Kad vīrietis jau pirmajā tikšanās reizē sāk runāt par budžetu, sajūta ir tāda, it kā būtu nevis uz randiņā, bet finanšu konsultācijā. Man ir 45, viņam — 63. Mēs iepazināmies iepazīšanās vietnē cilvēkiem, kuriem studiju gadi sen aiz muguras.
Īpašas cerības man nebija, bet gaidīju vismaz patīkamu vakaru — nelielu dzirksti sarunā, vieglu humoru un saprātīgu sarunu biedru. Vēstulēs viņš šķita inteliģents — bez liekiem smaidiņiem vai paviršām frāzēm, rakstīja gramatiski pareizi, zināja, kas ir Simona de Bovuāra, un prata pajokot ar gaumi. Kopumā radīja iespaidu par līdzsvarotu, pieaugušu cilvēku.
Viņš pastāstīja, ka ir inženieris un strādā tehniskās uzraudzības jomā. Dzīvo viens, novērtē kārtību un mieru. Sarunās runāja līdzsvaroti un pārdomāti.
Kādā no vēstulēm viņš uzrakstīja: “Dzīvoju taupīgi, bet ar gaumi.” Toreiz tas šķita pozitīvi — cilvēks, kurš prot rēķināt un novērtē lietas ar mēru. Vēlāk gan izrādījās, ka mūsu skatījumi uz taupību ir atšķirīgi.
Mēs satikāmies sestdien, pilsētas centrā. Viņš izvēlējās nelielu, patīkamu kafejnīcu pie strūklakas. Bija ģērbies kārtīgi — viegls žakete, neitrāla smarža, viss tīrs un vienkāršs. Apsēdās man pretī, ātri pārskrēja acīm ēdienkartei, paskatījās uz mani un uzreiz pateica:
— Vienosimies uzreiz: rēķinu katrs maksājam par sevi.
Uz mirkli apjuku. Mēs pat vēl nebijām pasūtījuši kafiju, bet jau runājām par naudas plānošanu un ikdienas izdevumiem. Uz brīdi pat šķita, ka saruna vairāk atgādina darba tikšanos nekā randiņu.
— Piedodiet, kā tieši jūs domājat — atsevišķi? — piesardzīgi pajautāju.
“Attiecībās svarīgākais ir skaidrība,” viņš paskaidroja. “Esmu par godīgumu un vienkāršiem noteikumiem — lai viss notiek dabiski, bez pārpratumiem vai liekām gaidām.”
Viņš runāja pilnīgi nopietni — it kā lasītu līguma noteikumus. Ne smaida, ne mazākās viegluma nots. Klausījos viņā un domāju, cik ātri romantika var pārvērsties finanšu pārskatā.
Es, protams, neesmu no tām, kas gaida, lai vīrietis samaksātu rēķinu. Bet pirmajā tikšanās reizē gribas vismaz nedaudz siltuma, cilvēcīgas sarunas, nevis lekciju par ekonomisko neatkarību. Viņš tikmēr pasūtīja sev smiltsērkšķu tēju un mandeļu cepumus, pēc tam paskatījās uz mani pāri galdam un neitrāli pajautāja:
— Tu kaut ko ņemsi?
Mierīgā tonī sacīju:
— Jā, protams. Latte un salātus, paldies. Un rēķinu, protams, par sevi.
Viņš pamāja ar gandarījumu, it kā prātā būtu atzīmējis: “Labi, atbildīga sieviete — pārbaudi izturējusi.”
Tālāk saruna kļuva arvien vienmuļāka. Viņš sīki stāstīja, kā palīdzējis grāmatvedei izlabot tāmi, kā izvairās no maksājumiem un cik lepns ir par to, ka ceļo atvaļinājumā ārpus sezonas — jo tad “par 27% lētāk, bet saule taču tā pati”.
Klausoties viņā, pieķēru sevi pie domas, ka vairs neredzu viņu kā vīrieti. Vienkārši cilvēks, aizrāvies ar cipariem un atlaidēm, kurš vairāk lepojas ar savu taupību, nekā patiesi bauda dzīvi. It viss bija korekti, taču aiz šīs racionālās fasādes slēpās kaut kas vēss un atturīgs.
Kad samaksājām, katrs par savu pasūtījumu, viņš piedāvāja doties pastaigā. Es pieklājīgi atteicos, sakot, ka vēl jāpabeidz darbi. Viņš neapvainojās — tikai mierīgi piebilda:
— Nu, ja kas — uzraksti. Tikai uzreiz saku: nopietnu “ieguldījumu” no manas puses nebūs. Es savas robežas cienu.
Es pasmaidīju, pamāju un devos prom. Smalks lietus klusi slīdēja pār pilsētu, un prātā nāca doma: ja cilvēks redz stingras robežas pat tur, kur tās nav vajadzīgas, laikam viņam tā vienkārši drošāk. Es izvēlējos iet tālāk — ar vieglumu un mieru.
Dzīve pārāk īsa, lai to dalītu procentos un izmaksās. Labāk dalīt siltumu, uzmanību un laiku.
Var jau būt, ka precīza skaidrība par visu ir laba lieta. Tomēr reizēm pārāk liela rēķināšana liek aizdomāties — vai tur vēl paliek vieta cilvēcīgumam un siltumam?
