Mana draudzene, rīdziniece Katrīna piezvanīja, aizgūtnēm smejoties. “Tu neticēsi, kas notiek manā mājoklī!” viņa iesaucās.
Izrādījās, ka ciemos atbraucis viņas kolēģis Pjērs no Francijas, un lieta tāda, ka viņa pirmā diena latvietes dzīvoklī ārvalstu viesim izvērtusies par “ekskursiju” pa nesaprotamu priekšmetu muzeju. “Ik pēc piecām minūtēm viņš kaut ko nofotografē un jautā: “Kas tas ir? Kam tas paredzēts? Kā tas darbojas?” – stāstīja Katrīna. “Man jau ir apnicis skaidrot pašas vienkāršākās lietas. Un viņš visu pieraksta savā piezīmju grāmatiņā kā antropologs, kas pēta nezināmu cilti.””
Līdz nedēļas beigām Pjērs bija sakrājis veselu sarakstu ar “latviešu sadzīves mīklām”, ko Katrīna centās man atstāstīt. Izrādījās, ka mēs Latvijā dzīvojam tādu lietu pasaulē, kādas nepastāv nekur citur.
“Kāpēc jums virtuvē ir muzejs?”
Pirmo apjukuma brīdi Pjērs piedzīvoja, ieraugot Katrīnas mājoklī bufeti ar kristāla glāzēm. “Viņš nostājās stikla durvju priekšā un jautāja: “Vai tas ir muzejs? Kāpēc trauki ir aiz stikla? Vai jūs baidāties tos sadauzīt?” draudzene atstāstīja viesa teikto. Mēģinājumi izskaidrot, ka kristāla glāzes Latvijā izmanto tikai īpašos gadījumos, bija neveiksmīgi. “Pjērs nespēja saprast loģiku,” viņa pauda. “Viņš teica: “Kāpēc pirkt kaut ko tādu, ko nelietojat? Mums, Francijā, virtuvē ir skaisti trauki, bet mēs tos lietojam katru dienu.””
Viņu īpaši pārsteidza 12 kristāla glāzes. “Viņš jautāja: “Vai jūs bieži rīkojat svinības 12 cilvēkiem?” Un, kad es viņam atklāju, ka glāzes saņēmu mantojumā no vecmāmiņas, bet tās vispār nelietoju, viņš bija pavisam izbrīnīts.” Pjērs paņēma vienu glāzi, ielēja tajā ūdeni un mēģināja to iedzert, bet Katrīna norādīja, ka šīs glāzes drīkstot lietot tikai lielos svētkos. Un tad vīrietis neizpratnē teica: “Bet šodien taču ir svētki – es atbraucu ciemos.”
“Kāpēc glabāt atkritumus?”
Nākamais atklājums bija burkas. “Pjērs atvēra virtuves skapīti un atklāja manu tukšo ievārījuma, kafijas un bērnu pārtikas burku kolekciju,” Katrīna turpināja.
“Viņš jautāja: “Vai jūs kolekcionējat atkritumus?”
Izskaidrot jēdzienu “varbūt noderēs” francūzim izrādījās neiespējami. “Es viņam teicu, ka burkas var noderēt konservēšanai, graudu glabāšanai, stādiem. Un viņš atbildēja: “Bet kāpēc tās glabāt gadiem? Veikalā taču pārdod jaunas burkas, kas paredzētas tieši konservēšanai.”
Pjēru īpaši samulsināja franču pastētes burciņa, kas Katrīnai bija jau trīs gadus. “Viņš teica: “Šī ir manas valsts produkta reklāma! Jūs Latvijā esat pārvērtuši iepakojumu par interjera priekšmetu,” viņš secināja.
Bet kolekcijas “kronis” bija plastmasas maiss, kurā sabāzti daudzi citi maisiņi. “Pjērs ilgi klusēdams uz to skatījās, un viņa sejā astpoguļojās absolūta neizpratne. Es mēģināju paskaidrot, ka maisiņi ir noderīgi atkritumiem, iepirkumiem, vasarnīcā. Bet viņš teica: “Mums ir atkritumu maisi atkritumiem un atkārtoti lietojamas somas iepirkumiem. Kāpēc sarežģīt lietas?”
“Jūsu vannas istaba ir kā viesnīca”
Nākamais pārsteigums Pjēru gaidīja vannasistabā. “Viņš ieraudzīja uz grīdas paklāju un jautāja: “Kāpēc izmantot paklāju mitrā telpā? Tas sapelēs!” viņa teikto citēja Katrīna. “Es paskaidroju, ka ir nepatīkami staigāt basām kājām pa aukstām flīzēm un ka tie ir speciāli ūdensnecaurlaidīgi paklāji. Bet viņš papurināja galvu: “Mēs kājām lietojam dvieļus.””
Vēl vairāk viņu samulsināja aizkari uz vannas istabas loga. “Pjērs teica: “Mums Francijā vannasistaba ir tehniska telpa. Tu ienāc, nomazgājies un iznāc. Bet jums tā ir dzīvojamā telpa ar dekoru un omulību.””
Kosmētikas plauktiņš papildināja ainu. “Viņš saskaitīja krēmu un šampūnu burciņas: “Kāpēc tik daudz? Pietiek ar vienu šampūnu un vienu krēmu.” Bet Katrīnai tur bija vesela kosmētikas lete! Viņa skaidroja, ka dažādi krēmi ir dažādiem gadījumiem. Bet francūzis oponēja: “Kādi vēl gadījumi? Krēms paliek krēms”.
“Šī ir noliktava vai dzīvoklis?”
Pjērs izplūda īpašās emocijās, ieraugot Katrīnas balkonu. “Viņš atvēra balkona durvis un ievilka elpu,” draudzene stāstīja. “Tur bija slēpes, Ziemassvētku eglīte, marinētu gurķu burciņas, vecs televizors un dārza mēbeles. Viņš jautāja: “Vai šī ir noliktava?” Bet es atbildēju: “Tas ir balkons.”
Koncepcija par balkonu, kas pilda arī noliktavas funkcijas, franču prātam šķiet nesaprotama. “Pjērs teica: “Francijā balkons ir mājas pagarinājums. Tur ir galds, krēsli un ziedi. Vasarā mēs tur brokastojam un lasām. Bet jūsu balkons ir nevajadzīgu lietu muzejs.”
Katrīna mēģināja izskaidrot loģiku: “Kur gan citur glabāt nesezonas lietas, ja ir mazs dzīvoklītis?” Bet Pjērs nepadevās: “Kāpēc glabāt lietas, ko neizmantojam? Mēs tās vai nu izmetam, vai īrējam atsevišķu noliktavu.”
Plaukts ar viesu čībām pilnībā sagrāva franču loģiku. “Pjērs saskaitīja desmit identisku čību pārus,” Katrīna atstāstīja. “Viņš jautāja: “Vai jūs gaidāt autobusu ar viesiem?” Es paskaidroju, ka mēs mājās nevalkājam āra apavus. Bet viņš atbildēja: “Ciemošanās laikā es varu palikt zeķēs.” Izrādījās, ka Francijā saimnieki viesiem nepiedāvā maiņas apavus. “Viņi vai nu staigā savos ielas apavos, vai speciālos apavos, ko paņēmuši līdzi,” paskaidroja Katrīna. “Pjēram mūsu viesu čības šķita gluži kā uniformas izsniegšana muzeja apmeklētājiem,” viņa piebilda.
Čību daudzveidība vīrieti pārsteidza: frotē, ādas, slēgtas, atvērtas. Pjērs teica: “Jums priekšnamā ir īsts apavu veikals!”
“Jūsu dzīvoklis ir gluži kā bankas seifs”
Dubulto durvju sistēma viesi arī samulsināja. “Viņš atvēra dzelzs durvis, un aiz tām – vēl vienas koka durvis!” Katrīna smējās. “Tad Pjērs jautāja: “No kā jūs slēpjaties? Te jums ierīkots īsts cietoksnis!” Paskaidroju, ka dubultās durvis domātas drošībai un skaņas izolācijai. Bet viņš atbildēja: “Mums Francijā dzīvoklim ir vienas durvis ar divām slēdzenēm. Pietiek.”
Vēl Pjērs salīdzināja manu dzīvokli ar bankas seifu. “Teica, ka jūtoties kā viduslaiku pilī. Bet es nodomāju: “Nu, tas ir labi, drošība pirmajā vietā!”
Virtuves ierīces Pjēram radīja absolūtu neizpratni. “Viņš ieraudzīja elektrisko tējkannu un parasto tējkannu uz plīts,” atstāstīja Katrīna. “Viņš jautāja: “Vai viena ir salūzusi?” Es paskaidroju, ka ūdens parastā tējkannā garšo labāk, ka tā ir tradīcija. Bet viņš piedūra pirkstu pie deniņiem un strupi noteica: “Ūdens taču paliek ūdens.””
Vēl vairāk francūzi pārsteidza pārtikas krājumi. “Pjērs atvēra skapi un ieraudzīja konservus, pārslas un makaronus pusgadam,” turpināja Katrīna. “Viņš jautāja: “Vai jūs gatavojaties karam?” Es aizbildinājos ar “nebaltu dienu”, par pārtikas krājumu iepirkšanu, ja nu kas. Bet viņš atbildēja: “Mēs pērkam pārtiku maksimums nedēļai.””
Līdz nedēļas beigām Pjērs bija izstrādājis teoriju par latviešu mājām. “Viņš teica Katrīnai: “Jūs dzīvojat teātrī, kurā katram priekšmetam ir kostīms,”” viņa atstāstīja. Un tiešām: manai draudzenei ir salvetes adītos turētājos, tualetes poda pārvalks, dekoratīvi dvieļi, kurus neizmanto slaucīšanai.
Liels pārsteigums ārvalstu viesim bija paklājs pie sienas guļamistabā. “Pjērs stāvēja un tukši uz to skatījās,” Katrīna smējās. “Tad viņš jautāja: “Vai tas nokrita no grīdas uz sienas?” Es paskaidroju par tradīcijām, par komfortu, par skaņas izolāciju. Un viņš teica: “Pie sienām jāliek gleznas, bet paklāji – uz grīdas.””
“Jūs dzīvojat kā karaļi”
Aizkustinošākais brīdis pienāca vizītes beigās. “Pjērs teica, ka tagad saprot, kāpēc latvieši tik negribīgi pārceļas,” atcerējās Katrīna. “Viņš teica: “Jūs radāt ne tikai mājas, bet veselu pasauli. Katrs priekšmets kaut ko nozīmē, katra tradīcija kaut ko simbolizē.””
Viņa pēdējā frāze kļuva par hitu: “Latvieši dzīvo tā, it kā gatavotos svētkiem, karam un muzeja izstādei vienlaikus.” Un viņam ir taisnība! “Mums mājas ir funkcionāla telpa,” teica Pjērs. “Jums mājas ir filozofija.” Varbūt tāpēc mums ir tik grūti šķirties no pazīstamām lietām un tradīcijām.
“Zini, pirmo reizi es paskatījos uz savām mājām caur ārzemnieka acīm,” atzina Katrīna. “Un sapratu, ka mēs patiešām esam dīvaini. Bet labā nozīmē. Mēs zinām, kā atrast skaistumu un jēgu pašās vienkāršākajās lietās.”
Lasi vēl: Gardas pusdienas pusstundas laikā: sautētu kāpostu recepte ar maltu vistu
Pjērs atvadījās un devās prom, bet viņš joprojām sūta fotogrāfijas ar “latviešu noslēpumiem” no citiem mājokļiem Latvijā, kurus apmeklē. “Viņš ir kļuvis par mūsu ikdienas dzīves ekspertu,” smejas Katrīna. “Tagad viņš visiem francūžiem stāsta par maisiem, kas pilni ar citiem maisiem, un kristāla glāzēm aiz stikla.” Viņš arī atzina, ka latviešu mājas ir mājīgākās vietas, kurās viņš jebkad ir bijis. “Viņš teica, ka katrs stūrītis ir apdzīvots, ka var just rūpes un mīlestību pret mājām. Ka mēs nedzīvojam tikai dzīvokļos, bet gan radām mazus Visumus.”
Varbūt mūsu “dīvainības” ir mūsu spēks? Spēja pārveidot parastu dzīvokli par mājām un mājas par dvēseles cietoksni? Pēc sarunas ar Katrīnu izstaigāju savu mājokli ar Pjēra acīm. Un ziniet ko? Es atradu tās pašas lietas: burkas, maisiņus, viesu čības, pārslu krājumus. Un es sapratu – jā, mēs esam neparasti, bet tieši mūsu brīnišķīgās dīvainības padara mūs par tiem, kas esam.
Dārgie lasītāji – kuras lietas no minētā saraksta ir jūsu mājās? Vai atpazināt sevi Katrīnas stāstā? Varbūt jūsu mājoklis pārsteigtu Pjēru vēl vairāk? Pastāstiet, lūdzu, komentāros!
Ja raksts jums šķita aizraujošs, atzīmējiet to ar “patīk” un dalieties sociālajos tīklos ar draugiem!
