Alīna dzīvoja viena. Viņas dzīve bija klusa, gandrīz bezkrāsaina. Katru dienu viņas rīts sākās vienādi: krūze stipras tējas, darbs birojā un vakars, bet viena diena izmainīja visu
Darbs, lai arī neprata iepriecināt, tomēr sniedza stabilitāti. Alīna strādāja par grāmatvedi, pastāvīgi ieskauta papīru kaudzēs un printera švīkstoņā. Kolēģi viņu gandrīz nepamanīja. Viņa bija kā ēna — nemanāma, klusa, bez pretenzijām. Pusdienu pārtraukumā viņa sēdēja pie loga, lasīja grāmatu vai šķirstīja ziņas telefonā, izvairoties no sarunām. Viņas miers bija mānīgs — dvēseles dziļumos Alīna juta sevi izdegušu un apmaldījušos, taču baidījās to atzīt.
Mājas viņai bija kļuvušas par patvērumu. Pelēkās sienas, vecais dīvāns un putekļainās grāmatu plauktu rindas — tas viss bija viņas mazā pasaulīte. Viņa mīlēja vakaros klausīties klusumā, aizpildot tukšumu ar lietus troksni vai vecu mūziku no sava atskaņošanas saraksta. Tomēr reizēm klusums kļuva pārāk smags, pārvēršoties dzirdamā tukšumā.
Viens no dzīvokļa plusiem bija tas, ka kaimiņi gandrīz netraucēja. Augšstāvā dzīvoja vecāka gadagājuma pāris, kas reti radīja troksni, bet dzīvoklis apakšā jau vairākus gadus stāvēja tukšs. Tā iepriekšējais īpašnieks bija devies aizsaulē, un kopš tā laika tur neviens nebija ievācies. Reizēm Alīnai kļuva neomulīgi, domājot, ka tieši zem viņas kājām ir tukšs, aizslēgts dzīvoklis, kurā neviens nedzīvo.
Pirmais dīvainums notika lietainā rudens naktī. Alīna pamodās no tikko dzirdama trokšņa. Sākumā viņai šķita, ka grab caurules vai šalc vējš, bet drīz viņa saprata — skaņa nāk no apakšas. Tā bija klusa, atkārtota klauvēšana, it kā kāds ar viegliem piesitieniem dauzītu pa grīdu.
Alina piecēlās gultā un ieklausījās. Skaņa bija neregulāra, kaut kā neatlaidīga, bet ļoti klusa. Pulkstenis rādīja trīs naktī.
— Muļķības kaut kādas, — viņa nomurmināja, cenšoties sevi pārliecināt, ka tas tikai iztēles spēles.
Viņa atkal apgūlās, līdz zodam apsegusies ar segu. Bet miegs nenāca. Klusas čaukstoņas un skrāpēšanās turpinājās. Alīna centās aizvērt acis un aizmigt, taču nemiers, kā neatlaidīga ēna, neatlaida viņu. Viņa domāja par to, ka dzīvoklis apakšā taču ir tukšs. Kas tad var radīt šīs skaņas?
No rīta viņa nolēma, ka tās droši vien ir žurkas vai kaķi, kas ielīduši pa atvērtiem logiem. Viņa mēģināja to aizmirst, visu norakstot uz nogurumu. Taču kaut kur viņas prāta dziļumos jau bija iedzīvojusies sajūta, ka kaut kas te nav kārtībā. Sajūta, it kā tajā tukšajā dzīvoklī kaut kas būtu pamodies.
Nākamajā naktī trokšņi kļuva skaļāki. Alīna atkal pamodās trijos naktī — šoreiz tos vairs nebija iespējams ignorēt. Tie nebija vienkārši čīksti vai čauksti. Viņai likās, ka kāds pārvieto mēbeles. Smagi soļi, skrāpēšanās, it kā pa grīdu vilktu kaut ko masīvu. Viņa gulēja tumsā, baidīdamās pat pakustēties.
— Kas tur ir? — viņa čukstus izdvesa tukšumā, apzinādamās jautājuma bezjēdzību. Neviens taču viņu nedzirdēja.
No rīta viņa nolēma piezvanīt namu pārvaldei.
— Labdien, te Alīna no 42. dzīvokļa. Piedodiet, gribēju noskaidrot… Sakiet, dzīvoklis apakšā — tur kāds dzīvo?
— 32.? Nē, tas ir tukšs, — atbildēja vīrieša balss. — Jau kādus piecus gadus.
— Vai jūs esat pārliecināts? — viņa pārjautāja. — Vienkārši es dzirdu… dīvainas skaņas naktīs. It kā tur kāds būtu.
— Varbūt caurules, — vīrietis noteica. — Vecās mājās tās dažreiz tā dārd. Varu atsūtīt meistaru, ja gribat.
— Nē… paldies, nevajag, — atbildēja Alīna, jūtot, kā viņu pārņem aukstums.
Trešajā naktī troksnis kļuva vēl skaļāks. Izskatījās, ka apakšā rit vesela dzīve. Viņa neizturēja un devās lejā. Kāpņu telpā dēļi čīkstēja zem viņas soļiem. Pie 32. dzīvokļa durvīm valdīja pilnīgs klusums, it kā visi trokšņi, kas viņu traucēja naktīs, būtu vienkārši pazuduši. Viņas roka uz mirkli apstājās, pirms viņa pieklauvēja. Atbildes nebija. Alīna stāvēja tukšajā gaitenī un ieklausījās klusumā.
Viņa atgriezās augšā, bet miegs tā arī neatnāca. No rīta, atverot durvis, viņa uz paklājiņa ieraudzīja nelielu zīmīti. Uz saburzīta papīra melniem burtiem bija rakstīts:
— Palīdzi man.
Viņa paskatījās apkārt, taču gaitenis bija tukšs.
— Kas tas ir…? — Alīna nočukstēja. Viņas prātā jau zīmējās visdrūmākie scenāriji. Kas atstāja zīmīti? Kas, ja tiešām kāds dzīvo apakšējā dzīvoklī un viņam vajag palīdzību? Bet kāpēc viņa neko neredz?
Visu dienu domas par šo zīmīti viņu nepameta. Vakarā viņa ieslēdza visas lampas, bet ēnas šķita dziļākas, un klusums — lielāks. Atkal pienāca nakts. Un atkal atskanēja trokšņi…
Nākamajā naktī Alīna gulēja gultā, klausoties, kā skrāpēšanās, soļi un čaukstoņas no apakšas uzvirmo viļņos.
— Pietiek… — viņa nočukstēja un sastādīja numuru.
— Dežurējošais inspektors Andersiņš klausās, — atskanēja stingra vīrieša balss.
— Piedodiet par vēlo zvanu, bet es… es dzirdu trokšņus no dzīvokļa apakšā. Tas ir tukšs, bet tur kaut kas notiek! Kāds tur ir!
— Varbūt kāds ievācās, un jūs nezināt…
— Nē. Man ir zīmīte, ar lūgumu palīdzēt. Es varu parādīt…
— Mierīgi, — noteica inspektors. — Nosūtīsim mašīnu. Pagaidiet mājās. Nosauciet adresi.
Pagāja apmēram pusstunda, līdz atskanēja durvju zvans. Uz sliekšņa stāvēja divi inspektori. Viens no viņiem, garš vīrietis ar stingru seju, pamāja ar galvu.
— Jūs teicāt, ka dzirdat trokšņus no apakšējā dzīvokļa?
— Jā, — Alīna pamāja, jūtoties muļķīgi. — Tas notiek katru nakti. Un… lūk.
Viņa pasniedza viņiem zīmīti. Viņi apmainījās skatieniem. Viens no viņiem izņēma lukturīti.
— Parādiet mums dzīvokli, — viņš sacīja.
Viņi devās lejā. 32. dzīvokļa durvis bija aizslēgtas. Viens no vīriešiem tās atvēra ar atslēdznieka veiklumu. Kad durvis atvērās, Alīna aizturēja elpu. Dzīvoklis bija tukšs. Burtiski tukšs. Nebija ne mēbeļu, ne tapešu, ne vismazākās pazīmes, ka tur kāds dzīvojis. Inspektori pārmeklēja telpas, ielūkojās katrā stūrī, taču neko aizdomīgu neatrada.
Lasi vēl: Māja uz apburta kalna – tas, ko mēs redzējām pa logu vētras dienā, mani joprojām nepamet
— Te neviena nav, — beidzot sacīja viens no viņiem. — Arī pēdu, ka te nesen kāds būtu bijis, nav. Spriežot pēc putekļiem, te neviens nav bijis vairākus mēnešus, ja ne gadus.
Alīna stāvēja durvju ailē, cenšoties saprast dzirdēto. Viņa nevarēja kļūdīties. Tās skaņas, tā zīmīte… tas bija pārāk īsts.
— Bet… — viņa iesāka, taču apklusa, sajutusi, kā viņu ietver ledains aukstums.
— Mēs jums atstāsim vizītkarti. Ja kas notiek atkal — zvaniet.
Kad viņi aizgāja, Alīna palika viena smacīgajā klusumā. Viņa aizslēdza durvis un kādu brīdi vienkārši stāvēja, skatoties tumsā.
— Kas tu esi? — viņa nočukstēja, it kā vēršoties pie neredzama sarunu biedra.
Nākamajā dienā viņa sāka meklēt atbildes. Alīna sēdēja uz grīdas savā dzīvoklī, apkārt izklājusi vecu avīžu izgriezumus. Uz nodzeltējušām lapām virsraksti informēja par vīrieša noslēpumaino pazušanu no 32. dzīvokļa. Viņu sauca Māris Lapiņš, un viņš bija pazudis bez pēdām tieši pirms sešiem gadiem. Avīzes pieminēja dīvainas sūdzības par trokšņiem un pat dīvainu smaku, taču tur neko neatklāja.
Viņas skatiens apstājās pie vienas no fotogrāfijām. Tajā bija redzamas 32. dzīvokļa durvis, uzņemtas tajā laikā. Uz sienas blakus tām bija dziļi skrāpējumi, it kā kāds būtu mēģinājis izrauties ārā.
Nakts iestājās ātri. Klusums bija smags kā akmens plāksne, taču to pārtrauca tie paši trokšņi no apakšas. Alīna vairs nespēja pretoties — kaut kas viņā lika iet, saprast, sastapties ar to, kas slēpjas aiz tukšā dzīvokļa sienām. Viņa uzvilka mēteli, paņēma lukturīti un devās lejā. Pie 32. dzīvokļa durvīm viņa apstājās. Šoreiz durvis nebija aizslēgtas — tās atvērās ar vieglu čīkstienu, it kā būtu gaidījušas viņas atnākšanu.
Iekšā valdīja tas pats nomācošais tumšums kā iepriekš. Alīna ieslēdza lukturīti un uzmanīgi devās uz priekšu. Viņa juta, kā grīda zem kājām viegli vibrē, it kā kaut kur dziļi pukstētu.
— Kas tur ir? — viņas balss skanēja klusi, bet atbalsojās no tukšajām sienām.
Klusums. Un pēkšņi no istabas dziļuma atskanēja vājš, gandrīz nedzirdams čuksts. Tas atkārtoja vienu un to pašu frāzi:
— Palīdzi man…
Lasi vēl: Vīrietis no Rīgas dalās pieredzē kā Bolt Drive dabūjis samaksāt sodu 349EUR apmērā – esiet zinoši
Alīna paspēra soli uz priekšu, pavēršot lukturīti skaņas virzienā. Istabas stūrī uz grīdas kaut kas bija nomests. Pienākusi tuvāk, viņa ieraudzīja vecu, nolietotu dienasgrāmatu ar norautu vāku. Uz tās lapām bija šķībi rakstīti teikumi, it kā steigā.
«Viņi nāca pēc manis. Viņi ir sienās. Es dzirdu viņus katru dienu. Neviens netic. Bet tu… tu arī viņus dzirdēsi.»
Tiklīdz viņa izlasīja šos vārdus, lukturītis sāka mirgot un izdzisa. Klusumu pāršķēla skaļš skrāpēšanās troksnis, kas atbalsojās no sienām. Alīna sajuta, kā kaut kas auksts pieskaras. Viņa pagriezās, taču neko neredzēja. Taču aiz muguras soļi kļuva arvien tuvāki. Viņa metās pie durvīm, bet tās, kas pirms mirkļa bija pusvirus, tagad ar troksni aizcirtās.
Tumsā viņas acu priekšā sāka iezīmēties aprises. Cilvēka siluets, izstiepta seja.
— Tu mani dzirdēji, — atskanēja tās balss — aizsmakusi un ledaina. — Tagad tu esi nākamā.
Būtne izstiepa roku, un tajā brīdī Alīna saprata: tas nebija cilvēks. Tas bija tas, kas bija palicis no vīrieša, kurš pazuda pirms sešiem gadiem.
***
Nākamajā dienā kaimiņi stāstīja par dīvainiem trokšņiem, kas nākuši no 42. dzīvokļa. Taču neviens neatvēra durvis, lai pārbaudītu. Kad pārvaldnieks ienāca pēc nedēļas, Alīna dzīvoklis bija tukšs. Bet tagad katru nakti no 42. dzīvokļa dzirdami dīvaini čauksti un klusi soļi. Un uz kaimiņu sliekšņiem sāka parādīties zīmītes ar tiem pašiem vārdiem:
«Palīdzi man.»
