Kur beidzas pasakas par Indiju? Filmās viss ir skaists — baltas pilis, dziesmas, sievietes košos tērpos, vīrieši ar acīm, kas, šķiet, izstaro maigumu.
Bet reālajā dzīvē ir karstums, putekļi, piedegušas garšvielas un sveši noteikumi, kurus neviens nepaskaidro, bet ir spiests ievērot. Katru gadu desmitiem latviešu sieviešu pārceļas uz Indiju, pārliecinātas, ka ir atradušas mīlestību, bet tā vietā atrod pārbaudījumu. Dažas bēg atpakaļ, citas paliek un dzīvo ar to kā ir. Šis stāsts ir par tām, kas palika.
Liene. Vista zem spilvena
Liene satika savu nākamo vīru Rīgas centrā. Viņai bija trīsdesmit, viņam — divdesmit divi. Viņš bija students, kas studēja ekonomiku, runāja krieviski ar burvīgām kļūdām un bieži citēja Indijas filmas. Viņš šķita maigs, labi audzināts un pārsteidzoši laipns. Liene klausījās viņa stāstos par Mumbaju, kur ielas smaržoja pēc kardamona un jūras, un nodomāja: varbūt mīlestība tiešām var iekarot visu — pat kontinentus.
Gadu vēlāk viņa piekrita ar viņu precēties. Kāzas notika templī Mumbajas nomalē. Līgavaiņa radinieki dziedāja dziesmas, priesteri vicināja vīraku, un viņa stāvēja sarkanā sari, domājot, ka nekad nav jutusies tik tālu no sevis. Sākumā tas bija kā filmā. Kaimiņi lūkojās pa logiem, lai pamanītu “latviešu sievu”. Svešinieki tuvojās viņai uz ielas, lūdzot fotogrāfijas. Viņas vīrs smaidīja, vīramāte ne. Ar katru dienu viņas smaidi kļuva retāki, un pavēles kļuva stingrākas.
Māja, kurā dzīvoja Liene, bija tradicionāla hinduistu māja — veģetāra, kur gaļa tika uzskatīta par netīru. Nekādas vistas, nekādu zivju, nekādu olu. Tikai rīsi, dārzeņi un bezgalīgas asas mērces. Un viņa, kas uzauga ar kotletēm, sapņoja vismaz par vārītas vistas gabaliņu.
Viņa nopirka gaļu no ielu tirgotājiem, slepeni atnesa to mājās, ietina avīzē un paslēpa zem spilvena. Viņa to ēda tumsā, lai neviens neredzētu. “Mana māja smaržoja pēc garšvielām un tabu,” viņa teica. “Un es paslēpu vistu, lai vismaz kaut kas dzīvē paliktu mans.” Kad piedzima viņu meita, mājā nebija nekāda prieka. Dēls bija lepnums, meita – izdevumi. Viņas vīramāte pārstāja runāt ar Lieni, vīrs sāka aizmirstiet grādīgajos dzērienos.
Astoņus gadus pēc viņu kāzām viņš aizgāja – vienkārši sakravāja savas mantas un pazuda. Ne telefona zvana, ne uzturlīdzekļu, ne vienas rotaļlietas meitai. “Viņš pat nezina, kā viņa aug,” Liene teica, un pirmo reizi daudzu gadu laikā viņa neskuma. Tagad viņa dzīvo Goa, strādājot par gidi. Jauna dzīve, jauns vīrs – musulmanis no Kašmiras, mierīgs un uzmanīgs.
“Viņš nejautā, kāpēc es klusēju. Viņš vienkārši atnes tēju un gaida, kad es runāšu.” Liene saka, ka viņa nedusmojas uz Indiju. “Tā nav slikta. Tā ir vienkārši godīga. Šeit nevar būt vāja. Vai nu dzīvo, vai pazūdi.”
Santa. Sieviete no filmas, kuras nekad nebija
Santa no Daugavpils iemīlējās Indijā ilgi pirms to ieraudzīja. Bērnībā viņa skatījās indiešu filmas televīzijā — dejoja, dziedāja, mīlēja līdz sapņiem. Kad 90. gados pilsētā ieradās studentu grupa no Varanasi, viņa ieradās ballītē, “lai praktizētu angļu valodu”.
Viens no viņiem — tievs, kautrīgs puisis ar mirdzošām acīm — teica, ka viņa izskatās pēc Bolivudas aktrises. Mēnesi vēlāk viņš viņai nesa ziedus un mācīja ēst ar rokām.
Santa nonāca mājā, kur viņas loma bija vienkārša: gatavot ēst, tīrīt, klausīties vecākajiem un nestrīdēties. Viņas vīramāte uz viņu skatījās ar aizdomām, it kā svešinieks būtu lipīgs. Viņas vīrs pēc meitas piedzimšanas apklusa. Viņa ģimene bija vīlusies — viņi gaidīja dēlu, mantinieku, dzimtas līnijas turpinātāju.
Santa centās iederēties: viņa iemācījās valodu, valkāja sari un pat lūdza kopā ar viņiem. Taču katrs viņas mēģinājums iederēties šķita svešs. Viņa dabūja darbu, un tas pilnībā izpostīja attiecības. Tradicionālā indiešu ģimenē no sievas, it īpaši, ja viņa ir ārzemniece, tiek sagaidīts, ka viņa paliks mājās.
“Es strādāju birojā, tad atgriezos un pieskatīju bērnu. Es nogulēju sešas stundas. Dažreiz es vienkārši sēdēju uz grīdas, domājot, ka esmu zoodārzā. Cilvēki skatījās uz mani kā uz kuriozu. Viņi fotografēja. Es nevarēju beigt smieties.”
Santa vairs to nevarēja izturēt…
Šķir otru lapu, lai uzzinātu kā viss beidzās un ko tas nozīmē kopumā
