Es iekārtojos par palīgu kādā turīgā mājā. Man bija iekrājumi, dzīvoklis, pat mašīna. Bet pēc visa, kas notika ar Dāvi un Sintiju, man vajadzēja pazust. Aizbraukt prom no pilsētas, kur katrs skatiens šķita ne tāds
Es meklēju darbu, kurā nevaicā par pagātni, kur pietiek ar spēju klusēt un būt līdzās. Es nesaukšu uzvārdus vai pilsētu, Latvija ir pārāk maza un tas arī nebūtu godīgi no manas puses. Māja atradās nomaļā vietā, aiz pilsētas, klusumā, kur mežs saplūda ar lauku, un ceļš veda tikai turp un atpakaļ. Milzīga neogotikas stilā celta māja ar tornīšiem, augstiem logiem un dzelzs vārtiem, kas atvērās ar pults signālu.
Viss šeit šķita pat staigāja senatnīgi un bagāti. Mani pieņēma bez liekiem jautājumiem — saka, vajadzīgs palīgs kungam, viņš guļ, gandrīz nerunā, bet prasa palīgu. Alga — trīsreiz lielāka par vidējo. Dzīvošana — istabā blakus kungam. Nosacījumi — pilnīga izolācija. Nekādu viesu, nekādu zvanu bez atļaujas. Es piekritu.
Pirmā diena pagāja klusumā. Kungs gulēja gultā ar augstu atzveltni, apsegts ar zīda segu. Acis — tumšas, dziļas, kā bezdibenis. Viņš nerunāja, tikai ik pa laikam pamāja ar galvu vai viegli to pagrieza. Es viņu aprūpēju kā vien varēju. Viņš nepretojās, nepateicās. Tikai skatījās. Un šajā skatienā bija kaut kas… savāds. Ne slikts, ne aukstums — drīzāk tāda sajūta, it kā viņš redzētu visu, ko es pati centos noslēpt pat no sevis.
Naktī es apgūlos man atvēlētajā istabā — nelielā, bet mājīgā, ar skatu uz dārzu. Aizmigu ātri: nogurums mani pilnībā pārņēma. Bet trijos naktī mani pamodināja dīvaina skaņa. Ne grīdas čīkstoņa, ne švīkstoņa — drīzāk klusināta nopūta, it kā kāds būtu iznācis no ūdens un mēģinātu pirmo reizi pēc ilga laika ievilkt gaisu.
Es atvēru acis. Pagriezos pret logu. Tur, pie pašas rūtis, stāvēja viņš. Kungs. Miljonārs, par kuru runāja, ka viņš jau vairākus gadus nav piecēlies. Viņš stāvēja taisni, garā, vārnas spārna krāsas halātā, rokas nolaistas gar sāniem, seja — ēnā. Aiz loga nebija mēness, tikai melna nakts. Viņš raudzījās tumsā, it kā gaidītu kādu… vai kaut ko.
Domās virpuļoja haoss: Vai tā ir halucinācija? Es sapņoju? Viņš… viņš tēloja?
Viņš lēni pagrieza galvu. Viņa acis atrada manējās.
— Tikai nesaki neko, — viņš sacīja klusi, gandrīz maigi. — Tas ir noslēpums.
Balss nebija tāda, kādu biju iedomājusies. Ne aizsmakusi, bet dziļa, samtaina, ar vieglu piesmakumu. Un tajā nebija ne kripatiņas problēmu.
— Jūs… jūs varat…? — es nočukstēju, nespēdama novērst skatienu.
Viņš ne uzreiz atbildēja. Piegāja tuvāk, gandrīz bez skaņas. Apstājās manas gultas galvgalī.
— Apsēdies, — viņš sacīja. — Parunāsim.
Es apsēdos, ciešāk apsegusies ar segu. Galvā griezās tikai viena doma: Viņš apmānījis visus. Vairākus gadus. Visus.
— Tu domā, ka es esmu traks? — viņš jautāja, it kā būtu izlasījis manas domas.
— Es domāju… jūs …, — atbildēju, cenšoties saglabāt mierīgu balsi.
Viņš pasmaidīja. Ne ļauni. Drīzāk — noguruši.
— Meli — tas ir pārāk skaļš vārds. Es vienkārši… izvēlējos citu realitāti. Tādu, kurā varu būt drošībā.
— Drošībā? Jūs esat miljonārs. Jums ir apsardze, signalizācija, suņi…
— Bet tev bija vīrs, — viņš pārtrauca maigi. — Un tomēr viņš…
Kā viņš to zināja?
— Neskaties tā, — viņš teica. — Es pārbaudu visus, kas ienāk šajā mājā. It īpaši tos, kas meklē patvērumu. Tu atnāci ne naudas dēļ. Tu atnāci, lai paslēptos. Tātad tu zini melu cenu… un patiesības cenu.
Es klusēju. Viņam bija taisnība.
— Pirms desmit gadiem, — viņš sāka, — aizgāja dēls. Viņam bija divdesmit trīs. Bet tā nebija nejaušība.
Es sastingu.
— Kas?
— Cilvēki, kas gribēja iegūt manu kompāniju. Viņi domāja, ka, ja nebūs mantinieku, mani salauzīs. Piespiedīs pārdot visu. Bet es nesalūzu. Es… pazudu. Oficiāli kļuvu par nu tu jau redzi par ko. Patiesībā — sāku savu spēli.
— Spēli?
— Es radīju bezpalīdzības ilūziju. Visi domāja, ka esmu nekas. Bet es… vēroju. Klausījos. Gaidīju. Mani “dārznieki”, “istabenes”, “advokāti” — puse no viņiem strādāja uz tiem, kas parūpējās par dēla aiziešanu. Es to zināju. Bet nesteidzos. Lai domā, ka es neko nesaprotu. Lai atslābst.
Viņš apklusa, skatīdamies logā.
— Kāpēc tieši tagad jūs piecēlāties? — es jautāju.
— Tāpēc, ka tu atnāci, — viņš atbildēja, atkal paskatoties uz mani. — Un tu neesi kā viņi. Tu neskaties uz mani ar žēlumu vai alkatību. Tu skaties… ar līdzjūtību. Bet tas dara cilvēku godīgu.
Es nolaidu acis.
— Ko jūs no manis gribat?
— Palīdzību. Ne kā no palīdzes. Kā no sabiedrotās.
— Es neesmu profesionāle.
— Tu esi māte, — viņš sacīja. — Un tu proti aizstāvēt to, ko mīli. Tas ir pietiekami.
Es atcerējos savu bērnu, kuru biju atstājusi pie mammas laukos.
— Ko jums vajag?
— Rīt atbrauks mans brālis. Jurijs. Viņš ir viens no tiem, kas zina patiesību. Bet viņš nav sliktais. Viņš… sargā. Viņš atvedīs dokumentus. Un vēl šo to. Man vajag, lai tu novēro māju. Kalpus. It īpaši istabeni — Annu. Viņa šeit strādā jau trīs gadus. Pārāk ilgi nejaušam cilvēkam.
— Jūs viņu aizdomās turat?
— Esmu pārliecināts, ka viņa mani novēro.
Es pamāju.
— Labi. Es palīdzēšu. Bet ar vienu nosacījumu.
— Saki.
— Kad viss būs galā… jūs man dosiet rakstisku rekomendāciju. Un ļausiet aizbraukt. Bez jautājumiem.
Viņš ilgi uz mani skatījās. Pēc tam pamāja.
— Sarunāts.
Nākamajā dienā viss ritēja kā parasti. Es rūpējos par kungu, izlikos, ka viņš nespēj pakustināt pat pirkstu. Viņš savu lomu spēlēja nevainojami. Bet naktīs, kad viss nams aizmiga, viņš piecēlās. Klusi, kā ēna. Dažreiz gāja uz bibliotēku, dažreiz — uz pagrabu. Es nejautāju. Vienkārši darīju, ko viņš lūdza.
Jurijs atbrauca nākamajā dienā pēc pusdienlaika. Garš, sirmiem matiem, ar seju, līdzīgu brālim, bet maigāku. Viņš atveda smagu ādas portfeli.
— Kā viņš? — viņš jautāja man, tikko pārkāpis slieksni.
— Guļ, — atbildēju. — Slikti ēd.
Jurijs pamāja, it kā būtu to gaidījis. Viņš ar brāli pavadīja divas stundas aiz slēgtām durvīm. Es stāvēju aiz tām, klausoties. Runāja klusi, bet es sadzirdēju teikumu: “Viņa visu zina.” Un vēl: “Anna šodien zvanīja. Divas reizes.”
Kad Jurijs aizbrauca, kungs mani pasauca.
— Vai tu kaut ko uzzināji?
— Jā, — es teicu. — Rīt naktī viņi atnāks. Anna zvanīja un pateica, ka aprūpētāja — jauna un viņa ap to laiku gulēs. Paldies, ka palīdzēji.
— Un ko viņi grib?
— Arhīvu. Pagrabā. Tur viss: ieraksti, vārdi, pierādījumi. Ja viņi to dabūs —tad skaiti viss. Un tev arī.
— Ko darīsim?
— Tu paliksi šeit. Izliksies, ka guli. Bet es… viņus sagaidīšu.
— Jūs viņus aizbiedēsiet! — iesaucos. — Pēkšņi pieceļas un runā?
— Tieši tā, — viņš pasmaidīja.
— Galvenais, — viņš piebilda, — es zinu, kad viņi nāks.
Nakts bija tvīkstoši karsta. Es gulēju, neaizverot acis. Trijos naktī atskanēja viegls klauvējums pie loga. Pēc tam vēl viens. Es piecēlos, piegāju pie durvīm. Koridorā — klusums. Bet jutu: kāds ir mājā.
Nolēmu iet lejā. Viesistabā dega naktslampa. Un tur, istabas vidū, stāvēja kungs. Bez halāta. Melnā uzvalkā. Viņš izskatījās… jauns. Spēcīgs. It kā gadi būtu nodzēsuši tikai masku. Aiz loga nozibsnīja ēnas. Divi vīrieši. Viens — garš, ar tetovējumu uz kakla. Otrs — drukns, ar kaut ko rokā. Viņi ienāca pa aizmugures durvīm. Klusi. Profesionāļi.
— Kur ir arhīvs? — jautāja garais, pienākdams pie kunga gultas. Bet tā bija tukša.
Viņš pagriezās — un sastinga. Kungs stāvēja pie kamīna, rokā turot glāzi.
— Labvakar, kungi, — viņš sacīja. — Sen neesam tikušies.
— Tas… nav iespējams!
— Nav nekā neiespējama, — atbildēja kungs. — It īpaši spēle.
Tajā brīdī iedegās gaisma. No visām pusēm parādījās vīri melnā — apsardze, kuru es līdz šim pat nebiju pamanījusi. Anna stāvēja durvīs.
— Jūs… jūs visu zinājāt, — viņa nočukstēja.
— Es zināju, — teica kungs. — Bet man vajadzēja, lai viņi atnāk paši. Lai apstiprina savus vārdus. Tagad man ir viss.
Viens no vīriešiem mēģināja kaut ko darīt, bet viņu nogāza. Viss beidzās minūtes laikā.
No rīta mājā atkal valdīja klusums. Kungs sēdēja krēslā un dzēra kafiju.
— Tu esi brīva, — viņš teica, neskatoties uz mani. — Mašīna gaida pie vārtiem. Tavā kontā — gada alga. Un rekomendācija no manis personīgi.
— Paldies, — sacīju.
— Pagaidi. — Viņš izvilka no atvilktnes aploksni. — Tas tev. Ne tagad. Pēc tam.
Es paņēmu aploksni. Tajā bija zīmīte: Atceries, tagad tu neesi viena. Kad būs ļoti grūti, es tev palīdzēšu, tāpat kā tu palīdzēji man. Es izgāju no mājas. Saule spīdēja spoži. Vējš čaukstēja lapās. Es iekāpu mašīnā un devos pie mammas, uz ciemu. Pie dēla. Un manā galvā vēl ilgi skanēja kungs vārdi: “Rūpes dara cilvēku godīgu.”
Bet dažkārt — arī apjukušu.
Dažkārt — stipru.
Dažkārt — brīvu.
