm izrakņātu, it kā kāds būtu meklējis ko vairāk. Uz soliņa pie loga sēdēja Ausma. Rokās — tas pats krekls. Rūpīgi salocīts, it kā tikko novilkts pirms miega.
Viņa nepacēla acis. Nepamirkšķināja. Tikai viegli šūpojās šurpu turpu kā pulksteņa svārsts bez rādītājiem.
— Kundze… — viņš klusi iesauca. — Jums jāatpūšas. Vismaz uz dienu, uz stundu. Es jūs aizvestu uz pilsētu. Man tur ir paziņa. Varētu paņemt instrumentus, izmeklēt — profesionāli. Bet jūs visu ar rokām…
Viņa neatbildēja uzreiz. Pēc brīža pamāja ar galvu. Bez vārdiem. Varbūt tāpēc, ka vairs nespēja atteikt. Vai arī tāpēc, ka nolēma: ja tas nepalīdzēs — tad nekas vairs nepalīdzēs.
Aizbrauca no rīta. Viņš iedeva viņai spilvenu zem muguras, piesprādzēja jostu. Ceļš bija garš — pa pavasara bedrēm, ar trauslo stikla zvaniņu skaņu bagāžniekā. Ausma klusēja. Nesnaudusi — vienkārši skatījās uz priekšu: uz koku caurvēju, uz gaismas zibšņiem grāvjos, uz mitro pavasari.
— Es viņu paturēšu vienu dienu. Lai paguļ. Lai kaut nedaudz padzīvo ārpus tām bedrēm.
Pats tajā vakarā aizbrauca pie mātes. Anna dzīvoja nelielā dzīvoklī pirmajā stāvā — ar nolupušu palodzi un pagātnes smaržu, kas neizgaist ar nekādiem remontiem. Viss tur zināja klusumu. Uz plīts vārījās tējkanna, stūrī tikšķēja pulkstenis ar sīku sitienu, krēslā pie loga gulēja pledu, ko neviens nebija aizticis gadiem.
Viņš iegāja bez zvana — tā viņiem bija pieņemts. Novilka jaku, iegāja virtuvē, apsēdās pie galda kā bērnībā.
— Mamm, tu taču dzīvoji tajā ciemā… Tur, kur es tagad atvedu veco sievieti. Kur pazuda tas… aizmirsu kā viņam bija vārds.
Viņa paskatījās uz viņu. Nepārsteigta.
— Mēs ar tavu tēvu no turienes aizbraucām sešdesmit devītajā, — viņa klusi sacīja. — Tur viss bija… ne tā. Un jā, runāja, ka pazuda. Bet es zināju — viņš nepazuda.
Viņš gaidīja.
— Runu bija daudz. Bet viena sieviete stāstīja, ka pēc tam viņa pazuda. Aizbrauca uz citu ciemu. Cilvēki čukstēja, ka ne viena. Ka kopā ar viņu bijis zēns.
— Tu zini, kur viņa ir?
Anna pamāja. Piecēlās. Izvilka no atvilktnes vecu pierakstu kladi — to pašu, kur numuri rakstīti ar tinti, un lapas smaržo pēc laika. Atvēra un parādīja rindu: “ Centrālā iela 9.”
— Es viņai nezvanīju. Nerakstīju. Bet zināju — kādreiz kāds pajautās.
Ielika papīru kabatā. Pateicās. Noskūpstīja māti uz pieres. Aizgāja ātri — kā iet nevis prom no mātes, bet pretī liktenim.
Un no rīta viņi ar Ausmu devās ceļā. Kad viņš atgriezās viņa vēl gulēja. Seja bija mierīga — pirmo reizi pēc ilga laika, it kā viņa būtu sev ļāvusi ieelpot. Viņš viņu nemodināja. Apsēdās blakus. Aizvēra acis. Vienkārši sēdēja. Kad viņa pamodās, viņš piedāvāja braukt. Bez paskaidrojumiem, bez skaļiem solījumiem. Tikai pateica:
— Ir viena sieviete. Domāju, viņa zina vairāk nekā visi pārējie kopā.
Ceļš aizņēma vairāk nekā divas stundas. Mašīna brauca pa grants ceļu, tad pa lauku taku, pa izbalējušām, izskalotām bērnības kartēm. Ausma nejautāja, kur un kāpēc. It kā būtu jutusies — vairs nav svarīgi, no kā viss sākās. Svarīgi — ar ko viss beigsies.
Māja stāvēja ciema malā, aiz gravas, kur ceriņš vēl nebija uzziedējis, bet jau smaržoja. Zema, balta, ar nolupušu lieveni un kārtīgām slēģiem. Durvīs stāvēja vecs suns — ne rēja, tikai paskatījās un aizgāja iekšā. Tad uz sliekšņa parādījās sieviete. Pelēks džemperis, gumijas čības, mati savākti mezglā. Viņas seja nepārsteidzās. Neizbijās.
— Ausma, — sacīja viņa. Ne jautājot. Vienkārši atzīstot.
Klusums karājās starp viņām kā tīkls. Tad Marina atvēra durvis plašāk:
— Nāciet iekšā. Parunāsim.
Mājā smaržoja pēc ceptiem sīpoliem, piparmētras un veca koka. Uz galda stāvēja trīs krūzes — it kā viņa būtu zinājusi, ka viņi būs trīs. Apsēdās. Marina nesteidzās. Vispirms ielēja tēju. Tad paskatījās tieši acīs:
— Es redzēju. Tajā naktī. Kā jūsu vīrs… kaut ko slēpa pagalmā.
Es negribēju jaukties. Bet, kad viņš aizgāja — neizturēju. Piegāju, tur bija zēns.
Ausma aizspieda muti ar plaukstu.
— Un es… paņēmu viņu. Toreiz dzīvoju viena. Radinieku nebija. Un tad aizgāju. Bez pēdām. Viņš izauga labs. Kluss. Spēcīgs.
— Tagad viņš strādā par mehāniķi. Viņu sauc Andrejs. Es devu viņam šo vārdu. Bet viņš… viņš nav svešs. Viņš ir jūsu.
Marina vēl kaut ko stāstīja — par pirmo solīti, par skolu, par to, kā Andrejs astoņu gadu vecumā pats salaboja traktora starteri. Bet Ausma jau gandrīz neko nedzirdēja. Viss viņā kustējās kā kušanas ledus zem upes: lēni, bet neapturami. It kā pēc daudziem gadiem pazemes viņa būtu uzpeldējusi.
Andrejs, viņas Andrejs, iegāja virtuvē klusi, it kā negribētu traucēt. Ap četrdesmit gadu vecs vīrietis, ar platiem pleciem, atklātu seju un acīm, kurās bija kaut kas neizturami pazīstams. Viņš apstājās, paskatījās uz Ausmu— un it kā saprata. Viņā nebija apjukuma. Tikai lēna, uzmanīga klusuma. Viņš pienāca, apsēdās blakus.
— Es… nezinu, ko teikt, — viņš izdvesa.
— Bet es zinu, — viņa atbildēja, skatoties viņa rokās. — Paldies tev, ka tu esi. Ar to pietiek.
Nākamajā rītā viņi kopā devās uz ciemu. Vecais auto kratījās pa bedrēm, pacēla putekļus pa lauku ceļu, bet Ausma skatījās pa logu — nepazīdama ciemu, taču jūtot, kā katra plaisa, katrs akmens viņā atbalsojas. Bet, kad viņi piebrauca pie mājas, gaiss it kā sabiezēja. Vārti bija aizslēgti. Slēdzene — jauna, spīdīga. Uz durvīm plāksne ar greizu uzrakstu: “Privātīpašums. Svešajiem ieeja aizliegta.”
Ausma izkāpa pirmā. Piegāja pie vārtiem, pieskārās metālam. Viņa paskatījās uz Salvi. Tas tikai pakratīja galvu un izvilka telefonu. Pēc pusstundas viss bija skaidrs. Izrādījās, ka māja… pārdota. Pēc viltotiem dokumentiem. Par trešdaļu no patiesās cenas. Jaunais “īpašnieks” — pilsētas cilvēks ar dzīvesvietu kaut kur Kurzemē. Un galvenais šajā ķēdē bija Juris. Jā, tas pats — jokdaris, “rakņātājs”.
Viņš izmantoja izdevību: noformēja viltotu pilnvaru Ausmas vārdā, nokārtoja pārdošanu caur paziņu mākleri, visu noorganizēja ātri, pa lauku modei — bez notāriem, bet ar zīmogiem. Toreiz vēl neviens nezināja, ka patiesība nebija tik traka kā cilvēki runāja. Bet tagad — zināja.
— Mēs to tā neatstāsim. Es sazināšos ar speciālistiem.
Andrejs stāvēja un vienkārši skatījās uz māju. Tā māja vairs nebija tikai kāda īpašums. Tā bija kļuvusi par daļu no viņu stāsta. Un tātad — tā bija jāatgūst. Un viņi sāka.
Kādu vakaru pats atnāca. Pieklauvēja pie mājas, kur uz laiku bija apmetusies Ausma. Stāvēja uz sliekšņa, mīņāja rokās cepuri.
— Es… nu, es nezināju. Domāju, viņai jau vienalga. Māja taču stāvēja tukša. Bet tad tie… piedāvāja.
Pirmo reizi viņš nezināja, kā pajokot.
— Atgriezīsi — klusi teica Andrejs.
Juris pamāja ar galvu. Vairāk neko neteica.
Māju atgrieza pēc mēneša. Oficiāli. Pilsētas “īpašnieks” negribēja iesaistīties. Saņēma naudu atpakaļ. Kad Ausma iegāja savā pagalmā, viņa apstājās uz sliekšņa un pieskārās zemei ar roku — tai pašai, kas tik reizes bija turējusi lāpstu. Smaržoja pēc putekļiem. Un pēc brīvības. Tajā vakarā Andrejs noņēma slēdzeni. Atveda lāpstu. Rūpīgi aizbēra bedri pie žoga, kur reiz bija sabērti gruži. Un tur iestādīja jasmīnu. Klusi. Neskatoties ne uz vienu. Vienkārši — iestādīja.
Kopš tā laika daudz kas mainījās. Ne uzreiz. Ne strauji. Bet kā atnāk pavasaris — lēni, gandrīz nemanāmi. Katrs rīts sākās ar soļiem pagalmā. Andrejs izgāja pirmais, pārbaudīja instrumentus, klusējot gāja gar žogu, lika dēļus, iedzina naglas. Viņš nesteidzās. Viņš it kā būvēja nevis māju — sevi.
Veco žogu nomainīja pret stipriem, ar jauniem vārtiņiem. Puķu dobes, kurās Ausma reiz viena pati bija rušinājusies, tagad ziedēja pa īstam: dālijas, samtenes, pat kaprīzās asteres, kuras viņa reiz bija nemīlējusi par to kaprīzo dabu, pēkšņi uzplauka. Kopš tā laika neviens vairs nerunāja par pagātni.
Naktī mājā bija kluss. Nebija ne vaidu, ne grīdu čīkstoņu, ne to čukstu, kas agrāk nāca no sapņiem. Tikai pulkstenis tikšķēja. Tikai vecais krēsls pie loga čīkstēja, kad Ausma pārlika šalli no pleciem uz ceļiem. Dažreiz viņa aizmiga turpat, ar krūzi rokā, un Andrejs viņu apklāja ar pleds — tā, lai nepamodinātu.
Un reiz, saulainā augustā rītā, viņš izgāja pie žoga un sāka rakt. Ne meklēja. Vienkārši raka — lai stādītu. Strādāja klusumā. Zeme bija mīksta, smaržoja pēc lietus un maizes. Bet logā, kā vienmēr, sēdēja viņa. Neskatījās, nesekoja. Vienkārši bija. Un tagad ar to pietika.
Lasi vēl: Es nopirku māju Bolderājā, un dienā, kad ievācos, uzzināju, ka tur jau kāds dzīvo
Kādu vakaru, kad debesis aiz loga bija maigi zilas, gandrīz vasarīgas, un gaiss smaržoja pēc āboliem, viņa pēkšņi jautāja:
— Vai tu atceries kaut ko… nu, pirms tevi paņēma Marina?
Andrejs klusēja.
— Sadrumstaloti. Kā caur ūdeni. Krāsns. Balsis. Kāds dziedāja. Un kāds ļoti pukojās.
Viņa pamāja. Vairs nejautāja. Vienkārši pieņēma. Jo pietika zināt, ka viņā nav tukšums, bet nospiedums, kaut arī neskaidrs.
Kopš dokumenti bija noformēti un viņš kļuva par Andreju Tihonovu, viņā kaut kas mainījās. Ne uzreiz. Ne ārēji. Bet gaitā, balsī, tajā, kā viņš pacēla skatienu — neslēpjoties. Tā nebija atteikšanās no pagātnes. Ne atteikšanās no Marinas. Bet… atgriešanās aplī. It kā upe ilgi vijusies un beidzot atradusi savu gultni.
Pagalmā smaržoja pēc koka, gurķu lakstiem un karsta piena. Viss bija, kā pienākas. Tikai iekšpusē — citādi. Tagad tā vairs nebija vienkārši māja. Tā bija vieta, kur satikās līnijas: viena veca, kā plaisa grīdā, otra — jauna, kā svaigs krīts uz sienas.
Naktī viņai sapnī rādījās tā diena, kad viņa pirmoreiz paņēma lāpstu. Bet sapnī viņa neraka — stādīja. Un blakus stāvēja zēns. Ne piecgadīgs. Tas, kurš tagad. Pieaudzis. Un viņš smaidīja. Nakts nolaidās maigi. Mājā bija tumšs, bet ne biedējoši. Un kaut kur zem šī jumta skanēja tā pati klusuma skaņa, par kuru viņa tik ilgi bija sapņojusi.
Ne tukša. Bet īsta. Kā beigas, kurās viss — sākums.
