Viņš ieradās ar piezīmju blociņu un pildspalvu un aizgāja ar apmulsumu acīs. Amerikāņu pedagogs, pirmo reizi apmeklējot latviešu skolu, gaidīja nelielu haosu, nedaudz padomju mantojuma un daudz garlaicības.
Tā vietā bija ziedu parāde, himna, vecāku pūlis un zēns, kas uz pleciem nesa meiteni kā karogu. Meitene šķindināja zvaniņu, pūlis aplaudēja, direktors teica runu, un kaut kur starp vārdiem “jauns mācību gads” un “veiksmes darbā” amerikānis zaudēja saikni ar realitāti. “Vai tas ir ikgadējs pasākums?” viņam izdevās pateikt. Jā, ikgadējs pasākums. Un katru reizi tas bija kā mini Uzvaras dienas parāde. Viņš saprata, ka šī nav izglītības iestāde, bet gan atsevišķa civilizācija.
Zvani, loki un neliels kultūras sajūsma
Latviešiem pirmais zvans ir svēts. Ārzemniekam tas ir kultūras apskates objekts. Bērnu pūlis ar pušķiem, lepni skolotāji, vidusskolnieks ar pirmklasnieku uz pleciem. “Vai tas ir rituāls vai sporta sacensības?” amerikānis nespēja atturēties no jautājuma. Šeit tas ir ierasts: vienpadsmitās klases skolniece ved jaunāko skolēnu, viņa pakrata zvanu, un gads oficiāli sākas. Štatos pirmā skolas diena ir tikai darba diena. Šeit tā praktiski ir valsts svētki.
Mops kā mācību līdzeklis
Trešajā apmeklējuma dienā amerikānis pamanīja: skolēni pēc stundām palika klasē. Ne jau pēcpusdienas aprūpei — viņi mazgāja grīdas. “Vai tas ir sods?” viņš jautāja šausmās. Nē, tikai dežūru maiņa. Dežūru maiņa ir kā skolas tīrības režīms: viņi pārliecinās, ka neviens neskraida pa gaiteņiem, slauka un pasniedz ēdienu kafejnīcā. Visi rīkojas pēc kārtas. Un kas visvairāk pārsteidza apmeklētāju, neviens nesūdzas.
Amerikānim tas izklausījās pēc darba kodeksa pārkāpuma, bet mums tā ir daļa no pieaugšanas. Tā pat zināmā mērā ir filozofija: ja tu savāc pēc sevis, tu sāc cienīt citu darbu.
Maiņas apavi, kafejnīca un kārtības kults
Nekas nemulsina ārzemnieku vairāk kā prasība “paņemt līdzi maiņas apavus”. ASV bērns var staigāt pa direktora kabinetu netīrās kurpēs. Latvijā tevi pat neielaiž skolas sapulcē bez maiņas apaviem. Bet kādu dienu sāka līt. Un, kad amerikāņi ieraudzīja simts skolēnu mainām apavus pie ieejas, kamēr gaiteņi palika sausi, viņi saprata šī rituāla nozīmi.
“Jūs, latvieši, esat apsēsti ar tīrību,” teica viens no viņiem. Jā. Īpaši tur, kur bērni mazgā grīdas. Kafejnīca bija vēl viens atklājums. Plastmasas paplāšu vietā tur bija dzelzs paplātes, kompots, kartupeļu biezenis un tā pati kotlete, kas izglāba paaudzes. “Jūsu bērni ir slaidi! Kāpēc?” brīnījās amerikāņi. Droši vien tāpēc, ka ēdienkartē nav siera kūku, un bulciņas šeit smaržo nevis pēc sīrupa, bet gan pēc īstas mīklas.
Skolotāji, no kuriem baidās un kurus ciena
Amerikāņi ātri pamanīja: skolas Latvijā ir sieviešu karaliste. Gandrīz visas skolotājas ir sievietes – bargas, nogurušas, bet neticami elegantas. Pat lauku skolā, kur sienas lobās, fizikas skolotāja pie tāfeles nāk ar sakārtotiem matiem un pērļu auskariem.
Viens no viesiem, profesors Vorens Bergsons, atzina: “Jūsu matemātika ir kā Hārvardā, tikai ar dvēseli.” Mūsu skolotāji nav treneri vai konsultanti, kā Amerikā. Viņi ir komandieri. Bet tajā pašā laikā viņi ir kāds, kas var jūs iedrošināt ar vienu skatienu. Un šķiet, ka tieši tas iedveš cieņu, nevis bailes.
Mācības bez izrādes, bet ar nervozitāti
Amerikāņu skolēni ir pieraduši pie izvēles: jūs varat mācīties kino vai repa vēsturi. Latvijā mācību programma neprasa centienus – tā vienkārši pastāv. Literatūra, fizika, ķīmija, vēsture, darbs, drošība – viss vienlaikus. Un tas, lai cik dīvaini tas nebūtu, izrādījās priekšrocība.
Amerikāņi atzina: “Jūsu skolēni zina pa druskai no visa. Mūsējie daudz zina par savu valsti, bet gandrīz neko par pasauli.” Viņi piebilda, ka tieši tāpēc latvieši šķiet nobriedušāki. Paradoksāli, bet stingra sistēma dod lielāku brīvību nekā elastīga. Jo tā māca domāt, ne tikai izvēlēties.
Draudzība bez smaidu teātra
Uz ielas amerikāņi sajuta drebuļus — neviens nepasmaidīja, neviens neteica: “Kā tev klājas?” Bet, tiklīdz viņi iegāja klasē, atmosfēra mainījās. Latviešu skolēni turas kopā, strīdas, samierinās, gatavo lugas un mācās paši risināt problēmas. ”Jums ir mazāk smaidu, bet vairāk patiesu,” teica viens viesis. Viņš atzīmēja, ka Amerikā draudzība bieži beidzas pie skolas durvīm. Bet mums ir otrādi: tā sākas tur un turpinās visu mūžu.
Miega ballītes un pieaugušo atbildība
Kad amerikāņi uzzināja, ka vidusskolēni paši plāno savas ekskursijas, paši nokļūst stundās un pat rīko miega ballītes bez vecākiem, viņi tam no sākuma pat nenoticēja. Un tad viņi saprata: šajā brīvībā slēpjas spēks. Latviešu pusaudži ir atbildīgi par saviem lēmumiem. Ja viņi nolems visu nakti palikt nomodā, viņi no rīta ieradīsies stundā ar sarkanām acīm, bet bez attaisnojumiem. Tieši to kāds amerikāņu skolas direktors no Ņūbernas nosauca par “īsto, pieaugušo sevi”.
Brīvība latviešu gaumē
Amerikāņi gaidīja disciplīnu un bailes. Bet viņi atrada brīvību un mieru. “Mums katra kavēšanās ir kas slikts,” teica kāds skolotājs. “Jums tā ir vienkārši dzīves sastāvdaļa.” Viņu skolās kļūda ir spriedums. Mūsu skolā tā ir iespēja atkārtoti kārtot pārbaudes darbu. Un varbūt tāpēc latviešu skolas ir tik rosīgas. Viņa ir trokšņaina un neparedzama.
