Pēc sezonas beigām sēžu verandā, raugos uz tukšajām dobēm un pierakstu. Pierakstu, lai pavasarī, kad dārza centrā acis skraidīs starp sēklu paciņām, varētu to pārlasīt un atturēties
Jo katru sezonu es sev solu: pietiek ar eksperimentiem, vai arī sūdzos par iepriekšējām neveiksmēm un mēģinu sevi atrunāt. Bet katru pavasari tomēr iestādu visas dobes, ļaujoties kārdinājumam — skaistajam attēlam, solījumam, ka šķirne ir “nekaprīza”, vai arī ar cerību, ka šoreiz noteikti būs citādi.
10 augi, ko es vairs nekad nestādīšu — un jums arī neiesaku
Šis gads mani iemācīja godīgumam. Jā, ne ar visiem augiem man izdodas sadraudzēties. Un tas ir normāli. Ne jau tāpēc, ka es būtu slikta dārzniece — vienkārši mums ar tiem “nesakrita raksturi”. Tāpat kā ar cilvēkiem: it kā cilvēks labs, bet draudzības tā arī neizveidojas. Tātad mans personīgais “melnā saraksta tops”. Desmit kultūras, ar kurām šķiros bez nožēlas un kuras, ceru, vairs nekad neatgriezīsies manā dārzā.
1. Kabači — kad raža kļūst par nastu
Iestādīju četrus krūmus. Domāju — labi, ģimene liela, mazbērni atbrauc, visiem pietiks, pat raizējos, lai kādam nepietrūktu. Ha. Līdz jūlija vidum jau nezināju, kur tos likt. Devu kaimiņiem (tie jau slēpās, kad mani redzēja ar somu rokās). Cepu, sautēju, saldēju, gatavoju pankūkas, mēģināju iekļaut konservos — vīrs jau lūdza žēlastību. Bet tie tikai auga un auga. Pagrozies divas dienas — un, lūk, puskilograms “nūjas”, ar kuru vairs neko iesākt nevar.
Visnepatīkamākais ir tas, ka es taču zināju. Visi zina par kabačiem. Bet katru reizi domā: citiem daudz, man būs normāli. Nē, nebūs. Nākamgad — maksimums divi krūmi. Vai vispār neviens. Lai kaimiņiene stāda, es jūlijā paņemšu pāris gabalus — un man pietiks visam vasaras laikam.
Kabači — tā ir raža, kas ātri pārtop sodībā. Pietiek iestādīt pāris krūmus, un jau pēc mēneša viss dārzs, ledusskapis un kaimiņi ir pārpludināti ar šīm zaļajām “nūjām”.
2. Dārzeņu fizālis — kad eksotika neatmaksājas
Žurnālā ieraudzīju skaistu fotogrāfiju: zeltaini lukturīši, bet iekšā — plūmes lieluma ogas. Uzrakstīts: “neprasīgs, ražīgs, piemērots ievārījumiem un konservēšanai”. Nopirku sēklas, izaudzēju stādus. Krūmi izauga spēcīgi, izplesti — aizņēma pusi dobes. Līdz augustam fizālis tiešām bija pilns ar augļiem — laikam kādi simts uz katra krūma. Savācu, notīrīju no apvalkiem — rokas lipīgas, smarža dīvaina. Nogaršoju svaigu — garšo kā nenogatavojies tomāts ar zāli. Vāru ievārījumu — sanāca dīvaini, ne šis, ne tas.
Visbēdīgākais — aizņēma daudz vietas, bet pielietojuma gandrīz nekā. Vīrs atteicās ēst, mazbērni saviebās. Izdalīju paziņām — visi pieklājīgi paņēma, bet vēlāk atzinās, ka nezina, ko ar to darīt. Lielākā daļa ražas sapuva. Varbūt kādam fizālis ir delikatese. Bet es sapratu — eksotika eksotikas pēc nav man domāta. Ja nezini, kā produktu izmantot, kāpēc to audzēt? Labāk to vietu atdot tam, ko ģimene noteikti apēdīs.
Fizālis izskatās kā eksotisks dārza rotājums, bet garša — uz ļoti īpašu gaumi. Aizņem daudz vietas, prasa rūpes, un beigās visi jautā: “Tu esi pārliecināta, ka to vispār ēd?”
3. Brokoļi — baroju visus, izņemot ģimeni
Žurnālā izlasīju rakstu par “superēdieniem” un aizrāvos. Brokoļi taču veselīgi, moderni, veikalā dārgi. Izaudzēju stādus — brīnišķīgi. Iestādīju zemē — iesakņojās lieliski. Sāka veidoties galviņas — jau domāju par sacepumiem. Un tad atnāca viņi. Kāpuri. Baltie, zaļie, resnie, nekaunīgie. Katru dienu gāju ar spaini un lasīju tos nost. Smidzināju ar visu, kas bija — nekādas reakcijas. Pārklāju ar audumu — viņi zem tā ielīda kā mājās.
Beigās savācu trīs brokoļu galviņas dūres lielumā. Trīs! Pārējo apēda kāpuri, un vēl pievienojās krustziežu blusa. Varbūt citiem ar kāpostiem veicas, bet man ne. Veikalā nopirkšu — būs lētāk un nervi veseli. Brokoļi ir veselīgi, saka visi. Tikai kāpuri tā arī uzskata. Rezultāts — trīs bēdīgas galviņas un vesels bars priecīgu kukaiņu. Eksperiments nerviem un pacietībai.
10 augi, kurus es nekad vairs neaudzēšu un neiesaku jums to darīt
4. Artišoks — skaists, bet pilnīgi bezjēdzīgs
Tas bija mans mēģinājums atstāt iespaidu uz viesiem. Lasīju, ka artišokus var audzēt arī pie mums, ja uz ziemu piesedz. Pasūtīju stādu, iestādīju redzamā vietā. Izskatījās tiešām iespaidīgi — sudrabaini, griezti lapu gali kā kādam dienvidu dadzim. Otrajā gadā uzziedēja. Milzīgi, violeti pumpuri — kaimiņi nāca fotografēties. Bet tad sākās jautājumi: “Un ko ar to dara?” Izpētīju receptes — izrādās, ēd neizplaukušos pumpurus, un jāvāra īpašā veidā. Nogriezu pāris, vārīju četrdesmit minūtes, tīrīju — iekšā maziņa ēdama serdīte.
Darba stunda, bet ēdamā — divi kumosi. Un garša — nekas īpašs. Vīrs teica: “Labāk būtu kartupeļus tajā vietā iestādījusi.” Un viņam bija taisnība. Artišoks man auga divus gadus. Katru rudeni sedzu, katru pavasari atsegtu, mēsloju, gaidīju pumpurus. Tad sapratu: šis augs paredzēts dienvidu restorāniem un skaistām fotogrāfijām, nevis praktiskai dārzniecei. Izraku bez nožēlas — atbrīvoju pusi metra vērtīgas zemes.
Artišoks — dobes lepnums un šķīvja kauns. Skaists, iespaidīgs, bet ēdamā tikpat kā nav.
5. Baklažāni — skaistuļi, bet ne mūsu klimatam
Trīs gadus pēc kārtas tos stādīju. Trīs gadus ticēju, ka šoreiz noteikti izdosies. Stādus kopu kā bērnus — apgaismoju, baroju, pārstādīju pēc visiem noteikumiem. Iestādīju siltumnīcā, sargāju no temperatūras svārstībām. Auga, pat ziedēja. Uz katra krūma pa pieciem augļiem. Bet kādi tie augļi! Sīki, līki, ar rūgtumu. Izmēģināju dažādas šķirnes — rezultāts viens. Veikalā baklažāni gludi, lieli, spīdīgi. Manējie — kā pusgatavi.
Varbūt dienvidos tie aug labi. Pie mums vasara īsa, naktis vēsas. Baklažāniem vajag karstumu un stabilu siltumu. Bet es esmu nogurusi būt viņiem “vecmāte” katra atvēsuma laikā. Siltumnīcā vietas maz — lai tur labāk tomāti aug, no tiem vismaz ir jēga.
Baklažāni teorijā — dienvidu dārzu karaļi. Dzīvē — kaprīzi prinči, kas salst, slimo un dod piecus līkus augļus sezonā. Skaisti, bet nepateicīgi.
6. Momordika — kad skaistums prasa savu
Tirgū redzēju stādus — pārdevēja slavēja: “Dekoratīva liāna, dziedinoši augļi, palīdz no visām problēmām!” Parādīja foto — oranži, bedraini “gurķi”, kas atveras un atklāj sarkanas ogas. Skaisti, eksotiski. Nopirku divus augus. Iestādīju pie žoga, izveidoju balstu. Momordika sāka augt kā traka — mēneša laikā apvija trīs metrus sieta. Uzziedēja dzelteniem ziediem, veidojās augļi. Gaidi, kad tie nogatavosies un atvērsies.
Kad pienāca laiks ievākt ražu, atklājās, ka momordika klāta ar dedzinošiem matiņiem. Pieskaries ar kailām rokām — kā nātres. Uzvilku cimdus, noplūcu augļus. Nogaršoju mīkstumu — tik rūgts, ka nav ēdams. Izrādījās, ēd tikai jaunus augļus, un tikai pēc mērcēšanas.
Sarkanās ogas iekšā vispār izrādījās neēdamas, tikai dekoratīvas. Rezultātā visa šī eksotiskā krāšņuma stāvēja līdz rudenim, bet labuma — nulle. Rudenī to izrāvu un nolēmu: vairs nekādu tropu eksperimentu. Man pietiek ar meiteņu vīnogu — vismaz tā nekož.
Momordika — dedzina rokas, augļi rūgti, ogas neēdamas.
Lasi vēl: Vai ir pareizi izmest grāmatas makulatūrā – lūk dažas nianses, kas būtu jāzina
7. Mangaldi — skaistuļi, ko neviens neēd
Mangalds ir dārzenis, kas latviski var tikt saukts arī par “mangoldu”. Dārza centrā ieraudzīju paciņu ar foto — kāti visās varavīksnes krāsās, lapas kā bietēm, tikai skaistākas. Pārdevēja teica: “Tas kā spināts, tikai dekoratīvs un veselīgs!” Nopirku trīs paciņas dažādu šķirņu. Izaudzēju, iestādīju gar celiņu — tiešām skaisti. Sarkani, dzelteni, oranži kāti — kā puķu dobe, tikai it kā ēdama. Jūlijā lapas kļuva milzīgas, sulīgas. Noplūcu, atnesu virtuvē. Un tad sākās.
Pievienoju salātiem — rūgts. Sautēju kā spinātus — labāk, bet tomēr īpaša garša. Vīrs apjautājās: “Vai parastie salāti beigušies?” Mazbērni vispār atteicās. Mēnesi domāju mēģinot kaut kur to izmantot — zupās, pīrāgos, sacepumos. Beigās lielākā daļa nonāca kompostā. Skaists — jā. Veselīgs — iespējams. Bet, ja ģimene to neēd, kāda jēga no dekoratīvas dobes? Skaistumam varu puķes iestādīt, bet dārzeņiem jābūt garšīgiem. Mangalds man palika kategorijā “paskatījos — pietiek”.
Mangaldi — krāsaini, spoži, veselīgi, bet ģimene atsakās tos ēst. Skaties uz dobi un saproti — dārzeņu dekors, ne citādi.
8. Petūnija — skaista, bet es vairs nevaru
Petūnijas man vienmēr bija. Katru gadu audzēju stādus podos, dobēs — un tās ziedēja visu vasaru. Kaimiņi skauda. Bet šogad sapratu: esmu nogurusi. Nogurusi ņemties ar stādiem jau februārī. Sēklas — kā putekļi, puse neuzdīgst. Stādi kaprīzi — vai nu gaismas maz, vai par daudz ūdens, vai izstiepjas. Tad stādīšana, galotņu kniebšana, mēslošana katru nedēļu. Tad lietus — un ziedi kļūst par lupatām. Atkal jāizrauj, jāveido no jauna.
Augustā sapratu, ka petūnijām tērēju vairāk laika nekā visam dārzam kopā. Un kāpēc? Skaistumam? Bet skaistuma pietiek arī bez tām — daudzgadīgie ziedi, hostas, flokši. Petūnijas prasa uzmanību kā kaprīza primadonna. Viss. Pietiek. Lai aug tiem, kam neapnīk. Es savu esmu izturējusi.
Petūnija — puķu dobes primadonna. Grezna, bet kaprīza: prasa gaismu, mēslojumu un bezgalīgu uzmanību. Skaistums, par kuru maksā ar nogurumu un melniem nagiem.
9. Daikons — izaudzis, bet kam tas vajadzīgs?
Internetā izlasīju par japāņu redīsu — liels, sulīgs, veselīgs. Iestādīju dobi, koptu. Līdz rudenim izauga milzīgi sakņaugi — katrs pa kilogramam, balti, gludi. Skaistums! Atnesu mājās, sarīvēju salātiem — ak vai. Asāks par parasto redīsu. Sautēju — kļuva mīksts un bezgaršīgs kā vate. Marinēju pēc korejiešu receptes — ēdams, bet vīrs teica: “Kāpēc, ja parastais redīss lētāks un garšīgāks?”
Piekrītu. Daikons aizņēma veselu dobi, izauga liels, bet ko ar to darīt — mīkla. Pusi izdalīju, pārējais palika pagrabā līdz pavasarim un sapuva. Neveiksmīgs eksperiments ar Āzijas virtuvei. Nākamgad labāk vairāk biešu vai burkānu — vismaz zini, kā tos pagatavot, un ģimene ēd ar prieku.
Daikons — liels, balts, gluds. Skaists. Bet garša — asāka par redīsu, deguns kūp, un pie galda nevienam nevajag.
10. Remontantā zemeņu šķirne — pilnīga vilšanās
“Ražo no jūnija līdz oktobrim!” — rakstīts uz etiķetes. Es noticēju. Iestādīju desmit elitārus stādus, rūpējos kā par karalieni. Laistīju, mulčēju, baroju, nolasīju ūsas. Jūnijā uzziedēja — prieks! Sāka veidoties ogas. Mazas, bet daudz. Jau redzēju sevi, lasot zemenes visu vasaru. Bet nekā.
Katru rītu gāju — un redzēju apgrauztas ogas. Gliemeži. Milzīgi, resni, nekaunīgi. Ēda ātrāk, nekā ogas nogatavojās. Likās slazdus, kaisīju pelnus, olu čaumalas — velti. Gliemeži uzvarēja. Un sanāca — barība gliemežiem un tikai viena glāze ogu visā sezonā. Skaisti izklausās, bet patiesībā — pilnīga vilšanās.
Sezonas rezultāti
Tāda man šogad iznāca sezona. Nevar teikt, ka pilnīgi neveiksmīga — tomāti padevās, pipari iepriecināja, zaļumi bija visu vasaru. Bet šie desmit biedri noteikti nav pelnījuši atkārtotu ielūgumu uz manām dobēm. Varbūt kādam citam tie der. Varbūt citur klimats labāks vai zeme piemērotāka.
Bet es sev esmu nolēmusi: dārzs — tas nav par sacensību ar katru augu. Tas ir par prieku, par to, kas aug viegli un priecē acis. Vietas dārzā nav bezgalīgi daudz, spēka arī ne. Lai labāk aug tie, kas pieņem jauno vietu bez „dejas ar vējdzirnavām”.
Un pavasarī es, protams, atkal iešu uz dārza centru. Un atkal kaut ko nopirkšu — jo es esmu nelabojama dārzkopīte. Bet šos desmit noteikti grozā vairs nelikšu. Pierakstīju, pasvītroju, atcerējos.
Bet kādi augi jums ir apnikuši, un jūs nolēmāt no tiem atteikties? Rakstiet komentāros 👇👇👇
