Daudzi spāņi, kas nolēma pārcelties uz Latviju, dibināja savas ģimenes un šeit laida pasaulē bērnus. Citi pārcēlās kopā ar savām spāņu ģimenēm, un viņu bērni apmeklēja latviešu bērnudārzus un skolas.
Stāsti no jauno spāņu dzīves latviešu bērnudārzos.
Sniegpārsla izkusa…
Vienā no Jaungada ballītēm Paula dejoja sniegpārslu deju. Viņa nekad iepriekš nebija redzējusi sniegu dzīvē un nebija īsti pārliecināta, kas viņai jādara. Skolotāja bija netālu un komentēja: “Sniegpārslas griežas, griežas, griežas!” Paula griezās apkārt un nokrita. Viņa griezās ļoti spēcīgi. Un tad viņai sagriezās dūša, visu acu priekšā. “…Un tad tās krīt un izkūst,” atbildēja skolotāja, saglabājot mieru.
Mazais zirneklis
Vienā no ballītēm Mateo bija paredzēts atveidot Zirnekļa lomu no “Mušas piedzīvojumi”. Bērnudārzā viņam uzdāvināja foršu kostīmu. Mušu atveidoja maza meitene no citas grupiņas, kāda, kas Mateo patika un ar kuru viņa ļoti vēlējās draudzēties. Pie vārdiem: “Pēkšņi kāds vecs zirneklis ievilka mūsu mušu stūrī,” Mateo ievilka viņu stūrī. Visbeidzot, sapnis par palikšanu vienatnē bija tik tuvu.
Bet tad lasītājs izspēlēja Mateo netīru triku: kad Muša lūdza viesus glābt viņu no Zirnekļa nagiem, un tie sabijās, viņš lasīja: “Bet mazie zirnekļi nobijās un ieskrēja stūros un spraugās.” Mateo nodomāja, ka tas attiecas arī uz mani. Es arī esmu zirneklis, tikai vecs, bet joprojām diezgan spējīgs. Tāpēc es nolēmu paslēpties zem tuvākā soliņa kopā ar citiem kukaiņiem. Tad atskanēja tik skaļi smiekli, un zirneklis no soliņa apakšas uz visiem skatījās ar apmulsušām, nobiedētām acīm. Mateo vecāki joprojām stāsta šo stāstu, kad vien viņam jāuzstājas cilvēku priekšā…
Pastaigā
Mazā Marta vienmēr visu izdomāja, un nez kāpēc visi viņiem ticēja. Viņi droši vien pilnībā un netieši uzticējās mazajai spāņu meitenei. Kādu dienu Marta visiem pastāstīja, ka pilsētas smilšu kastes ir savienotas ar slepenu eju, tāpēc no smilšu kastes bērnudārza pagalmā var nokļūt smilšu kastē manā pagalmā.
“Mēs tos pat pagaršot negribam”: kādus ķīniešu produktus mūsu veikalos paši ķīnieši neēd
Tā bija liela un vienmēr pilna ar rotaļlietām. Un viņa mudināja visus savā grupā kopā ar viņu rakt šo tuneli uz viņas smilšu kasti pagalmā. Tāpēc katru dienu grupas bērni atgriezās no pastaigas dubļos. Un tas bija aukstajā rudenī, kad visiem jau bija kājās neilona bikses. Un neilona bikses nevar vienkārši izmazgāt; tās neizžūst vienas dienas laikā. Ne katram bērnam bija rezerves bikses. Tāpēc viņi piezvanīja Martas mammai no bērnudārza, lai parunātu ar mani: viņi teica, ka vecāki sūdzas… Visi bērni pārnāca mājās netīri no galvas līdz kājām.
Pieaugušo spēles
Bērnudārzā Pablo ļoti patika Anna, taču šī sajūta nebija abpusēja. Visiem viņa patika, tāpēc jebkura mājsaimnieces spēle griezās ap viņu. Pablo viņa vienmēr bija karaliene, un visi apkārtējie bija kalpi. Tāpēc spēlē viņa vienmēr bija māte. Kādu dienu viņa atkal kļuva par māti un sāka piešķirt lomas bērniem. Visi nepacietīgi gaidīja savu kārtu. “Jana ir meita.
Toms ir dēls,” Anna pavēl. “Un es esmu tētis?” Pablo jautā, acīs mirdzot cerībai. “Pablo, atstāj mani mierā, es šodien esmu vientuļā māte!” Kad Anna bija labā noskaņojumā, viņa joprojām ļāva Pablo būt viņas partnerim. Bet tikai kā patēvam.
Piemēram, Nīderlandē mazuļi bieži tiek sūtīti uz bērnudārziem jau trīs mēnešu vecumā — vecākiem nav dekrēta atvaļinājuma, kā mēs to saprotam, un daudzi ir spiesti atgriezties darbā gandrīz uzreiz pēc iestādes. Latvijā bērni parasti dodas uz bērnudārzu tuvāk trīs gadu vecumam. Tas pozitīvi ietekmē viņu attīstību. “Mani bērni sāka apmeklēt bērnudārzu trīs gadu vecumā, kas ir tieši tad, kad beidzas Latvijā dekrēta atvaļinājums. Es domāju, ka tas ir ļoti labi: bērns pavada vairāk laika ar savu māti.”
Vēl viena bērnudārzu atšķirīga iezīme ir obligātā dienas snauda. Nīderlandē bērnudārzā neviens vairs neguļ diendusu pēc divu vai trīs gadu vecuma. Es pat uztraucos, ka mans bērns nevarēs gulēt dienas laikā. Bet es ātri sapratu, ka bērni pielāgojas vieglāk nekā pieaugušie. Izrādās, ka bērni ir elastīgi. Viņi gulēja diendusu darba dienās, bet ne nedēļas nogalēs. Viņi vienkārši devās gulēt nedaudz vēlāk vakarā, un viss.
Bet galvenā atšķirība, protams, ir ēdiens! Nīderlandes bērnudārzos bērni ņem līdzi sviestmaizes un ēd tās aukstas. Brokastu parasti nav: bērni ēd mājās. Un pusdienās ir pilngraudu maize ar sviestu, sieru vai desu, kā arī dārzeņi: gurķis, burkāns, tomāts. Latvijas bērnudārzos viss ir organizēts: putra brokastīs, pilnas pusdienas un pēcpusdienas uzkoda. Godīgi sakot: es joprojām dodu priekšroku tam, ar ko bērnus baro šeit, Latvijā. Tas ir patiesi mājas stilā.
Tas ir tās pašas cilvēcības paplašinājums, ko minējām iepriekš. Bērnudārzs nav birojs, kur uzkodai paņem sviestmaizi. Un darbs nav mājas. Latvijā viņi to saprot, bet citur ne tik ļoti. Un, kamēr viņi neatbrauks uz mūsu valsti, viņi nepiedzīvos šo atšķirību — viņi turpina cīnīties ar “latviešu dvēseles mīklu”. Un šī pati mistērija slēpjas tik sīkās detaļās!
