“Kā tu vari tā dzīvot — un joprojām būt tik mierīgs?” Viņš gaidīja ieraudzīt “pelēko postpadomju dzīves realitāti”. Bet viņš atrada telpu, kur katrs kvadrātmetrs izstaro vēsturi, ieradumu, atjautību — un klusu siltumu, ko neviens dizains nevar izmērīt.
Amerikānis Etni, blogeris ar miljoniem sekotāju, atvēra durvis uz pilnīgi parastu Latvijas dzīvokli — un bija tā, it kā viņš būtu iekāpis citā pasaulē. Ne muzejs, ne dekorācija, bet gan īsta, ikdienas Latvija, kur laiks rit pēc saviem likumiem: tēja vārās, tapetes, lustra dzīvo kā pilntiesīgs ģimenes loceklis. Un mēs skatāmies un smaidām: jā, tieši tā. Un tomēr joprojām ir mazliet dīvaini, kad kāds tev izskaidro tavu paša dzīvi — ar akcentu. Šodien es jums pastāstīšu, kas ir aizrāvis šo amerikāni.
Dzelzs durvis, kas sargā mieru, nevis noslēpumus
Pirmais pārbaudījums ir durvis. Ne tikai durvis, bet gan bruņu gabals maza ledusskapja svarā. Amerikānis pavelk rokturi, bet durvis ne pakustas. Viņš smejas: “Ko, vai tam vajadzētu pasargāt no meteorītiem?” Īpašnieks mierīgi atbild: “Lai pasargātu no kaimiņu trokšņiem.” Latvijā durvis nav robeža, bet gan cietoksnis. Aizveriet tās — un ārpasaule var pagaidīt. Ne tāpēc, ka kāds baidītos, bet tāpēc, ka iekšpusē ir sava maza valstība: dīvāns, lampa, kaķis un kluss vakars.
Kāpņu telpa bez spīduma, bet ar dvēseli
Pirms durvīm ir kāpņu telpa. Amerikā to sauktu par “vestibilu” ar paklājiem un vaniļas smaržu. Smaržo pēc krāsas, betons ir nedaudz raupjš, sienas ir zaļas, un uz palodzes stāv viens no iemītniekiem — fikuss majonēzes burkā. Amerikānis paskatās augšup: “Bet kāpēc šeit nav grafiti?” Viņi viņam paskaidro: tāpēc, ka paši iedzīvotāji rūpējas par ēku. Kāds uzkar aizkaru, kāds ieskrūvēja spuldzīti. Katra ieeja ir maza kopiena, kur viņi strīdas, samierinās un apvieno savus resursus remontam.
Priekšnams: ceļojuma sākums cauri mazam Visumam
Viņš pārkāpj slieksni un sastingst: aiz durvīm atrodas nevis dzīvojamā istaba, kā tas ir ierasts viņu mājās, bet gan gaitenis.
Garš, šaurs, ar mēteļu pakaramo, apavu pakaramo un obligāto pilna auguma spoguli. “Kur ir istaba?” “Nu, aiz durvīm,” smaida īpašnieki. Amerikānim, kurš pieradis pie atvērtām telpām, šī ir gandrīz apgriezta filozofija.
Katras durvis ir kā atsevišķs stāsts: guļamistaba, virtuve, dzīvojamā istaba. Viņu pārsteidza, ka Latvijā dzīve netiek izlikta apskatei; tā ir sadalīta istabās, tāpat kā gadalaiki. Virtuve ir mazāka nekā piekabē. Bet visa dzīvība ir tur. Viņš apstājas virtuvē. Divi soļi un viņš atsitas pret sienu, trīs un viņš atsitas pret ledusskapi.
Bet šajā mazajā telpā visa dzīve rit pilnā sparā: tējkanna svilpo, katls burbuļo, kaķis snauž uz ķebļa. “Maza,” viņš saka, “bet izskatās… pareizi.”
Šeit var strīdēties, salīgt mieru, apspriest vadību un kaimiņus
Amerikāņu virtuves ir skatuve ēdiena gatavošanai, latviešu virtuves ir vieta sarunām. Tieši šeit, blāvā spuldzes gaismā un vārošas tējas skaņā, tiek apspriesti vissvarīgākie lēmumi – sākot no renovācijas līdz laimes filozofijai.
Viņš paceļ acis un ir pārsteigts par aizkariem. Nevis žalūzijas, nevis ar tālvadības pulti vadāmas, bet gan īsti smagi aizkari ar rakstu. “Tātad te ir mājīgi,” skaidro īpašnieks. Un šis vārds ir atslēga uz visu, ko viņš redzēs tālāk.
Tapetes baltu sienu vietā
Amerikā sienai jābūt “tīrai”. Baltai, gludai, bez personības pieskaņas. Šeit ir tā, it kā kāds būtu nolēmis pārkāpt noteikumus. Ziedi, lapas, ģeometriski raksti, dažreiz pat mirdzumi.
Amerikānis papurina galvu: “Vai tev tas viss nekad neapnīk?” Īpašnieks parausta plecus: “Vismaz nav garlaicīgi.” Vēlāk viņš sapratīs: šajās tapetēs mājo raksturs. Latvieši necieš tukšumu. Viņi dekorē pat to, ko nav lūguši. Ja siena nav aplīmēta ar tapetēm, tas nozīmē, ka māja vēl nav pilnbriedā.
Lustra, kas pārdzīvoja visus savus īpašniekus
Dzīvojamā istabā amerikānis paceļ acis un ierauga lustru. Īstu, ar piekaramiem gaismekļiem, kā vecās filmās. “Manai vecmāmiņai bija tāda,” viņš saka. “Bet mēs tos jau sen noņēmām.” Latvijā lustra ir kā ģimenes sudrabs. Viņi maina tapetes, grīdu, televizoru, bet tā paliek.
Bieži vien tā nav tikai lampa, bet gandrīz vai mantojuma lieta: tā karājas kopš pirmās reizes, kad māja tika pārcelta, un tā nepakļaujas modei. Viņš ieslēdz gaismu, un istaba mirdz ar maigu, zeltainu siltumu. Ārzemniekam tā šķiet kā ideāla metafora dvēselei: nedaudz novecojusi, bet neticami silta.
Divas istabas vienam mērķim
Amerikānis atver durvis uz tualeti, tad otrās uz vannas istabu. Viņš apmulsis uz viņiem paskatās: “Kāpēc viņi nav kopā?” Tad viņš smaida: “Lai gan… tas ir pat ērti.”
Latvieši vienkārši atrisināja problēmu, ar kuru visa pasaule cīnās gadsimtiem ilgi: kad viens cilvēks mazgājas dušā, otrs negaida. Praktiski, mierīgi un loģiski. Tieši tik sīkās detaļās var atrast inženiertehnisko domāšanu cilvēkiem, kas pieraduši izdzīvot sarežģītos apstākļos, nezaudējot savu cieņu.
Balkons, kur dzīvo puse lietu
“Kur ir balkons?” viņš jautā. Saimnieki atver durvis, un amerikānis to ierauga. Mājīgas kafijas vietas vietā ir skapis ar atvilktnēm, bundžām, slēpēm un vecu putekļsūcēju. Viņš smejas: “Šī ir noliktavas telpa…”
Kaimiņi bez kastām: profesors, šoferis un vecmāmiņa ar kaķi
Viņš jautā: “Vai bagāti un nabagi dzīvo kopā?” Jā, viņi atbild. Un tas nevienu nepārsteidz. Vienā ēkā — inženieris, mūziķis, programmētājs un pensionārs. Dažādi ienākumi, bet viena atkritumu šahta, viens sols pie ieejas, viens lifts, kas dažreiz iesprūst, bet tomēr ir pazīstams. Tas ir sociāls kokteilis, kas padara pagalmus dzīvīgus. Neviens nejūtas kā svešinieks: visi vienlīdz skaļi kritizē komunālos pakalpojumus un vienlīdz ātri palīdz viens otram.
Mēbeles, kas jau gaida īrnieku
Amerikānim tas bija atklāsme, ka dzīvokļi tiek izīrēti mēbelēti. “Vai tur vispār ir gulta?” – “Jā. Un skapis, un galds, un trauki.” Viņš smejas: “Tad jūs vienkārši ievācaties un dzīvojat?” Jā. Tā viņi dara. Tā nav kaprīze, bet gan praktiskuma izpausme. Cilvēki bieži maina mājas, bet viņi nevēlas katru pārcelšanos pārvērst par ekspedīciju. Mēbeles paliek — nākamajam īrniekam. Un tagad jaunais cilvēks dzer tēju no tās pašas krūzes, kur pirms desmit gadiem kāds mācīja bērnam rakstīt vēstules.
Telpa nevis pēc noteikumiem — no galvas
Kāds amerikānis atzīmē, ka latviešu dzīvokļos gandrīz pilnībā nav lieku lietu. Katram priekšmetam ir vēsture. Pat vecs krēsls nav tikai mēbeles, bet gan ģimenes sarunu liecinieks. Viņš saprot: latvieši dzīvo nevis telpas, bet gan māju sajūtas dēļ. Viņiem nav vajadzīgi perfekti stūri un pulētas grīdas — viņiem ir nepieciešama dzīvība sev apkārt. Pat paklājs pie sienas nav jocīgs ieradums, bet gan veids, kā padarīt klusumu nedaudz siltāku.
Pēdējais atklājums
Ekskursijas beigās viņš saka:
Lasi vēl: Eksperti brīdina, ka lielu naudas summu glabāšana bankas kartē nav laba ideja: stāsta kāpēc
“Es domāju, ka viss būs novecojis, bet izrādījās, ka tas ir dzīvs. Tavs dzīvoklis ir kā grāmata: mazliet nodriskāts, bet ar dvēseli. Mūsu ir kā brošūra. Skaists, bet tu negribi to pārlasīt.”
Viņš aiziet, lēnām aizverot smagās durvis, un atskatās: “Tagad es saprotu, kāpēc tu nebaidies no ziemas. Tevī vienmēr ir silti.” Un tiešām — kaut kur starp plīti, aizkariem un to pašu lustru latviešu dzīvoklis kļūst nevis par telpu, bet gan par noskaņu. Tējkanna dūc, gaisā virmo ievārījuma smarža, un vienmēr ir vieta vēl vienai krūzītei. Tātad, ja kāds no jums kādreiz nolems aplūkot “tipisku” latviešu dzīvokli, negaidiet perfektu remontu.
Gaidiet dzīvi. Tā tur dzīvo.
