Esmu pārliecināta — jums noteikti ir gadījies tā, ka pavasarī zemeņu krūmi zaļo, zied un sola ražu, par kuru pat kaimiņi varētu apskaust. Bet tad… puff! — un viss.
Trīs, varbūt pieci kilogrami, un uz to arī viss beidzas. Pārējais – sīkas, skābenas ogas, turklāt puse krūmu vēl pirms tam nosalusi.
Un taču kopāt, mēslot, laistījāt, gatavojāt ziemai – vai ne? Es pats tā darīju gadus desmit. Līdz vienu dienu dzirdēju no veca agronoma no kolhoza teikumu, kas pilnībā mainīja manu skatījumu uz dārzkopību.
Viņš teica: Zemenes ne vasarā lutini, bet rudenī izglāb. Pasargi tās no ziemas, un tad vasarā tās pašas tev pateiksies.”
Kopš tā laika raža man tāda, ka varu vest uz tirgu – līdz pat desmit kilogramiem no nelielas dobes, metru reiz metru. Dažkārt pat vairāk.
Gribat, pastāstīšu, kā padomju laiku zemnieki gatavoja zemenes ziemai tā, ka tās nebaidījās pat no -30 grādu sala?
Kļūda, kas atņem ražu
Galvenā problēma daudziem ir tā, ka visu dara laikā – izņemot pašu svarīgāko. Rudenī, kad raža jau novākta, rokas atslābst. “Atpūtīsimies līdz pavasarim,” jūs domājat. Bet tieši tajā laikā zemenes dzīvo pavisam citu dzīvi!
Kamēr jūs atpūšaties, zemenes gatavojas ziemai — veido nākamā gada ziedpumpurus. Taču, ja tām šajā laikā nepalīdzēs, viss, kas iecerēts nākamajai sezonai, nosals jau pie pirmajām salnām.
Atcerieties! Zemenes jāsagatavo nopietnai pārziemošanai ne agrāk un ne vēlāk kā oktobra beigās – novembra sākumā. Tieši tad tiek izlemts to liktenis. Kāpēc tieši šajā laikā? Tūlīt izskaidrošu…
Lielā tīrīšana
Saprotu — auksts, smidzina lietus (vai jau krīt slapjš sniegs), un rokas neceļas neko darīt. Bet šeit slinkot nedrīkst. Rudens sagatavošana — visam jābūt tīram un kārtīgam.
Noņemiet visus vecos lapu dzinumus, ja to vēl neesat izdarījuši septembrī. Īpaši tos, uz kuriem redzami plankumi — tie ir sēnīšu un kaites perēkļi.
Nebaidieties, zemenes par to nedusmosies. Gluži pretēji — tās būs pateicīgas. Jo zem vecajām lapām pārziemo kaitēkļi, kāpuri un pelējums, kas pavasarī var likvidēt visu ražu.
Bet ūsas — tas jau ir cits stāsts. Atstājiet tikai pašas spēcīgākās, ja vēlaties atjaunot dobi. Pārējās — kompostā. Taču nesteidzieties pēc lāpstas! Pats interesantākais vēl tikai priekšā.
Rudens barošana
Daudzi domā: “Kāpēc mēslot rudenī? Tāpat taču drīz ziema.” Liela kļūda. Rudens mēslojums nav “ēdiens”, bet gan sega un bruņu veste zemeņu krūmiem.
Tagad svarīgs nav pieaugums, bet rūdījums. Tāpēc — nekādu slāpekļa mēslojumu, aizmirstiet par urīnvielu! No tās lapas sāks augt, un viss jaunais pirmajā salā sabojājas. Kas tad nepieciešams?
Koksnes pelni — ēdamkarote zem katra krūma. Tie satur kāliju un fosforu, kas stiprina audus un pasargā no sasalšanas.
Superfosfāts — tējkarote zem krūma. Pavasarī nodrošinās spēcīgu startu un netiks izskalots ar kušanas ūdeņiem.
Kūtsmēsli vai komposts (pārracis humuss) — jā, tā ir organika, bet šobrīd tā kalpos kā siltumizolācija. Ar to viegli apberiet katru krūmu, it kā apklājot to ar “mēteļa” kārtu.
Un neaizmirstiet pēdējo rudens likumu — nekādas steigas. Ļaujiet mēslojumam “nostāties” līdz pastāvīgam salam. Tad zemenes ne tikai pārziemos, bet arī dosies ziemā kā pienākas.
Taču tas vēl ir tikai pusdarbs. Padomju laiku zemnieki darīja ko īpašu — par ko tagad gandrīz visi ir aizmirsuši.
Padomju viltība: “siltā spilvena” efekts zem krūmiem
Ilgi nesapratu, kāpēc senajos kolhozos pirms ziemas pa dobēm gāja ar dakšām un salmiem. Līdz nepamēģināju pats — un tieši tur slēpjas viņu bagātīgo ražu noslēpums.
Paņem nedaudz humusa, sausu zemi un salmus (vai nokritušās lapas). To visu sajauc un ieklāj starp rindām aptuveni 5–7 centimetru biezā kārtā. Kad zeme jau nedaudz sasalusi, virsū uzmet egļu zarus vai sausos aveņu, kukurūzas vai ziedu stublājus — vienkārši to, kas ir pieejams pa rokai.
Izveidojas “daudzslāņu aizsardzība” — apakšā zeme elpo, bet augšā tiek noturēts siltums. Un tagad uzmanību: šāds pārklājums neļauj zemenēm izsust pat atkušņa laikā! Tas nav vienkārši siltinājums — tā ir gudra zemes elpošana. Tieši tā padomju laiku zemnieki spēja saglabāt savas zemeņu plantācijas desmitgadēm ilgi.
Lasi vēl: Nelauziet galvu un neberziet lieki: kā un ar ko profesionāļi tīra cepeškrāsni ātri un viegli – tagad arī es daru tāpat
Kļūdas, kuras nedrīkst pieļaut
Šeit gan daudzi pieļauj liktenīgas kļūdas. Tāpēc saku tieši, lai pēc tam nebūtu žēl:
Nelietojiet melno plēvi vai polietilēnu. Zeme zem tā nosmok, un pavasarī jūs iegūsiet nevis augsni, bet īstu “kīseli”.
Nemulčējiet ar svaigiem kūtsmēsliem. Tie nepaspēs sadalīties un ziemā var sākt pūt saknes.
Neapsedziet pārāk agri! Kamēr naktīs temperatūra ir virs –5 °C, zemenēm vēl vajadzīgs svaigs gaiss. Ja aizklāsiet par agru, tās izsils un sapūs.
Atcerieties: pārklājums nav vajadzīgs, lai pasargātu no sala, bet lai pasargātu no temperatūras svārstībām. Tieši no šiem “te sniegs, te lietus” periodiem zemenes cieš daudz vairāk nekā no pašas aukstuma.
Ļaujiet dobei ziemā atpūsties. Taču es vienmēr, kad sals skar vaigus, eju pie dobēm. Sniegs kraukšķ, un zem tā zeme it kā dzīva. Siltā tvaika kārta zem pārklājuma turas kā elpa. Tieši šeit slēpjas visa rudens darba burvība.
Pavasarī, kad atvērsiet dobes, krūmi būs zaļi, blīvi, saknes dzīvas. Radās sajūta, it kā visas ziemas garumā tie nebūtu gulējuši, bet gatavojušies.
Droši vien gaidāt, kāds bija tas noslēpums, ko teica vecais agronoms? Lūk, viņš man teica:
“Mēs ne cīnījāmies par ražu vasarā. Mēs cīnījāmies par to rudenī.”
Un es sapratu — visa zemeņu spēks slēpjas to pārziemošanā. Ja krūms ziemu pārdzīvo stiprs, laba raža ir neizbēgama. Ja vājš — lai cik ļoti centies, viss velti.
Tagad es nevācu lapas, neskrienu pēc brīnummēsliem un neapsegt dobes steidzīgi ar plēvi. Es vienkārši daru visu kā padomju zemnieki: tīru, baroju, mulčēju un ļauju zemei elpot.
Un ziniet ko? Katru pavasari, kad pirmā zemeņu zieda uzplaukst, es smaidīju. Jo zinu — tas nav pavasara panākums. Tā ir atlīdzība par rudens darbu.
Lasi vēl: Trīskārša Debesu aizsardzība: no 2025. gada novembra šos cilvēkus sargās trīs sargi — Spēka, Uguns un Veiksmes Eņģeļi
Tas arī viss noslēpums. Padomju noslēpums. Vienkāršs. Bet uzticams.
