Ja nosvin 40 gadu jubileju, vīrietim tas paredz ātru pāreju uz viņpasauli, bet sievietei – spēku un skaistuma zudumu
Tā uzskata visi, kas nesvin savu četrdesmito dzimšanas dienu, jo tiek uzskatīts, ka cilvēka dvēsele stājas Dieva priekšā tieši četrdesmitajā dienā pēc aiziešanas. Vai šeit patiešām ir kāda mistiska saikne ar jubileju, un vai tiešām četrdesmitajā dzimšanas dienā no kaut kā jāatturas?
Pamēģināsim to noskaidrot.
Četrdesmitgade patiešām ir zināms dzīves posms, kas saistīts ar nopietnām pārmaiņām cilvēka dzīvē. Šajā vecumā cilvēki bieži saskaras ar iekšējiem krīzes brīžiem, šaubām un problēmām. Taču šo stāvokļu cēlonis nav skaitļos vai mistikā, bet gan dabiskajos procesos. Baznīca nekad nav aizliegusi svinēt četrdesmito jubileju.
Lasi vēl:
Visas paziņu izdomas par šo tēmu nav nekas vairāk kā māņticības. Tomēr šajā dienā patiešām pastāv daži ierobežojumi, kas galvenokārt saistīti ar pārmērīgu stiprināto lietošanu un kristīgās ticības pamatiem – dievbijību un atturību. Starp citu, tāpat kā jebkurā citā dienā, taču tas jau ir pavisam cits stāsts.
To pašu var teikt arī par “strādāt vai nestrādāt svētku dienās”? Lūk, jautājums. Vai tiešām vecmāmiņas kļūdījās, aizliedzot svētdienās adīt vai Lieldienās kārtot māju? Vai savā dzimšanas dienā drīkst strādāt? Ne tikai 40 dzimšanas dienā, bet kopumā. Pamēģināsim to saprast.
Grīdu mazgāšanu un veļas mazgāšanu baznīcas svētku dienās ieteica atlikt, lai varētu apmeklēt dievkalpojumu, nevis kādu īpašu svētu darbību dēļ. Senos laikos, kad drēbju mazgāšanai bija jādodas uz upi, bet, lai nomazgātos, vajadzēja kurināt pirti, sadzīves darbi aizņēma visu dienu.
Lasi vēl:
Tāpēc nav nekas slikts, ja pēc dievkalpojuma mājās nedaudz sakārto, izgludina vīram kreklu vai aplaista dārzu. Taču slinkumu aizbildināt ar baznīcas svētkiem, neko nedarīt un dusmot tuvākos – tas jau ir pavisam kas cits. Neaizmirstiet par savu dvēseli un uz visu raugieties ar saprātu, nevis ar māņticīgiem aizspriedumiem.
Tāpēc nevajadzētu baidīties no noteiktiem vecumiem vai datumiem, kas šķiet “mistiski”. Katrs cilvēks ir unikāls, un viņa dzīves ritējumu nosaka nevis kalendāra skaitļi, bet gan izvēles, darbi un ticība. Gadi, kas nāk, atnes ne tikai pieredzi, bet arī iespēju pārdomāt dzīvi, piedot un atbrīvoties no liekā. Četrdesmitgade var kļūt par brīdi, kad cilvēks beidzot apzinās, kas viņam patiesi svarīgs, un iemācās dzīvot ne citu vērtējumam, bet saskaņā ar savu sirdsapziņu.
Baznīca māca, ka svētki ir dvēseles prieks, nevis ārējs rituāls. Ja cilvēks svin savu jubileju ar pateicību, ar labiem nodomiem un tīru sirdi, tas kļūst par svētību, nevis par grēku vai bīstamu zīmi. Tāpēc, ja gribas svinēt četrdesmito dzimšanas dienu – sviniet.
