Vienā dienā uz ielas satiku tantiņu, viņa man kaut ko iedeva. Sākumā viss bija lieliski, bet tad es apjautu vienu traku lietu
Manā dzīvē periods pat nebija melns. Melna krāsa — vismaz tā ir dziļa, noteikta. Mana gan bija pelēka. Bezcerīga, izbalējusi kā vecs palags. Viss sabruka vienā gadā, it kā kāršu namiņš, ko kāds vienkārši pūta no galda tīri no garlaicības. Sākumā samazināja štatus darbā — perspektīvais projekts, kurā biju ielicis trīs dzīves gadus, pēkšņi tika slēgts. Pēc tam — parādi, kas auga kā sniega bumba. Un kā ķirsītis uz kūkas bija mātes problēmas.
Mana pasaule sarāvās līdz viņas niecīgās dzīvokļa uz pilsētas nomales izmēriem, kas smaržoja pēc bezizejas. Dienas saplūda vienā bezgalīgā, lipīgā murgā: naudas meklēšana, skrējiens pa iestādēm, bezmiega naktis pie viņas. Māsa Lana palīdzēja, kā varēja, bet viņai bija sava ģimene, divi bērni. Viņa šķēlās, un es redzēju viņas acīs to pašu, kas bija iemitinājušies manās. Mēs gandrīz pārstājām runāt, apmainoties tikai īsām, funkcionālām frāzēm. Mammas problēma mūs nesavienoja. Tā uzcēla starp mums sienu.
Tajā dienā es atgriezos no lombarda, kur ieliku ķīlā pēdējo, kas man bija — tēva pulksteni. Ienākošajai naudai vajadzēja pietikt mammai uz nedēļu. Par to, kas būs tālāk, es centos nedomāt. Lija lietus, smalks, apnicīgs, tāds pats kā mans garastāvoklis. Es kāpu, nolaidis galvu, skatoties uz mitro asfaltu, kad tieši man priekšā no pelēkā miglas iznāca viņa.
Tantiņa. Maza, sīka, kaut kādā izbalējušā lakatiņā. Viņa stāvēja pie gājēju pārejas un skatījās uz mani. Ne vienkārši skatījās, bet it kā redzēja cauri man. Viņas acis, blāvas, gandrīz bezkrāsainas, šķita, ielūkojās tieši manā dvēselē, tās tumšākajā stūrītī.
— Tev grūti, dēliņ, — viņa teica. Balsij bija kā nedarbināta rati. — Nasta uz pleciem nepārvarama.
Gribēju paiet garām, bet viņas skatiens kā turēja mani.
— Veiksme no tevis pagriezusies prom, — turpināja viņa, — klīst kaut kur, bet ceļu līdz tev aizmirsusi.
Viņa izstiepa pret mani savu roku. Uz plaukstas gulēja mazs amulets. Gabaliņš tumša, gandrīz melna koka, gludi pulēts, ar savādu, spirālveida rūnu.
— Paņem, — teica tantiņa. — Veiksmei. Tā tev atgriezīsies.
— Man nav, ar ko maksāt, — nosvilpu es, mēģinādams novērst skatienu.
— Nu nav arī jā, — viņa nosmējās. — Veiksme taču savējā, bet samaksa par to — sveša.
Es nesapratu viņas vārdu jēgu, un arī negribēju saprast. Lai viņa mani likt mierā, es paņēmu amuletu. Tas bija dīvaini silts. Ieliku to jakas kabatā un, neizrunājis ne vārda, gāju tālāk. Pagriezies pāris soļu vēlāk, redzēju, ka pie pārejas vairs neviena nav. It kā vecene vienkārši izgaisa lietū.
Es aizmirsu par šo gadījumu gandrīz uzreiz. Ieskrēju veikalā, atgriezos mājās. Māte gulēja. Es sēdēju blakus, skatījos uz viņas mīļo seju un jutu, kā mani nospiež bezspēks. Es biju gatavs atdot visu, jebko, tikai lai viņai kļūtu vieglāk.
Pamodos no māsas zvana. Bija satraukta balss.
— Klausies, kaut kas dīvains notiek. Mūsu Markīzei..
Markīze bija viņu vecā siāmas kaķene, kuru Lana mīlēja. Es izrādīju līdzjūtību, bet godīgi sakot, mūsu problēmu fonā viņas kaķa problēmas man šķita kaut kas tāls un nenozīmīgs.
Es noliku klausuli un gāju uz virtuvi, lai uzvārītu kafiju. Mehāniskā kustībā ielaboju roku vakarējās jakas kabatā un uztaustīju amuletu. Pagriezu to rokās. “Veiksmei”, — atcerējos tantiņas šķindošo balsi. Muļķības. Es iemetēju to rakstāmgalda atvilktnē kopā ar visādiem sīkumiem un aizmirsu.
Bet pēc stundas zvana no manas bijušās darbavietas. Precīzāk, ne gluži bijušās. No galvenā biroja, kur slēdza mūsu projektu. Telefona balsis, enerģiska, piederēja kādam svarīgam priekšniekam, kuru es pat acīs nebiju redzējis.
— Nu klausieties, — bez ievada sāka viņš. — Šāda situācija. Jūsu projektu nolēma atsākt. Atradušies jauni investori. Un jūs, cik redzu, bijāt vadošais speciālists. Tātad, gatavs atgriezties? Alga dubultā, plus nodaļas vadītāja amats.
Es stāvēju ar telefonu rokā un neticēju savām ausīm. Tas izskatījās pēc brīnuma. Par neiespējamu, fantastisku sapni. Protams, es piekritu. Es lidoju pa dzīvokli kā traks. Pienācu pie mātes, izstāstīju. Viņa pēc daudzām dienām smaidīja. Man likās, ka dzīve beidzot manā virzienā pagriezusies.
Vakarā atkal piezvanīja Lana.
— Vīrs brauca no darba, un kāds pērtiķis džipā trāpīja viņam virsū…
Viņas vīrs bija labs, uzticams cilvēks. Vispirms kaķis, tagad vīrs. Kaut kāda nelāga sakritība. Es aizbraucu pie viņas, cik varēju, iedevu naudu, kas man tagad bija.
Atgriežoties mājās vēlu naktī, es apsēdos virtuvē. Prieks par jauno darbu iztvaikoja, to nomainīja trausla sajūta. Es atvēru rakstāmgalda atvilktni un izņēmu amuletu. Tas gulēja starp vecām kvītīm un salauztām pildspalvām, un no tā, cik man šķita, nāca viegla siltuma aura.
“Veiksme taču savējā, bet samaksa par to — sveša.”
Tantiņas vārdi parādījās atmiņā ar šo skaidrību. Nē. Tā ir muļķība. Vienkāršs sakritību ķēdes. Man tā vajadzēja domāt. Nākamais mēnesis bija kā pasaka. Darbā viss noritēja ideāli. Es atmaksāju parādus. Mātei kļuva labāk. Es jutos kā pasaules virsotnē. Dzīve sakārtojās.
Pat laimēju loterijā. Nopirku biļeti no nieka un ieguvu džekpotu. Ne miljonus, protams, bet summa bija ievērojama. Pietika, lai pilnībā apmaksātu mātei nepieciešamo. Tajā dienā, kad saņēmu laimestu, Lana piezvanīja un teica, ka viņas vecāko aizveda, atkal problēmas.
Es vairs nevarēju to norakstīt uz sakritībām. Es sāku baidīties. Baidīties no savas veiksmes. Katru reizi, kad man notika kas labs, es gaidīju zvanu no māsas. Un zvans vienmēr nāca. Tad viņai kaut kas salūza, tas nojuka. Tad viņus pārpludināja kaimiņi no augšas. Sīkstas, ikdienišķas nepatikšanas, kas tomēr salikās likumsakarīgā mozaīkā.
Mana veiksme – viņu neveiksmes
Es izņēmu amuletu. Man vajadzēja pārbaudīt. Tas bija trakums, bet man vajadzēja. Es izgāju ārā. Pagalmā kā parasti nebija nevienas brīvas stāvvietas. Es saspiestu amuletu plaukstā un domās sacīju: “Gribu, lai tieši tagad tieši man priekšā atbrīvojas vieta.”
Un tajā pašā mirklī no rindas stāvošām automašīnām tieši man priekšā izbrauca vecs auto izbrauca, atbrīvojot ideālu vietu. Es tūlīt piezvanīju Lanai.
— Sveiks, kā jums? Kas noticis?
— Nē, viss kārtībā, — atbildēja viņa nogurušā balsī. — Tikko Kate no šūpolēm nokrita.
Un es visu sapratu. Tas nebija veiksmes amulets. Tas bija lāsta amulets. Un tas darbojās. Darbojās bez kļūdām. Es skrēju mājās. Satvēru āmuru. Noliku amuletu uz grīdas un ar visu spēku iesitu tajā. Āmurs atlēca ar tādu skanēšanu, it kā būtu trāpīts uz metāla. Uz amuletam nebija ne skrambiņas.
Es izgāju ārā, līdz tiltam pār mūsu netīro pilsētas upi un iemetēju amuletu tumšajā ūdenī. Es skatījos, kā tas pazūd viļņos, un jutās, kā milzīga slodze nokrīt no maniem pleciem. Viss. Beigas. Bet, kad es atgriezos mājās uz kāpnēm mētājās tāds pats amulets. Ne tas pats, bet līdzīgs. Noteikti piemetusi vēl kādu. Tātad tantiņa dzīvo netālu. Tikai jautājums – kam viņai tas vajadzīgs.
Es to pacēlu, lai nepaņem kāds cits. Es pārstāju priecāties par veiksmi. Katrs mans mazais panākums, katra laimīga notikuma atbalss atmaksāja manai ģimenei. Es centos neko nevēlēties. Dzīvot klusāk par ūdeni, zemāk par zāli. Bet amulets, šķita, sāka darboties pats. Es izgāju no nama, un tieši man priekšā no jumta atlūza ledus gabals, sasitoties centimetru no manām kājām. Veiksme. Pēc stundas piezvanīja Lana un teica, ka viņu atlaida no darba.
Lasi vēl: Kad izeju no mājas, nolieku karoti uz palodzes – tas palīdz atrisināt vienu manu problēmu
Es centos atrast to tantiņu. Nedēļām ilgi staigāju pie tās pārejas, iztaujāju garāmgājējus, tuvāko kiosku pārdevējus. Neviens viņu neatcerējās. It kā viņas nekad nebūtu bijis.
Es pārmeklēju visu internetu, lasīju par lāstiem, burvestībām, ciematu maģiju. Un kādu dienu uzdūros veca folklorista rakstam par «pārnesējiem». Senas rituāls, kad «pārnes» savas problēmas uz citu cilvēku kopā ar kādu lietu. Bet tas nebija tas. Tantiņa man nenodeva savas bēdas. Viņa deva man veiksmi.
Atbilde nāca no turienes, no kurienes es to nesagaidīju. Skatoties vecās grāmatas bēniņos, es atradu sava vectēva piezīmju grāmatiņu. Viņš bija vietējais krājējs, vāca vietējās leģendas. Un starp citiem bija stāsts par “klusējošo”.
“…viņš nečiepa zeltu vai maizi. Viņš čiepa to, ko nevar redzēt un aptaustīt — veiksmi. Atradis cilvēku ar tīru dvēseli, bet smagu likteni, viņš dāvā tam saistošu lietu. Un kopš tā laika visa veiksme, visi laimīgie gadījumi, viss labs, kas bija paredzēts šī cilvēka tuvākajiem, viņa dzimtai, pāriet pie viņa. Viņš vienkārši pārdala labumu, atstājot aiz sevis tukšumu. Saistību pārraut var tikai, atdodot visu sevi, visu savu veiksmi, bez atliekas. Bet kā to izdarīt, vecie ļaudis nestāsta…”
Es lasīju šos vārdus, un viss saskanēja. Amulets neizraisa veiksmi no nekā. Tas to panem no maniem tuvākajiem. No Lanas, viņas bērniem, no viņas vīra. Pat no manas mātes. Viņas uzlabojums… tas arī bija nopirkts ar viņu mazajām un lielajām nelaimēm.
Es sapratu, ka man jāaptur tas. Par jebkuru cenu
Bet kā? Izmest amuletu nevar, sadauzīt arī nē. Dot kādam citam? Nē, nenovēlu. Un tad man ienāca prātā doma. Ja amulets barojas no saites — manas mīlestības pret tuvajiem — ko notiks, ja šīs saites vairs nebūs? Ja es pats, ar savām rokām, pārraušu visas ķēdes, kas mūs savieno?
Tas bija vienīgais izejas ceļš. Lai glābtu viņus, man vajadzēja piespiest viņus mani atvairīt. Tas bija vissmagākais, ko es jebkad esmu darījis savā dzīvē. Es sāku ar Lanu. Es atbraucu pie viņas, zinādams, ka viņai vajadzīga palīdzība. Viņa sagaidīja mani ar cerību.
— Es vairs tev nedošu, — teicu es, skatoties kaut kur sienā. — Pietiek. Tu ar savu ģimeni mani velc uz leju. Man ir sava dzīve, savs darbs. Tiekat jūs paši galā.
Es redzēju, kā viņas seja mainās, saprot.
— Kā tu vari? — viņa iesmēja. — Māte…
— Es nebiju parakstījies uzturēt visu tavu baru.
Es aizgāju, nepagriezies, lai gan sajutu viņas skatienu. Un tas strādāja. Tajā vakarā man apstiprināja hipotēku dzīvoklim, par kuru es pat nemēģināju sapņot. Amulets joprojām darbojās. Tātad tas bija par maz.
Nākamais bija viņas vīrs. Es visu sarunāju tā, it kā es mēģinātu atņemt viņam lielu klientu jaunajā darbā. Es viņu ielikšu slazdā. Viņš piezvanīja man, sauca mani ar pēdējiem vārdiem. Es klusām klausījos, un ar katru viņa vārdu jutu, kā plīst vēl viena diega šķiedra.
Visbaisākais bija māte. Viņai viss uzlabojās. Es atbraucu pie viņas.
— Māmiņ, es atradu tev labu iestādi, — teicu, izvairoties no viņas skatiena. — Dzīvosi tur uz laiku.
— Kā iestādi, dēliņ? — viņa nesaprata. — Bet mājās?
— Man nav laika tev pieskatīt, — es izspiedu no sevis. — Man ir darbs, karjera. Tev nepieciešama pastāvīga palīdzība. Tā būs vislabāk visiem.
Viņa skatījās uz mani, un viņas acīs, tik pazīstamās, tik mīlošās, bija viss pateikts. Viņa neko neteica. Vienkārši pagriezās pret logu. Un šis bija baisāka par jebkuriem lāstiem. Es aizgāju pie mašīnas, es biju pārvērties par zvēru. Bet man bija jāizdara viss līdz galam. Es pārrauju visas saites. Pārstāju atbildēt uz draugu zvaniem. Es paliku viens kā vilks.
Lasi vēl: Līga nolēmusi pārsteigt vīru, atgriezās mājās agrāk, un, ieejot dzīvoklī, nespēja noticēt redzētajam
Un veiksme beidzās
Sākumā mani atlaida no darba. Pēc tam banka atteica hipotēku. Mazas nepatikšanas sāka līt kā no plēsta maisa. Bet es… es jutu atvieglojumu. Es zvanīju māsai no svešas numura, tikai lai dzirdētu viņas balsi klausulē. Viņa stāstīja draudzenei, ka vīram viss sakārtojies darbā, ka viss ir labi.
Es uzvarēju. Cena bija briesmīga, bet es atbrīvoju viņus. Es paliku viens tukšā dzīvoklī, bez naudas, bez darba, bez tuvākajiem. Un manā tuvumā bija tikai viņš. Amulets. Tas gulēja uz galda, auksts. Tas vairs nenesa svešu veiksmi, jo vairs nebija no kā paņemt. Neviena, kas mani mīlētu. Es domāju, ka tās ir beigas. Ka tagad es vienkārši nodzīvošu savu mūžu vientulībā. Bet es kļūdījos.
Kādu vakaru pie durvīm zvana. Es atveru, neapdomājoties. Man viss jau bija vienalga. Priekšā stāvēja viņa. Tā pati tantiņa.
— Nu, dēliņ, — viņa nosmējās. — Izmantoji veiksmi?
— Ko tev vajag? — jautāju. Man bija tikai bezgalīgs nogurums.
— Parāds jāatdod, — viņa teica. — Tu domāji, viss tik vienkārši? Pārraujot diegus, un viss? Nē. Samaksa bija sveša. Bet parāds — tavs.
Viņa izstiepa pret mani savu sauso roku.
— Tu pārrāvi loku. Tu izglābi savu dzimtu. Ne katram tas pa spēkam. Par to pienākas atalgojums. Tagad tu būsi kā es. Tu staigāsi pa pasauli, meklēdams tādus pašus kā tu. Un dāvināsi viņiem veiksmi. Bet samaksu par to paņemsi sev.
Viņa pieskārās man. Es sajutu ledainu aukstumu, pēc tam — tukšumu. Kā no manis izņemtu dvēseli.
Loks nav pārrauts. Tas vienkārši ir mainījis nēsātāju.
