Mēs ar Renāru satikāmies tikai trīs mēnešus. Ne pārāk ilgi. Tīri simboliski. Normāli cilvēki šajā laikā tikai vairāk vai mazāk iepazīst viens otru. Bet… ar mums notika citādāk.
Es kā muļķe priecīga pieņēmu viņa bildinājumu pēc tikai trim mēnešiem. Nesaprotu, par ko es vispār domāju? Tiesa, pēc tam viņš diezgan ātri parādīja man savu “īsto seju”.
Mēs iepazināmies kafejnīcā. Viņš apsēdās pie mana galdiņa un sāka runāt kaut kādas romantiskas muļķības, es, protams, viņu pamanīju. Un jau pirmajā dienā viņš man paziņoja visas savas labās īpašības. Tiesa, tagad raugoties atpakaļ, tās pirmās pazīmes man vajadzēja pamanīt, bet.. es nepamanīju.
Piemēram, viņš it kā neviļus vairākkārt minēja, ka tikai 30 gadu vecumā ir četru uzņēmumu īpašnieks, ka viņam ir māja Baltezerā un pieder trīs mašīnas, no kurām divas ir “ļoti dārgas”. Ja es būtu gribējusi dabūt sev “sponsoru”, gan jau būtu priecājusies, bet es biju citāda. Atklāti sakot, man pašai pietika ar to, kas man ir – manu divistabu Teikas dzīvokli un automašīnu. Ko vēl man vajadzēja?
Mēs sākām satikties. Romantika, ziedi, skaistas sarunas līdz vēlai naktij un, pats galvenais, pieklājība it visā un itin visur. Neviena rupja vārda viesmīlim, nevienas kodīgas piezīmes man. Likās, ka esmu nonākusi kaut kādā gluži vai paradīzē.
Tomēr kādu dienu viss mainījās. Tieši tajā dienā, kad Renārs pēc trīs mēnešu iepazīšanās bildināja mani. Viņš aizveda mani uz glaunu restorānu Vecrīgā, pasūtīja tur gandrīz vai visdārgāko un vislabāko ēdienu. Un tad, tieši turpat, viņš nometās ceļos un pasniedza man gredzenu. Viņš teica:
“Elīna, es tevi ļoti mīlu, tu esi mana gaisma logā un mana cerība laimīgai nākotnei. Lūdzu, vai tu precēsies ar mani?”
“Jā. Protams, es piekrītu!” es atbildēju, kaut gan biju samulsusi, un visi pārējie restorāna apmeklētāji uz mums skatījās un pēc tam sāka aplaudēt. Un tad notika kaut kas negaidīts. Viesmīlei bija samisējies rēķins – viņa bija pieskaitījusi kādu ēdienu, ko Renārs nebija pasūtījis un viņš to pamanījis uzreiz pārvērtās. Viņš kļuva neiecietīgs, sāka izteikt visādas neglītas piezīmes. Man kļuva ļoti neērti, es vairākkārt mēģināju viņu apsaukt, bet man neizdevās.
Pēc tam viņš izsauca taksometru. Ne šādu tādu, bet glaunāko “Mercedes-Benz”, kāds vispār mums taksometru servisos ir pieejams. VIP taksis, ar visām iespējamajām ekstrām. Renārs tobrīd man šķita ļoti “uzpūtīgs”. Viņš runāja tā, it kā var atļauties visu, bet visi pārējie – neko.
Man bija neērti, ļoti, tomēr es turējos. Un, ja godīgi, es nezinu, kāpēc. Man vajadzēja uzreiz viņam pateikt, ka mani šāda attieksme neapmierina un mulsina, bet es nez kāpēc to nepateicu.
Atbrauca mašīna un mēs tajā iekāpām. Vispirms Renārs palūdza vadītājam atskaņot mūziku no sava telefona. Tad viņš pieprasīja mitrās salvetes. Es vispār nezinu, kāpēc viņam tās bija vajadzīgas. Tam nav nozīmes. Tad viņš viņu vajāja vēl ar visvisādiem jautājumiem.
Lasi vēl: Vai kaķi patiešām var redzēt un just aizgājēju dvēseles: beidzot šis jautājums ir atbildēts
“Šoferīt, vai tu zini, kas es esmu? Vai tu vispār saproti, ar ko tu brauc vienā mašīnā?” – Renārs paaugstināja balsi, bet vadītājs, mazliet samulsis, izlikās, ka šo jautājumu nav dzirdējis. Visdrīzāk, viņš cerēja, ka ātrāk mūs aizvedīs un izlaidīs pa durvīm.
“Nomierinies…” es mēģināju teikt savam jaunizceptajam “līgavainim” un paglaudīju viņa plecu. Tomēr no miera nebija ne miņas. Un viss izvērtās sliktāk.
Kad viņš pateica šos vārdus, viņš izliecās kā tāds kaķis pašapmierinātā pozā un uzlika kājas uz vadītāja sēdekļa atzveltnes, atbalstot pēdas uz monitora, kas atradās uz sēdekļa galvas balsta. Šajā brīdī taksometra vadītājs vairs nevarēja izturēt. Viņš palēnināja ātrumu, apstādināja auto un lūdza nepaklausīgajam pasažierim uzvesties taksometrā pieņemami. Pieklājīgi!
Grūti pat aprakstīt, kas notika tālāk. Tas bija ļoti neērti un turklāt nevajadzīgi. Piebildīšu tikai to, ka Renārs beigās nelabus vārdus veltīja gan man, gan šoferim un visiem, ko vien viņš tajā vakarā vispār atcerējās.
Viņš arī, izkāpjot no skaistās mašīnas, mēģināja to nosmērēt ar dubļiem, kurus sagrābās uz ielas. Apzināti. Nez kāpēc man radās sajūta, ka viņš jau iepriekš to bija darījis.
Protams, nākošajā rītā viņš man zvanīja un pat brīnumainā kārtā vēlējās atvainoties.
– “Piedod, es nezinu, kas man uznāca. Tu taču neesi apvainojusies, vai ne, mīļā?”
– “Nē, neesmu. Bet es ar tevi neprecēšos. Par to nevar būt ne mazākās runas!”
– “Ko? Kāpēc tā?”
Uz šo jautājumu es vairs neatbildēju. Gredzenu es viņam atdevu atpakaļ un lūdzu man vairs nezvanīt un nerakstīt man arī nekādas ziņas. Vai es kļūdījos? Nezinu. Jebkurā gadījumā nekad nebiju piedzīvojusi situāciju, kad vienā vakarā cilvēks tik ļoti var mainīties.
