Pastāstīšu stāstu kā 1942.gadā mana vecmāmiņa izglābās no vilkiem – mazliet mistisks, bet interesants stāsts

Šo stāstu es atceros visu mūžu. Kad man bija dzīves grūtības, šis gadījums vienmēr parādījās man acu priekšā, un es teicu sev: “Kā gan vecmāmiņa tika galā? Arī tu tiksi galā”

Par šo gadījumu es atceros bieži, bet šodien gribu apstāties pie apstākļiem, kas mūsu pasaulē ir jāievēro, lai izietu no sarežģītas situācijas ar mazākiem tēriņiem. Godīgi sakot — nebiju domājusi, ka man nāksies izmantot šādu pieredzi. Mēs taču pēdējos gados tik draudzīgi un priecīgi gājām pretī pārticīgai un ērtai dzīvei, mūs tik pārliecinoši pieradināja aizmirst pagājušo paaudžu pieredzi. Kādas rakstura īpašības palīdzēja jaunai sievietei ārkārtīgi grūtā situācijā?

Nedaudz par priekšvēsturi

1942. gadā vecmāmiņai bija apmēram 36 gadi. Viņa bija apprecējusies ļoti jauna — 17 gadu vecumā, no lielas mīlestības. Andris un Aija uzcēla lielu māju, un drīz, cits pēc cita, piedzima pieci bērni. Andris ar prieku ķērās pie jebkura darba, viss viņam padevās.
Viņš sekmīgi strādāja sovhoza administrācijā, kas sastāvēja no vairākām ciematu saimniecībām.

Mēs atceramies, kā vecmāmiņa stāstīja, ka viņš vienmēr cēlās pirmais, un vasarās uz palodzes pēc viņa aiziešanas palika lauku ziedu pušķis. Tā, ejot pļavās, vectētiņš noskaņoja visu ģimeni uz labu dienu. 1942. gadā pienāca ziņa: “Andris pazudis bez vēsts.” Tā laika notikumi visiem zināmi, tur atradās arī abi vecākie dēli.

Foto – Pixabay

Dēli atgriezās. Bet vecmāmiņai nepienācās nekāda pensija. Kolhozniekiem maksāja tikai par darba dienām. Trīsdesmit sešus gadus veca sieviete saņēmās. Uz viņu raudzījās trīs bērnu acis, kas bija palikuši kopā ar viņu.
Kā jau lielākajai daļai: neko no kopējās, sovhoza pārtikas nevarēja paņemt. Par noplūktām vārpām tajā laikā varēja dabūt lielu sodu. Un vēl — zirgs un govs. Cilvēkiem tajā laikā bija stipras saimniecības.

VIDEO:

Arī spēka bija vairāk — tika galā. Pieredze zemkopībā deva labus rezultātus. Taču visu pārtiku tajā laikā rekvizēja, liekos krājumus nodeva.
Loģistika bija izjaukta. Veikalā ciemā — pilnīgs tukšums.

Pārtikas trūka arī pilsētās, bet ciemos vēl bija lopi, tie arī glāba. Arī govs un zirgs gribēja ēst. Cilvēkiem teica: “Jums ir zemes gabali, pļaujiet, piejauciet miltos balandas lapas.”

Vecmāmiņa Aija iejūdza zirgu, atstāja mazākos bērnus vecāko uzraudzībā un pēc darba vakaros gāja pļaut. Reiz, apsēdusies uz siena kaudzes, viņa sajuta, ka kāds viņu vēro.

 

Lasi vēl: “Mans puika ir izsalcis”: Es ieskatījos kaimiņienes dzīvoklī un redzēju, KO viņa baro naktī

Pagriezās — “Vilki.” Zirgs izbijās, jo tieši viņš bija vilku mērķis. Ko darīt? Sākt lūgties? Tajos laikos reliģija bija aizliegta. Pirmais nosacījums: sieviete nolēma vienoties, nodot telpai savu nodomu. Vecmāmiņa teica: “Vilki, redzat, man jāpieved siens govij, tas nav man, tas ir bērniem. Viņi neiztiks bez govs. Palaidiet mani.” Viņa piegāja pie zirga un noglāstīja to, nomierinot.

 

Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk