Anna to visu atklāja nejauši. Viņa meklēja vīra klēpjdatorā vecas fotogrāfijas piejūras krastā, lai izveidotu kolāžu viņu desmitajai kāzu gadadienai. Viņu kāzu gadadiena bija pēc mēneša, un viņa gribēja sagatavot kaut ko īpašu.
Mapē “Darbs” garlaicīgu grafiku un pārskatu vietā viņa atrada citu mapi ar nosaukumu “IM”. Ziņkārība, šis mūžīgais dzinējspēks, lika viņai uz tās noklikšķināt. To nebija daudz, bet pietiekami. Fotogrāfijas, kas uzņemtas kaut kur bārā blāvā apgaismojumā. Viņš, Juris, viņas vīrs ar mirdzošām acīm apskauj slaidu bruneti. Citā viņi skūpstījās. Anna atkāpās no ekrāna, it kā pieskartos karstam metālam. Viņas sirds dauzījās kaut kur kaklā, neļaujot viņai elpot.
Lēnām, kā samiegojies cilvēks, viņa aizvēra mapi, aizvēra klēpjdatoru, piecēlās un devās uz virtuvi. Viņas rokas pašas atrada krūzi, tējkannu, tējkannu. Automātiskas kustības, apgūtas desmit gadu laikā. Viņa sēdēja pie galda un skatījās pa logu uz pelēko novembra pagalmu, līdz viņas tēja atdzisa, neskarta.
Nākamās dienas pagāja miglā. Viņa vēroja Juri, ieciklējoties uz katru viņa vārdu, katru skatienu. Viņš bija kā vienmēr: mazliet noguris pēc darba, sirsnīgs pret viņu, rotaļājās ar viņu septiņgadīgo meitu Martu. Nekādu pazīmju. Ne mazākās dubultdzīves pazīmes. Viņš bija brīnišķīgs aktieris. Vai varbūt viņa bija brīnišķīga desmitgadīga muļķe.
Kādu nakti, kad viņš gulēja, viņa paņēma viņa telefonu. Viņš nebija nomainījis paroli — Martai bija dzimšanas diena. Viņas sirds atkal sāka pukstēt straujāk: pat viņa nodevība balstījās uz viņu kopīgo mīlestību. Viņa to bija atradusi. Kontaktpersona ar vārdu “I. Matvejeva”. Sarakste bija tīra, lietišķa, bet Anna juta, ka kaut kas nav kārtībā. Viņa nokopēja numuru un izdzēsa visas pēdas.
Doma par atriebību neradās uzreiz. Sākumā bija sāpes, tukšums, vēlme saritināties un aizmigt. Bet kādu rītu, skatoties uz Martu, kas smejas brokastīs, kaut kas Annas iekšienē sacietēja. Viņa neļaus viņam iznīcināt viņu pasauli. Viņa neļaus viņam atņemt viņas meitai ģimenes sajūtu. Bet viņa arī nevarēja klusēt, izlikties. Atriebība — tā bija neglīta, bet nepieciešama. Tā nebija tikai atriebības akts; tas bija mēģinājums atgūt kontroli pār savu dzīvi.
Viņa izveidoja viltotu Telegram kontu. Mīlīgs, neitrāls avatars ar kaķi. Vārds — “Anonīms draugs”. Un viņa nosūtīja pirmo ziņojumu uz I. Matvejevas numuru.
“Sveiki. Jūs mani nepazīstat, bet mums ir kopīga… interese. Juris Sokolovs.” Atbilde nenāca uzreiz. Tikai trīs stundas vēlāk.
“Es jūs nesaprotu. Kas jūs esat?” Anna rūgti pasmaidīja. Spēle bija sākusies. “Es esmu tā, kas zina, ka jūsu biznesa tikšanās ne vienmēr notiek tikai konferenču zālē. Man ir fotogrāfijas. Neuztraucieties, es jūs nešantažēšu. Es gribu parunāt. Par viņu.”
Klusums. Ilgs. Anna jau bija domājusi, ka viss ir beidzies. “Kādas fotogrāfijas?” “Tās, kuras viņš glabā savā klēpjdatorā mapē “IM”. Tās ir diezgan mīlīgas, ja nezinājāt, ka viņam ir sieva un meita.”
Šoreiz atbilde pienāca acumirklī. ”Ak, Dievs. Tu esi viņa sieva.” Tas nebija minējums, bet gan fakta konstatācija. Anna juta dīvainu atvieglojumu. Maska bija norauta jau pirmajā reizē. “Jā. Es esmu Anna. Satiekamies. Tikai mēs. Bez viņa.”
Viņa norunāja tikšanos neitrālā, publiskā vietā — kafejnīcā pilsētas centrā, kuru viņa un Juris nekad nebija apmeklējuši. Anna ieradās agri, izvēlējās galdiņu stūrī, pasūtīja kapučīno un gaidīja, turot auksto krūzi sviedru nosvīdušajās plaukstās.
Viņa ieradās laikā. Tā pati brunete fotogrāfijās. Bet klātienē viņa bija… citāda. Nevis vulgāra skaistule, kādu Anna bija iedomājusies, bet gan stingra, eleganta sieviete lietišķā uzvalkā. Viņas seja bija inteliģenta, nogurusi. Viņa apsēdās pretī Annai, nolika savu somu uz galda un paskatījās tieši uz viņu.
“Tātad, Anna. Tu gribēji parunāt.” Viņas balss bija klusa, mierīga. Nekādas histērijas, nekādu attaisnojumu.
“Tu… Inga?” Anna precizēja, atceroties iniciāļus no mapes. “Jā. Inga. Un pirms tu man izstāsti visu, ko domā, es gribu tev kaut ko pateikt. Es par tevi nezināju.” Anna iesmējās. “Ir acīmredzams, ka četrdesmitgadīgam vīrietim ir ģimene.”
“Es zināju, ka viņš ir precējies.” Tehniski. Bet viņš stāstīja stāstu par laulību ieraduma dēļ, par diviem cilvēkiem, kas dzīvo kopā sava bērna dēļ, par pilnīgu mīlestības trūkumu. Viņš teica, ka jūs būtībā esat šķīrušies, vienkārši dalāt dzīvokli finanšu un meitas dēļ.”
Anna bija bez vārdiem. Tie bija tik briesmīgi, tik netīri meli, ka viņai aizrāva elpu. Viņa un Juris? Ieraduma laulība? Vēl tikai pirms nedēļas viņi izvēlējās tapetes guļamistabai, smējās un strīdējās! Viņi skūpstījās no rītiem, pirms viņš devās uz darbu! Sestdienās viņš gatavoja viņai brokastis gultā!
“Tā nav taisnība,” viņa nočukstēja. “Tie ir pretīgi meli.” “Es sāku to saprast,” Inga klusi teica. “Kad tu to rakstīji, man bija bail. Tad es domāju, ka tu esi kaut kāda atriebīga trakā sieviete. Bet tagad, skatoties uz tevi… Tu neizskaties pēc cilvēka tukšā laulībā. Tu izskaties pēc sievietes, kurai tikko viss ir atņemts.”
Un tajā brīdī, skatoties acīs sievietei, kurai vajadzēja būt viņas zvērinātai ienaidniecei, Anna nejuta dusmas, bet kaut ko citu. Sāpīgu izpratni. Viņi… Anna dziļi ieelpoja un nospieda pogu, lai sāktu ierakstīt ekrānu un audio.
Viņa neredzēja attēlu, bet dzirdēja visu. Vispirms apslāpētas skaņas, Jura balsi: “Inguci, man tevis neprātīgi pietrūka…” Tad skūpsta skaņu. Tad Inga balsi, apzināti skaļu:
“Juri, kā ar tavu sievu? Tu teici, ka tev šodien ir kaut kas svarīgs?” Juris iesmējās: “Anna? Viņa droši vien jau guļ. Viņai ir sava rutīna. Bērns, māja. Nekas interesants.” Anna savilka dūri, bet klusēja. “Bet tu teici, ka dzīvojat kā kaimiņi,” Inga turpināja, spēlējot savu lomu. “Un nesen es viņu redzēju Instagramā; man šķiet, ka jūs devāties ģimenes pastaigā pa parku. Jūs izskatījāties ļoti laimīgi.”
“Ak, tas…” Juris apklusa. “Tas ir sociālajiem tīkliem, saproti? Un Martai. Mēs cenšamies saglabāt šķietamību. Patiesībā starp mums valda tukšums. Pilnīgs tukšums, Inga. Tikai ar tevi es jūtos dzīvs.” Vārdi dega kā karstas adatas. “Tukšums.” Viņš nosauca viņu mīlestību, desmit kopā pavadītos gadus, meitu, kopīgos plānus – tukšumu.
“Man viņas žēl,” Inga teica, un Anna dzirdēja viņas balsī patiesu noti. “Un man žēl, ka tu viņai melo. Un, man sāk rasties aizdomas, ka tu melo man.” “Ko? Par ko tu runā?” “Es zinu, Juri. Es zinu, ka tu nepavadīsi nakti pie Sergeja. Es zinu, ka jūs ar Annu neesat “tukšas”. Es zinu, ka jūs kopā izvēlaties tapetes un plānojat atpūtu pie jūras. Tu uzvedies kā nelaimīgais vīrietis divās ģimenēs, bet patiesībā tu esi tikai melis.”
Iestājās klusums. Anna iztēlojās viņa seju – apjukusi, iesprostota. “Kas tev teica…?” viņa balss aizlūza. “Kur tu esi…” “Tas nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka tava spēle ir beigusies. Tieši tagad, šajā pašā sekundē, ar mums ir vēl viens cilvēks. Tas, kuram tu visvairāk meloji.”
Anna klausījās. Viņas kārta. Ingai droši vien bija jāpasniedz telefons vai klēpjdators pret viņu. Tad viņas balss, tagad adresēta Annai: “Anna, vai tu visu dzirdi?” Anna dziļi ieelpoja un runāja. Viņas balss bija vienmērīga, auksta kā ledus. Viņa runāja nekliedzot, nešņukstot, bet ar mierīgu skaidrību.
“Jā, Juri, es dzirdu visu. Es dzirdu, kā tu sauc mūsu dzīvi par “tukšumu”. Es dzirdu, kā tu melo par mūsu “faktisko šķiršanos”.” Es dzirdu, kā tu saki sliktu par visu, kas mums bija. Un es gribu, lai tu zinātu: es to visu ierakstīju. Man ir tavas fotogrāfijas. Un tagad man ir audioieraksts, kurā tu atzīsties, ka esi melis.
No otras līnijas puses atskanēja dīvaina, dzīvnieciska skaņa. Ne kliedziens, ne vaids, bet kaut kas pa vidu.
“Anna… Es…” viņš ievilka elpu. “Ne tagad, Juri. Bez attaisnojumiem. Tu rīt no rīta atgriezīsies mājās. Mēs parunāsim. Tikai mēs. Un tagad es gribu parunāt ar Ingu divatā.” Viņa dzirdēja, kā viņš kaut ko murmina, un tad durvis aizcirtās. Viņš bija prom.
“Inga?” Anna klusi teica. “Esmu šeit.” “Paldies. Par… par visu.” “Man arī tas bija vajadzīgs. Lai redzētu viņu pa īstam. Lai aizvērtu šīs durvis. Es… es aizeju. Man ir darba piedāvājums citā pilsētā. Es to pieņemšu.”
Anna pamāja, aizmirstot, ka ir neredzama. “Es saprotu. Uz redzēšanos, Inga.”
“Uz redzēšanos, Anna.” Un… veiksmi.” Savienojums bija pazudis. Anna sēdēja viesistabas klusumā. Nebija nekāda triumfa. Nekāda prieka par veiksmīgu atriebību. Bija tikai milzīgs, visu pārņemošs nogurums un rūgtums. Bet bija arī dīvaina atbrīvošanās sajūta. Meli bija beigušies. Tagad viņiem bija jātiek galā ar patiesību, lai cik neglīta tā būtu.
Gāja laiks un Anna atkal ar Ingu satikās. Kopīgā atpūtā viņas pamanīja, ka abām ir vienādas intereses un sāka aizvien biežāk satikties. Inga iepazinās ar Annas meitu. Bet no Jura nebija ne vēsts un abas sievietes par viņu jau bija aizmirušas.
