Kad lidmašīna no Barselonas maigi piezemējās uz Latvijas skrejceļa, Mario pirmais, ko izdarīja, bija palūkoties pa logu – un bija pārsteigts, neredzot nevienu cilvēku. Tikai pelēkas debesis un sniegpārslas, it kā kāds no augšas lēnām kratītu milzīgu cukura trauku.
Viņš bija ieradies uz gadu. Tas bija viņa plāns. Iemācīt spāņu valodu, redzēt “citu Eiropu”, kā teica viņa tēvs, un varbūt iegūt jaunus draugus. Izejot no lidostas, viņu pārņēma drebuļi, kas apsarmoja viņa ūsas. “Vai viņi tiešām labprātīgi dzīvo šajā klimatā?” nodomāja Mario, pievelkot šalli pie acīm un dodoties meklēt autobusu.
Viņš vēl nezināja, ka pēc nedēļas naktī pirmo reizi nopirks ziedus un ka tieši tajā brīdī viņš beidzot iemīlēsies Latvijā. Spānis godīgi paskaidroja, kā krievu sievietes atšķiras no spāņu sievietēm un kāpēc viņam tagad ir grūti atgriezties mājās.
Ziedu statīvs trijos no rīta
Mario atcerējās savu pirmo nedēļu Latvijā kā dzīvošanas rokasgrāmatu. Viņa dzīvokli nomalē sildīja nevis apkure, bet gan optimisms. Latviešu valoda viņa ausīs skanēja kā džezs: skaista, bet nesaprotama. Piektdien kolēģis uzaicināja viņu uz randiņu. Viņš gatavojās kā eksāmenam: izgludināja kreklu, atrada restorānu, pat iemācījās frāzi “Tu izskaties lieliski”.
Pirms tikšanās viņš nolēma nopirkt ziedus — ieradums, kas viņam bija Barselonā, bet tikai īpašos gadījumos. Pilsēta gulēja, kad viņš pamanīja spožo gaismu no kioska uz stūra. Iekšā sieviete dūnu jakā un rožu jūra. “Kurš pērk ziedus trijos naktī?” Mario jautāja, elsdams aiz pārsteiguma. “Vīrieši,” viņa mierīgi atbildēja. “Šī ir Latvija.”
Viņš nopirka pušķi, jutās kā romantiskas filmas varonis un devās viņai pretī. Viņa paņēma ziedus, pasmaidīja… un tas arī viss. Nekāda pārsteiguma, nekādas nopūtas, nekādas “paldies”. Mario bija apstulbis. Barselonā šāds žests viņam būtu izpelnījies stāvovācijas. Šeit tā bija ikdienišķa pamāšana ar galvu. Tikai vēlāk viņš saprata: Latvijā ziedi nav kaisles, bet gan pieklājības simbols. Pušķis šeit ir kā pateikt “sveiki”. Un, ja ierodaties bez tā, viņi, iespējams, neatvērs durvis.
Vakariņas bez vārdiem
Tajā pašā vakarā viņi devās uz restorānu. Meitene runāja par darbu, par filmām, par grūtībām atrast labus zābakus. Kad pienāca rēķins, Mario pārliecināti sniedzās pēc savas vizītkartes. Spānijā cilvēki parasti dala rēķinu, bet viņš nolēma būt dāsns. Viņš samaksāja un sastinga, gaidot ierasto “paldies”. Tas neatnāca.
Viņi vienkārši piecēlās, izgāja ārā, un saruna turpinājās, it kā nekas nebūtu noticis. Mario nezināja, ka Latvijā “paldies” par vakariņu apmaksu tiek teikts reti. Šeit tas nav žests, bet gan norma. Vīrietis maksā – un viss. Nekādu scēnu, nekādu “ak, nevajag”. Viss bija tikpat nopietni kā rīta salna. Tajā vakarā Mario pirmo reizi sajuta, ka Latvija ir rīcības, nevis vārdu valsts.
Ikdienas dzīve, kur mājsaimniece ir kapteine.
Tad viņš sāka ievērot citas lietas. Piemēram, ka latviešu sievietes var pagatavot trīs ēdienus, izmazgāt grīdu un joprojām izskatīties tā, it kā tikko būtu nokāpušas no žurnāla vāka. Spānijā ikdienas dzīve ir kopīgs piedzīvojums. Tur vīrieši un sievietes vienādi dala katlus un traukus. Šeit kārtība ir stingra: vīrietis strādā, sieviete rada komfortu.
Mario reiz mēģināja palīdzēt draugam mazgāt traukus. Viņa paskatījās uz viņu tā, it kā viņš būtu ieteicis viņiem apmainīties ķermeņiem. “Kāpēc?” viņa jautāja. “Tu esi viesis.” Un tomēr šī konkrētā frāze viņam palika prātā kā kompliments. Tajā bija viss: cieņa, rūpes, siltums.
Likumprojekts, kas pārbauda attiecības
Pēc dažiem mēnešiem Mario jau zināja: Latvijā runāt par naudu ir kā mīlestības apliecinājums. Viņš draugiem Barselonā stāstīja, ka Latvijā daudzām ģimenēm ir viens maks, nevis divi. “Un ja sieva nopelna vairāk?” pārsteigts jautāja viņa brālis.
“Tad vīrietis vienkārši lepojas,” Mario iesmējās. Viņš bija redzējis pārus, kur sieviete ir dekrēta atvaļinājumā, un vīrietis sedz visus izdevumus. Viņš bija redzējis arī pretējo — kad sieviete uztur ģimeni, kamēr vīrs meklē sevi. Šeit nauda netiek dalīta; šeit tā tiek “piedzīvota kopā”.
Papēži, kas nepazīst žēlastību
Kādu vasaru viņš devās piknikā netālu no Latvijas. Izcirtumā, starp pagātnes sniegu un tagadnes zāli, staigāja meitenes baltās kleitās un augstpapēžu kurpēs, kas iegrima zemē.
Mario nometa kompota glāzi. “Vai tā vienmēr ir?” viņš jautāja draugam. “Vienmēr,” viņš pamāja. “Galvenais, lai tas ir skaisti.” Kopš tā laika viņš vairs nebrīnījās, redzot meitenes augstpapēžu kurpēs lidostā, parkā, kalnos. Viņam tas kļuva par Latvijas simbolu: iet līdz galam, pat ja tas ir neērti, bet skaisti.
Kad “laiks” ir tikai vārds
Pēc gada, kas pavadīts Latvijā, Mario pamanīja vēl kaut ko: sarunas par vecumu un bērniem šeit sākas agri. Spānijā neviens nesteidzas. Viņa māsa trīsdesmit divu gadu vecumā dzemdēja dēlu un bija jaunākā māte palātā. Latvijā viss ir citādi. “Pēc divdesmit septiņiem gadiem jau ir par vēlu,” viņš reiz dzirdēja no taksometra vadītāja. Mario iesmējās: “Šeit, trīsdesmit septiņos gados, cilvēki nolemj, ka ir pienācis laiks iegūt suni.” Viņš saprata: dažādas valstis, dažādi laiki. Bet mīlestības laiks visiem ir viens.
Kāpēc viņš palika?
Pagāja pieci gadi. Mario vairs nejauca “paldies” ar “lūdzu”, vairs nepārsteidza vēlie nakts ziedu stendi un jau zināja, ka labāk nerīkoties varonīgi bez cepures. Viņš palika. Ne tāpēc, ka būtu pieradis, bet gan tāpēc, ka saprata.
Latvija viņam vairs nebija auksta zeme. Tā izrādījās silta, tikai klusa. Šeit jūtas netiek izkliegtas, tās ir ietītas papīrā un sasietas ar lentīti, gluži kā tie paši ziedi, ko pārdod pat naktī. Viņš bieži jokoja ar saviem draugiem Barselonā: “Es atbraucu šeit, domādams, ka atradīšu ziemu. Bet es atradu pavasari, tikai mētelī.”
