Un kad zaļmēslojumu labāk nopļaut, bet kad atstāt “kā ir”. Bez liekas gudrošanas un bez prasības pēc absolūtās patiesības — bet ar pārliecību par pareizo rīcību: ko darīt ar zaļmēslojumu.
Jā, par to ir sacīts tik daudz, ka pat tiem, kam nav ne dārza, ne dārziņa, ir skaidrs — tas ir nenoliedzami lietderīgi augsnei. Kā barība, augsnes atjaunošana un citi “uzlabojumi”. Un iecienītais, modernais padoms — pārrokot, iedabūt augsnē, vai ar aršanu, kultivēšanu. Taču dažkārt tas var būt lāča pakalpojums.
Jā, tieši tā: zaļmēslojumu tālu no vienmēr nav jāperforē, it īpaši rudenī. Par iemesliem, kāpēc atteikties no pārrokšanas, kāpēc tas tā ir, kāpēc zaļmēslojums nebagātinās augsni — un kas ar to labāk jādara.
Svarīgi. Ir daudz dažādu viedokļu, dažādu un dažādu. Un nav vienotas vienprātības daudzos jautājumos — pat starp zinātnieku agronomiem. Šis ir viens no viedokļiem — no daudziem, kam ir tiesības pastāvēt.
Iemesls 1. Vēlā rudenī nav jāierok zaļmēslojums: tas tāpat nepaspēs sadalīties
Īsumā — agrāk tas bija jāizdara.
Jā, zaļmēslojumu ierok, pārrok ar vienu mērķi: lai tas sadalītos un bagātinātu augsni ar organisko vielu. Tomēr tas nepadara augsni barojošāku — tas tieši bagātina organisko vielu un palielina humusa krājumus.
Tieši tā: zaļmēslojums nav mēslojums. Tas nebagātina augsni — patiesībā var to pat nedaudz izretināt. Paradoksāli tiem, kas ticējuši figurālajām frāzēm par zaļmēslojuma labumu.
Nedaudz garlaicīgi, bet tas palīdz saprast, kā darbojas zaļmēslojums un ko ar to darīt. Jā, tieši tā. Zaļmēslojums, kā jebkuri augi, ņem no augsnes barības vielas. Un, ja mēs to atstājam augsnē vai pārrokam, tas tāpat pilnībā neatdos tās vielas, ko patērējis savai augšanai.
Kāpēc? Pieņemsim, ka mēs pārrokam un zaļmēslojums sāk sadalīties. Taču: daļa slāpekļa izskalojas, nonāk dziļākajos augsnes slāņos, daļa ar amonjaka tvaikiem aiziet atmosfērā. Citi elementi arī izskalo.
Un tas vēl nav viss. Augu organiskās vielas sadalīšanās galvenokārt nenozīmē minerālvielu atbrīvošanos, bet gan to pašu slāpekļa imobilizāciju.
Diemžēl augu materiālā slāpekļa ir maz. Augsnes baktērijas spiestas izmantot augsnes slāpekļa krājumus, lai uzturētu savu eksistenci.
Jā, slāpeklis nekur nepazūd — tas saglabājas baktēriju olbaltumvielās. Bet augiem tas šodien un tagad nebūs pieejams. Starp citu, salmā un skaidās slāpekļa ir vēl mazāk — un tie ļoti samazina slāpekļa krājumus augsnē.
Tātad: zaļmēslojuma sadalīšanās palielina humusa krājumus. Taču tas uzlabo augsni tikai tālākā perspektīvā.
Lai augi saņemtu barību šodien un tagad, nepieciešami vai nu minerālmēsli, vai organiskā viela, piemēram, govs mēsls vai putnu mēsls. Tajā ir daudz slāpekļa, un augsnē notiks minerālizācijas procesi — tie tieši bagātina augsni ar barības vielām.
Tātad, lai atgrieztos pie tēmas — kāpēc vēlā rudenī nav vērts pārrok zaļmēslojumu? Augsnes aktivitāte samazinās, kad temperatūra pazeminās. Un līdz salnām zaļmēslojums nepaspēs sadalīties.
Nav nekā traka — nāks pavasaris? Tieši par to arī runa: nesadalījušos organisko slāni apstākļos, kad trūkst skābekļa — mēs taču apgriežam augsnes kārtu, nosūtot zaļmēslojumu dziļāk — tas uztur anaerobo patogēnu dzīvību. Anaerobo mikroorganismu vidū ir arī “pozitīvie”, kas sadala organisko vielu, bet ir arī daudz patogēnu.
Lasi vēl: Upenes mīl šo rudens dāvanu: ogas nogatavosies kā vīnogas
Vienkārši sakot: zemās temperatūrās organiskā augu viela, kas ierakta dziļi augsnē, nesadalīsies ātri. Tā tur vienkārši… gulēs, un tas veicina patogēnu augšanu.
Ko darīt? Zaļmēslojumu ierok vai nu pavasarī, vai agrā sējumā pēc ražas novākšanas. Tā, lai būtu pieejams silts periods to sadalīšanai.
Starp citu, tāpēc nevar ierakt arī pārkaltušu skaidu vai salmu. Pat tās skaidas jāļauj sapūt (nedaudz uzsūkt mitrumu), un sadalīšanās paātrināšanai izmanto karbamīdu vai amonjaka sāli — arī lai papildinātu slāpekļa krājumus augsnē.
Vēl — man nepatīk atsauces uz “dabu tāda, kāda tā ir”… Bet: dabiskos apstākļos augu virszemes daļa sadalās augsnes virspusē. Un to neviens neierok. Varbūt tā tam arī jābūt?
Iemesls 2. Sadalās kapilāri un zūd augsnes vaļīgā struktūra
Jā, un kur gan to varētu iedomāties.
Papildus humusa krājumu papildināšanai zaļmēslojuma galvenais mērķis ir uzlabot augsnes struktūru.
Tā saknes — it kā neskaitāmi plāni adatiņveida pavedieni — ieduras augsnē. Tās to atbrīvo, atstāj organiskos savienojumus, eksudātus — barojot biotu. Sadaloties, šīs saknes atstāj pēc sevis vaļīgu, vieglu un gaisu caurlaidīgu augsni.
Kas notiek, kad mēs pārrokam? Visa šī sakārtotā struktūra tiek likvidēta. Un zaļmēslojuma sakņu esamības jēga augsnē zūd.
Turklāt pārrokot sadalās augsnes kapilāri, vēl vairāk mainās aerobo un anaerobo baktēriju slāņi. Ja pēc ražas novākšanas augsni jau esam pārrok, pārplukuši, tad atkārtoti to darīt, visticamāk, nav nepieciešams.
Ko darīt? Neaudzēt zaļmēslojumu līdz ziedēšanai — un nopļaut, atstājot saknes augsnē. Noplūktais materiāls ir lielisks komposts. Tas ir kompromisa variants — un savā ziņā ideāls.
Iemesls 3. Zaļmēslojums — gan mulča, gan sniega noturētājs
Ja ziemas ir maz sniega, ja augsnes ir vieglas, smilšainas…
Īsumā: ja atstāsim zaļmēslojumu “kā ir” — tas kļūs par sniega noturētāju. Tas aizsargā augsni no izskalojumiem un erozijas.
Patiesībā smagās mālainās augsnēs tas nav labākais variants. Tas aizkavēs augsnes uzsildīšanos pavasarī un palielinās jau tā augsto mitruma saturu. Savukārt smilšainās augsnēs tas ir pamatoti.
Lasi vēl: Šīs 4 zodiaka zīmes redz cilvēkus cauri: ekstrasensi nosaukuši spēcīgākās intuīcijas īpašniekus
Ko darīt ar zaļmēslojumu? Vai nu sēt tā, lai pārrok siltā laikā, kamēr biota aktīva, vai stādīt ziemai — tos, ko var stādīt. Vai arī nopļaut, atstājot saknes, bet nopļauto izmantot kompostēšanai. Variantu ir daudz — un rīkojas atbilstoši konkrētajiem apstākļiem. Tie visi ir dažādi. Tāda nu lūk šī stāsta būtība.
