Saka, ka, ja mājās parādās vīriešu čības, tad pavisam drīz tur ienāks arī to īstais saimnieks. It kā dzīve pati zinātu, kad sieviete ir gatava atvērt durvis jaunam cilvēkam un jaunai mīlestībai.
No malas tas var šķist bērnišķīgi — nopirkt čības un gaidīt brīnumu. Bet dzīvē viss nav tik vienkārši. Dažreiz lietas parādās īstajā brīdī — nejauši, bet ar nozīmi. Tieši tā sākās šis stāsts.
Pie veikala stāvēja sieviete ar nelielu maisiņu rokās. Tajā — pāris lielu, adītu zeķu. Ne pārāk glītas, bet redzams, ka adītas ar rūpību. Viņa klusi piedāvāja tās garāmgājējiem, vairāk kautrīgi nekā pārliecinoši. Neviens neapstājās, bet viņa turpināja stāvēt — it kā gaidītu tieši savu pircēju.
Tajā dienā cita sieviete devās uz veikalu. Gribēja paņemt vistu, maizi, kāpostu, bietes, nedaudz kartupeļu — un vēl kādus gardus cepumus pie tējas. Bija tikko saņēmusi algu, tāpēc nolēma pagatavot boršču un mazliet sevi palutināt.
Viņa paskatījās uz zeķēm — un kaut kā aizdomājās. Ne par tām pašām zeķēm, bet par sievieti, kas tās piedāvāja. Un pavisam spontāni, bez iemesla, izspruka jautājums: “Cik tās maksā?” Pat pašai kļuva mazliet smieklīgi, cik negaidīti tas izskanēja.
Sieviete, kas pārdeva zeķes, kautrīgi sāka tās slavēt. Sacīja, ka zeķes esot ļoti labas — īpašas, jo adītas no “Džerija” dzijas.
— Šī vilna ir no mana suņa Džerija, — klusi teica sieviete. — Viņa spalva ir ļoti silta, cilvēkiem palīdzot justies labāk. Tagad Džerijam vajadzīga aprūpe, tāpēc pārdodu dažus pārus zeķu, lai varētu iegādāties nepieciešamo. Vilna vēl no laika, kad viņš bija mundrs un dzīvespriecīgs — tāpēc šīs zeķes patiešām silda.
Un tā sieviete ar zeķēm pēkšņi kļuva ļoti aizkustināta. Stāvēja ar tām rokās, acis mazliet mitras, balss nedaudz trīcēja. Skats bija patiesi sirsnīgs — vienkāršs un ļoti cilvēcīgs.
Marta galu galā tomēr nopirka tās zeķes. Kaut kā automātiski — pati nesaprata, kāpēc. Ejot prom, viņa domāja: “Nu labi, nopirku. Bet kam? Ne jau sev. Un vīra man arī nav… Un nauda — ne gluži lieka.”
Un te viņa pēkšņi aptvēra — vīra taču nav! Naudas arī kļuva mazāk, bet rokās — lielas, neparastas zeķes no kāda Džerija. Krāsas tādas… košas un savdabīgas. Pat smieties gribas, cik viss tas absurdi izskatās.
Mājās Marta nolika tās dīvainās zeķes skapī un vairs nedomāja par tām. Bet pagāja laiks — apmēram pusgads — un viņas dzīvē ienāca vīrietis. Tieši tāds, kādu viņa reiz klusībā bija vēlējusies. Viņi sapratās no pirmā acu skatiena un drīz vien sāka dzīvot kopā.
Kad viņi sāka dzīvot kopā, Marina pēkšņi atcerējās par tām zeķēm. Izrādījās — tieši viņam tās der kā uzlietās. Viņš ir liela auguma, plaša pleca cilvēks, un zeķes — ideālā izmērā. Tagad viņš tās valkā, kad ārā vēl vēss, un katru reizi saka: “Siltas, jo ar likteni adītas.”
Tā arī sanāca — zeķes, kas reiz šķita nejaušs pirkums, izrādījās kā maza zīme no dzīves. It kā pati pasaule būtu teikusi: “Tu jau gatava — viņš drīz nāks.”
Varbūt tā ir sakritība, bet Marina līdz šai dienai smaidot saka: “Galvenais — nevajag steidzināt likteni. Viņš pats atnāk.”
Kā tev šķiet — vai reizēm dzīve tiešām dod mums zīmes, tikai jāmāk tās pamanīt?
