Mēs iepazināmies pilnīgi nejauši – ne internetā, ne caur paziņām, ne ar kāda drauga palīdzību. Tas notika rindā pie veikala kases. Es skatījos uz plauktu ar ikdienas sīkumiem, bet viņš pajautāja, ko es parasti izvēlos.
Pateicoties šim vienkāršajam jautājumam, saruna aizsākās pati par sevi. Bez neveiklības, bez ierastām frāzēm – it kā mēs nevis būtu nupat iepazinušies, bet gan vienkārši turpinātu dialogu, ko bijām sākuši jau kādu laiku iepriekš.
Viņš nebija demonstratīvi šarmants vai uzspēlēti manierīgs – viss bija dabiski, mierīgi un pat nedaudz negaidīti. Viņš prata runāt tieši, bez liekiem vārdiem un vienlaikus bija ērti arī klusēt kopā ar viņu. Tā gadās ne bieži.
Uzzināju, ka manam sarunu biedram ir piecdesmit viens gads, vien gadu vecāks par mani. Šķīries pirms sešiem gadiem un strādā loģistikas jomā. No pirmās laulības trīs pieauguši bērni, kuri dzīvo atsevišķi. Vīrietis bija labi kopts un stalts, ar atvērtu skatienu un mierpilnu izturēšanos.
Viņā nebija ne miņas no noguruma vai saspringtas gaisotnes, kas reizēm jūtama sarunās ar vīriešiem pēc piecdesmit. Tieši tas mani piesaistīja — līdzsvarots, pārliecināts un mierīgs cilvēks bez vēlmes atstāt iespaidu vai izlikties labāks, nekā ir patiesībā. Vienkārši pieaudzis vīrietis, kurš zina, kas viņš ir un ko vēlas.
Pirmais randiņš pagāja viegli un patīkami. Satikāmies kafejnīcā, dzērām kafiju un runājām par dzīvi, par pieredzi un jaunām sākuma iespējām. Viņš mani uzmanīgi klausījās, necenšoties pārtraukt vai mainīt sarunas toni.
Un tas lika man justies mierīgi. Atvadoties, pieķēru sevi pie domas, ka pēc ilga laika atkal jūtos patīkami un viegli. Pajautāju sev – varbūt šī tikšanās nozīmē ko vairāk? Lai gan ar prātu sapratu, ka, iespējams, tas vienkārši bija silts mirklis, nevis jaunas dzīves sākums.
Otrajā randiņā viņš negaidīti paziņoja:
– Zini, es domāju, ka, ja divi cilvēki vēlas noskaidrot, vai viņi ir viens otram piemēroti, nav jēgas vilcināties. Vienkārši vajag padzīvot kopā. Bez izlikšanās. Viss kļūst skaidrs reālajā dzīvē.
Frāze izskanēja starp tējas tasītēm mierīgi, it kā pašsaprotama lieta. Viņš nelūdza mani uzreiz sākt dzīvot kopā, bet ideju pameta un drīz vien pie tās atgriezās. Sākumā neuzbāzīgi, tad uzstājīgāk. Es secināju, ka acīmredzot viņš ir cilvēks, kurš ātri pieķeras. Pieauguši cilvēki nereti prāto: kāpēc gan ilgi izlikties, ja vienalga meklē harmoniju un komfortu, nevis romantiku? Taču viņa uzstājība veikt “saderības pārbaudi” izklausījās pēc pārāk rūpīgi izstrādāta plāna.
Es vilcinājos. No vienas puses, mans kavalieris šķita patiesi atklāts un godīgs cilvēks. No otras – es nebiju gatava tik ātri dalīties ar savu ierasto ikdienu, kurā beidzot valdīja miers. Bet viņš prata pārliecināt — nevis ar uzstājību, bet ar mierīgu, līdzsvarotu sarunu. Pēc nedēļas es dzirdēju šādu frāzi:
– Tu taču pati teici, ka reizēm pietrūkst sabiedrības. Un man arī gribas tuvību… Tad kāpēc gan nepamēģināt?
Reiz viņš palika pa nakti pie manis, un kopš tā brīža radās sajūta, it kā viņš nevis būtu “atbraucis ciemos”, bet gan “atgriezies mājās”. Nekādas neveiklības, nekādu jautājumu. Viņš vienkārši atvēra ledusskapi, palūkojās apkārt, uzvārīja sev tēju. It kā nekas īpašs, pat mazliet sirsnīgi. Tomēr jau tad pamanīju, ka viss notiek pārāk strauji.
Pēc divām nedēļām viņš ievācās pie manis uz palikšanu. Bez koferiem, bez somām. Teica, ka atvedīs savas mantas vēlāk, bet tā arī to neizdarīja. Viņš izmantoja gandrīz visu, kas man bija: traukus, sadzīves tehniku, gultasveļu.
Kāpēc maksāt simtus par šo šedevru restorānā, ja to var pagatavot mājās 10 minūtēs – pastāstīšu kā
– Kāpēc dublēt, ja tev jau viss ir? – viņš smaidot teica.
It kā viss bija saprotami, taču ar laiku pamanīju, ka viņš vienkārši iekļāvās manā ikdienā, neko tajā īpaši nemainot.
Tad sāka parādīties nepatīkami sīkumi. Viņš ieteica man turpmāk pirkt lētāku sieru, kas, viņaprāt, esot tikpat labs kā tas kas maksā vairāk. Viņš atgādināja man izslēgt gaismu, lai “ietaupītu”.
Drīz vien viņš sāka uzmanīgi runāt par to, ka pagaidām vēl neesot pienācis laiks pārdot vai izīrēt viņa dzīvokli. Bet nodoma tur dzīvot viņam nebija. Savu dzīvi viņš tagad pilnībā vadīja manā dzīvoklī, un es jutu, kā omulīgā telpa pārvēršas kopīgās mājās, kur viss pieder man, bet šo visu lieto viņš.
Reiz es ierosināju aiziet uz tirdzniecības centru, lai nopirktu vairākas nepieciešamas lietas – jaunu segu, traukus, siltu džemperi. Viņš piekrita, bet piebilda:
– Tikai bez pārmērībām, labi? Ar finansēm pašlaik nav spīdoši.
Tā bija pirmā frāze, kurā izskanēja tāda tēma. Līdz šim viņš par šo jautājumu bija klusējis, es arī tam nebiju pieskārusies. Kad vēlāk ieteicu apspriest mājsaimniecības izdevumus, viņš mierīgi teica:
– Protams, tev taisnība. Vienkārši informē mani, cik lieli ir tēriņi, lai es saprastu, par ko ir runa.
Nākamajā dienā iedevu viņam izdevumu sarakstu. Atbildot viņš vienkārši paziņoja:
– Diezgan liela summa. Jāpadomā, kur var ietaupīt.
Viņš nepiedāvāja dalīt izdevumus uz pusēm, neprecizēja, kā piedalīsies – viņš vienkārši deva mājienu, ka es “pārāk šiki dzīvoju”. Un es sapratu: viņa pieeja dzīvei nebija kaut ko darīt “kopīgiem spēkiem”, bet gan “iekļauties tajā, kas jau bija”. Viņš dzīvoja manā mājoklī, ēda uz mana rēķina, baudīja ērtības un komfortu, ko biju radījusi, un tai pašā laikā jutās kā saimnieks.
Sākumā domāju — kā gan es nepamanīju to, kas bija tik acīmredzams? Kāpēc tik ātri piekritu tuvībai? Bet vēlāk sapratu: runa nav par pieredzi vai kļūdām. Pēc četrdesmit pieciem dzīve bieži kļūst līdzsvarotāka, tomēr sirdī joprojām ir vieta siltumam un kādam, ar kuru var dalīt ikdienu. Dažkārt cilvēki šādas attiecības uztver kā iespēju pēc miera un stabilitātes, ne vienmēr kā jaunu sākumu. Un, kad divi satiekas un viens no viņiem jūtas droši cita dzīvē, viņi vienkārši kļūst par daļu no tās.
Šādus vīriešus var atpazīt pēc vairākām pazīmēm. Attiecībās ar sievietēm viņi pārāk ātri pāriet uz “mēs”, nepiedāvājot neko konkrētu. Viņi neatklāj, kur dzīvo, un nedalās ar ikdienas dzīves niansēm. Viņi izvairās runāt par ienākumiem, bet labprāt apspriež “dzīvošanu kopā”. Viņi var būt maigi, taču šis maigums ir veids, kā ieņemt telpu, nevis dalīties atbildībā.
Kad beidzot viņam pateicu, ka vēlos, lai viņš atstāj manu mājokli, viņš nemēģināja iebilst, tikai mierīgi jautāja:
– Tātad, viss beidzies?
Es pamāju. Viņš devās prom, neizsakot nekādus pārmetumus. Bet es paliku stāvam pie loga, izjūtot nevis tukšumu, bet klusumu un atvieglojumu. Sapratu: es nebiju zaudējusi; vienkārši laikus sapratu, ka jaucu rūpes ar klātbūtni. Es gribēju attiecības, bet gana ātri nepamanīju, ka visa tajās esošā enerģija plūst tikai vienā virzienā.
Kopš tā laika es zinu vienu: īstas attiecības nesākas ar to, kurš pirmais saka “mēs”, bet gan ar to, kurš ir gatavs ieguldīt, nevis ņemt. Un tagad es zinu droši, ka turpmāk neļaušu nevienam citam pienākt sev pārāk tuvu, kamēr nejutīšu, ka blakus ir cilvēks, nevis nejaušs pasažieris manā dzīves vilcienā.
Dārgie lasītāji, ja jums šis raksts šķita interesants, atzīmējiet to ar “patīk” un dalieties sociālajos tīklos! Priecāsimies arī par jūsu komentāriem, it īpaši, ja esat piedzīvojuši līdzīgas situācijas!
