Pagājušajā vasarā remontēju traktoru tieši uz lauka — pārnesumkārba bija salūzusi. Karstums gandrīz trīsdesmit grādu, ne vēja pūsmas. Pēkšņi nokrita ēna. Pacēlu galvu — stāv veca tantiņa, nezinu, no kurienes uzradusies
— Vai ūdeni iedosi, dēliņ?
Padevu pudeli. Viņa dzer, bet pati skatās uz mani nemirkšķinot. Acis duļķainas, lakats, bet skatiens ass, it kā cauri urbtu.
— Nauris tevi sauc. Traktorists. Sieva — Sintija, dēls — Dāvis.
Es pārsteigts, bet ciemats maziņš — visi visus pazīst.
— Uzminējāt, vecmāmiņ. Un kā jūs sauc?
— Marta mani dēvē. No Akmens ciema esmu. Paldies par ūdeni. Atmaksāšu labu ar labu.
Izvilka no priekšauta kabatas akmentiņu. Parasts izskatā — pelēks, gluds.
— Paņem. Kad problēmas tev sekos — akmens sakarsīs. Ja kļūs karsts — tātad viņa jau tuvu. Dienu dienā.
— Nu beidziet pasakas stāstīt.
— Ne pasakas, puis. Man tāda dāvana — redzu, kad cilvēks aizies. Smaga dāvana. Bet tu man palīdzēji, un es tev palīdzēšu. Akmeni nēsā vienmēr līdzi.
Aizgāja, pat neatvadījās. Es ieliku akmeni kabatā un aizmirsu.
Pagāja vairāk nekā gads. Septembris bija lietains. Strādājām tālajā laukā, novācām saulespuķes. Līdz pusdienām uznāca tāds lietus, ka nācās darbu pārtraukt.
Braucu mājās ar traktoru, ceļš bija pārvēries māla putrā. Un pēkšņi — sajutu kaut ko kabatā. Izvelku akmeni — karsts kā no krāsns! Tik tikko varu noturēt rokā. Apstājos. Atcerējos tantiņu Martu. Sapratu – tā nāk man pakaļ.
Izslēdzu motoru, sēžu kabīnē. Lietus bungo pa jumtu. Domāju — ko darīt? Motors apstāsies? Traktors apgāzīsies? Zibens iespers? Briesmas kaut kur netālu, bet es tās neredzu.
Nolēmu piezvanīt sievai. Vienkārši atvadīties, ja nu kas. Saziņa slikta, bet sazvanīju.
— Sintija, kā jums tur?
— Mājās ar Dāvi. Kur tu aizkavējies? Pusdienas jau atdziest.
Akmens kļūst arvien karstāks. Dedzina caur audumu.
— Sintij, klausies. Ja ar mani kas notiek…
Un te es redzu — priekšā, ap simt metru attālumā, vecais osis pie ceļa, tas pats, kas pie mūsu žoga, šūpojas vējā. Stumbrs plaisā. Krīt. Tieši uz ceļa. Tieši tur, kur pēc desmit sekundēm būtu braucis es.
— Mīļā, bēdz no mājas! — es iesaucos klausulē. — Osis krīt! Uz māju!
Dzirdu viņas teikto, trauku šķindoņu. Grāviens. Saziņa pārtrūkst.
Iedarbināju traktoru, braucu cik vien ātri varu mājās. Piebraucu pie mājas — osis guļ, jumtu izsitis cauri. Stumbrs iegāzies tieši virtuvē.
Sieva ar Dāvi skrien ārā no mājas stūra. Viss kārtībā, tikai izbiedēti. Dzirdēja manu saucienu, paspēja izskriet pagalmā sekundi pirms.
Akmens kabatā atdzisa. Kļuva parastu, aukstu.
Lasi vēl: Kaimiņienes padoms par sadzīvisku lietu, ko atcerējos daudzus gadus – dalos tajā ar jums
Vakarā, kad viss bija nomierinājies, pastāstīju sievai par tantiņu Martu un akmeni. Viņa sākumā neticēja, bet tad aizdomājās.
— Ja nebūtu tavs zvans… Es tieši liktu pusdienas uz galda.
Nākamajā dienā aizbraucu uz to ciemu, meklēt Martu. Atradu.
— Zināju, ka atbrauksi, — saka jau no sliekšņa. — Nāc iekšā.
— Paldies jums, — saku. — Jūs mūs izglābāt.
— Ne es, dēliņ. Akmens tevi brīdināja. Bet tu izdarīji pareizi — ne sevi glābi, ģimeni.
— No kurienes jums šī dāvana?
Apsēdās uz soliņa, smagi nopūtās.
— No dzimšanas. Māte tāda pati bija, un vecāmāte. Redzam mēs, kad cilvēkam laiks pienāk. Tikai parasti klusējam — kurš gan grib zināt savu dienu? Bet tu man palīdzēji bez lūguma, no sirds. Tādiem cilvēkiem jāpalīdz.
— Bet akmens?
— Parasts akmens. Bet es to uz tevi nočukstēju. Tagad tas ar tavu likteni saistīts. Kad sakarsīs — briesmas tuvu. Bet tikai vienu reizi tas darbosies. Vairs spēka tam nebūs.
— Vienu reizi? Bet tas taču jau nostrādāja…
Marta pasmaidīja.
— Nostrādāja kā brīdinājums. Tu atvairīji. Tagad tev jauna diena. Pēc daudziem gadiem. Akmens vēlreiz sakarsīs, kad laiks pienāks. Bet tas nebūs drīz.
— Kad?
— Netikšu teikt. Tev to nevajag zināt. Dzīvo, audzini dēlu, mīli sievu. Un akmeni nēsā. Kad sakarsīs — tev būs laiks atvadīties. Tas ir viss, ko varu tev dot.
Lasi vēl: Kādus ēdienus lauru lapa sabojās uz 100%, atcerieties šo sarakstu
Aizgāju no viņas ar daudzām domām. Bet arī ar pateicību.
Pagājuši pieci gadi. Akmens vienmēr pie manis. Auksts, parasts. Dažreiz izvelku, paskatos. Cenšos nedomāt. Dzīvoju katru dienu kā pēdējo — apskauju sievu, mācu dēlam traktoru vadīt, palīdzu kaimiņiem. Jo, kad akmens atkal kļūs karsts, otrreizēja brīdinājuma vairs nebūs.
Tantiņu Martu vairs neesmu redzējis. Runā, ka aizgājusi pirms diviem gadiem. Klusi, miegā. Droši vien zināja savu dienu.
Pirms aiziešanas nodevusi caur kaimiņieni aploksni. Iekšā — zīmīte: “Akmeni dēlam nodod, kad izaugs. Noderēs. M.” Dīvaina dāvana viņai bija. Smaga. Bet viņa to izmantoja labā. Sargāju akmeni. Gaidu. Dzīvoju. Un pateicos par katru auksto dienu.
