Kad es ieraudzīju savu adresi sludinājumā , tas bija pēdējais piliens. Antra bija pārkāpusi visas robežas. Viņa zināja par maniem ienākumiem vairāk nekā es pati, bet viss sākās mēnesi agrāk
— Es te domāju… Vai tā biji tu, kas vakar atveda mēbeles? — kaimiņiene parādījās pie vārtiem tieši astoņos no rīta.
Es noliku lejkannu un pagriezos. Sieviete, apmēram piecdesmit piecu gadu veca. Krāsoti mati. Acis — kā speciālistam.
— Jā, atvedu.
— Dārgas laikam?
— Parastas mēbeles. Dīvāns viesistabai.
— Cik tāds maksā? Es arī skatos kaut ko līdzīgu.
Es paraustīju plecus:
— Veikalā cenas ir uzrakstītas. Aizej paskaties.
— Ai, tāpat vien pajautāju… Mums taču pensijas mazas. Bet tu vari sev atļauties.
Nu lūk, sākās. Es paliku viena un pārvācos uz vecmāmiņas māju. Kluss rajons. Labi kaimiņi. Tā man likās pirmajos sešos mēnešos. Pēc tam kaimiņiene Austra sāka pētīt manu dzīvi. Sākumā nemanāmi. Tad arvien uzstājīgāk.
— Tu strādā? — dzirdēju viņas balsi caur žogu.
— It kā nē. Jau pensijā.
— Bet jaunu veļas mašīnu nopirka. Un mēbeles maina.
— Varbūt mantojumu dabūjusi?
— Vai arī labus pabalstus saņem.
Es centos nepievērst uzmanību. Man tiešām nebija par ko sūdzēties. Dzīvokli izīrēju. Pensija neliela, bet bija. Pabalstu no bijušā vīra saņēmu regulāri. Dzīvot varēja mierīgi. Bet kaimiņiene nerimās.
— Vai tiešām tev pabalsti nāk?
— No kurienes tu to izrāvi?
— Ai, Lūsija teica. Pastnieks viņai pastāstījis.
Es sajutu, kā kaut kas manī savilkās. Pastnieks? Apspriež manu saraksti?
— Tās ir manas personīgās lietas.
— Es taču ne ziņkārības pēc! Vienkārši domāju… varbūt arī man ar bijušo kaut kā vienoties. Viņam taču ir pienākums uzturēt.
— Ej pie speciālista.
— Tas viss dārgi. Labāk pa labam.
Viņa aizgāja. Bet es zināju — ar to viss nebeigsies. Pēc nedēļas pie vārtiem pienāca nepazīstama sieviete.
— Jūs esat Inese?
— Jā.
— Mani atsūtīja jūsu kaimiņiene. Teica, ka jūs sniedzat konsultācijas par pabalstiem.
Es apjuku:
— Kādas konsultācijas? Es nevienu nekonsultēju.
— Bet viņa teica, ka jums ir liela pieredze. Ka jūs no vīra labu naudu dabūjāt.
— Piedodiet, bet tā ir kļūda.
Sieviete atvainojās un aizgāja. Bet es aizgāju pie kaimiņienes.
— Kāpēc tu sūti cilvēkus pie manis?
— Ai, nu beidz! Padalies pieredzē. Tev taču nav grūti.
— Es neesmu speciāliste. Un ne konsultante.
— Bet naudu taču saņem?
— Tas nav tavs darbs!
— Es taču tev tikai labu vēlu. Visur saku, cik tu malacis — pati sevi nodrošināji.
Lasi vēl: Mans jaunatklājums – salāti ar ceptām “krabju” nūjiņām; tie garšo visai ģimenei
Tāds nu viņai tas “labums”. Nākamais mēnesis bija īsts pārbaudījums. Kaimiņiene vēroja katru manu pirkumu.
— Oj! Tev pārtiku atveda? Dārgu laikam?
— Kur tu to cālīti ņem? Mums veikalā tādu nav.
— Vai tiešām jums liela pensija? Kaimiņiene teica…
Pēdējais teikums bija kā dūriens. To izteica pārdevēja, rindā pieciem cilvēkiem klātesot. Es nopirku vajadzīgo un izgāju ārā. Mājās paņēmu telefonu:
— Klau, mums jāparunā.
— Nāc pie manis, tēju uzlikšu.
— Nē. Nāc tu pie manis.
Pēc pusstundas viņa stāvēja uz mana sliekšņa. Smaidīja, it kā nekas nebūtu noticis.
— Sēdies, — es norādīju uz krēslu. — Lūdzu, paskaidro man, kāds tev sakars ar maniem ienākumiem?
— Nekāds. Vienkārši interesanti.
— Kāpēc interesanti?
— Nu… mēs taču kaimiņi. Par otru jārūpējas.
— Rūpes ir tad, kad puķes aplaista vai atslēgas patur, kad saimnieks prom. Bet ne tad, kad apspriež manas finanses ar pusi ciema.
— Ai, ko tu! Es neko sliktu nesaku!
— Tu runā lieku. Mani ienākumi attiecas tikai uz mani.
— Ai, nu beidz! Es taču netiesāju, tieši otrādi — slavēju.
— Mani nav jāslavē. Ir jāmāk klusēt.
— Nu, piedod, ja kaut ko ne tā pateicu.
Viņa aizgāja. Un es nodomāju, ka problēma atrisināta. Cik gan es kļūdījos. Pēc nedēļas ieraudzīju to pašu sludinājumu uz veikala ziņojumu dēļa: “Pakalpojumi alimentu jautājumos. Griezieties pie Inese, Dārzu iela 15.” Mana adrese. Mans vārds. Es norāvu lapiņu un devos pie kaimiņienes. Bet pēc trim dienām viss atkārtojās. Pie manis atnāca vīrietis pusmūža gados:
— Labdien. Vai jūs pieņemat cilvēkus ģimenes jautājumos?
— Nē. Es nevienu nepieņemu.
— Dīvaini. Man iedeva jūsu adresi. Teica, ka jūs palīdzat.
— Viņa kļūdījusies.
Vīrietis aizgāja. Un es sapratu — viņa mani nedzird. Vakarā apsēdos rakstīt iesniegumu pašvaldībai. Pēc tam pārdomāju. Kam vajadzīgas skaidrošanās? Mēģināšu vēlreiz ar viņu parunāt. Bet no rīta notika tas, kas pārlēja mēru. Viņa apsprieda manus ienākumus ar pastnieku. Es izgāju no mājas pēc maizes. Un dzirdu balsis pie vārtiem.
— Vai tiešām? — jautāja vīrieša balss.
— Protams! Es taču redzu, ka nāk.
Tas bija pastnieks. Apmēram sešdesmit gadus vecs, mūsu nodaļā strādā jau kādus divdesmit gadus.
— Pārvedumi lieli? .
— Diezgan. Katru mēnesi nāk. Pa diviem tūkstošiem.
— No kurienes?
Kā pagatavot ļoti garšīgu un “ātru” Tiramisu: recepte ar spilgtiem rudens akcentiem
— No Rīgas. Uzvārds vīrieša. Redzams, ka bijušais vīrs maksā.
— Nu re, redz kā! Un pensija viņai droši vien laba?
— Parasta.
— Un komunālie rēķini lieli?
— Māja privāta. Tur citas summas. Bet viņa maksā kārtīgi.
Es stāvēju aiz sava žoga un klausījos. Klausījos, kā pastnieks stāsta kaimiņienei manas sarakstes detaļas. Tā vairs nebija ziņkārība. Tā bija sarakstes noslēpuma pārkāpšana. Es atgriezos mājās un apsēdos uz dīvāna. Tā. Mierīgi. Jāpadomā.
Pirmais variants — iesniegumi, skaidrošana.
Otrais variants — samierināties. Pieņemt, ka dzīvoju kā akvārijā.
Trešais variants…
Es paskatījos uz fotogrāfijām uz sienas. Māja bija mīļa, mājīga. Bet miera te vairs nebūs. Paņēmu telefonu. Sazvanīju nekustamā īpašuma aģenti:
— Labdien! Atceraties manu māju Dārza ielā? Jā, to pašu. Gribu pārdot.
— Steidzami pārdot? — pārsteigta pajautāja aģente.
— Jā. Mēneša laikā.
— Var uzzināt iemeslu?
— Pārvācos.
— Un uz kurieni, ja nav noslēpums?
— Pagaidām nezinu. Bet te dzīvot vairs negribu.
— Skaidrs. Kaimiņi?
— Kaut kas tāds.
— Gadās. Labi. Rīt atbraukšu. Novērtēsim māju.
Es noliku klausuli un sajutu atvieglojumu. Dīvaini. Pirms stundas vēl domāju, kā visu labot. Bet tagad sapratu — negribu. Gribu vienkārši aiziet. Nākamajā dienā atbrauca māklere. Novērtēja māju. Cena mani apmierināja.
— Pārdošu ātri, — viņa apsolīja. — Māja laba. Dokumenti kārtībā.
— Lieliski.
— Un uz kurieni pati domājat pārvākties?
— Skatos variantus. Varbūt citā rajonā. Bet varbūt vispār uz pilsētu.
— Piecdesmit divu gadu vecumā sākt visu no jauna?
— Kāpēc gan ne? Bērni ir pieauguši. Strādāt nav jāsāk. Laiks pārmaiņām.
— Jums taisnība. Es tā nevarētu. Bet jūs esat malači.
Sludinājumu par mājas pārdošanu ievietoja pēc nedēļas. Kaimiņiene atskrēja tajā pašā dienā:
— Tu ko, māju pārdod?
— Pārdodu.
— Kāpēc?
— Gribas pārmaiņas.
— Un kur pārvāksies?
— Pagaidām neesmu izlēmusi.
— Varbūt nevajag steigties? Padomā vēl.
— Es jau padomāju. Lēmums pieņemts.
— Bet mēs taču esam kaimiņienes! Draudzenes!
Es paskatījos uz viņu:
— Draudzenes neapspriež viena otras personīgās lietas ar svešiem cilvēkiem.
— Es taču bez nolūka!
— Zinu. Bet rezultāts ir viens un tas pats.
Kaimiņiene aizgāja noskumusi. Bet es turpināju kravāt mantas. Pircēji atradās ātri. Jauna ģimene ar diviem bērniem. Māja viņiem patika.
— Kāpēc pārdodat? — jautāja sieva.
— Pārvācos uz citu pilsētu.
— Pie bērniem?
— Nē. Vienkārši gribas pārmaiņas.
— Saprotu. Bet kaimiņi labi?
Es aizdomājos:
— Pārsvarā jā. Viena gan ļoti ziņkārīga. Bet jūs esat jauni, varbūt ar jums sadraudzēsies.
— Un kāda tā ziņkārība?
— Patīk noskaidrot citu dzīves sīkumus. Apspriest ienākumus. Tādas lietas.
Vīrs pasmaidīja:
— Mums tādi ienākumi, ka tur nav ko apspriest. Kredīts uz māju divdesmit gadiem, un katram pa diviem darbiem.
— Tad jums noteikti nav par ko raizēties.
Darījumu noslēdza pēc divām nedēļām. Naudu pārskaitīja kontā. Pārcelšanās dienā es saliku pēdējās lietas mašīnā. Galina stāvēja pie žoga un skatījās.
— Varbūt vēl pārdomāsi?
— Nē. Viss izlemts.
— Jauno adresi iedosi?
— Pagaidām nezinu, kur dzīvošu.
— Kā nezini?
— Braukšu, kur acis rāda. Atradušu vietu, kas patiks.
— Un ko tur darīsi?
— Dzīvošu. Lasīšu grāmatas. Pastaigāšos. Iepazīšos ar cilvēkiem.
— Bet nauda?
Es iesmējos:
— Pajautā pastniekam. Viņš tev visu pastāstīs.
Iesēdos mašīnā. Iedarbināju motoru.
— Piedod man. Varbūt es kaut ko nepareizi darīju.
— Piedodu. Bet tas neko nemaina.
— Man tevis pietrūks.
— Bet man pietrūkst klusuma.
Kaimiņiene zināja par mani visu. Izņemot to, ka es protu pazust. Es iesēdos mašīnā. Aizmugures spogulī redzēju, kā kaimiņiene stāv pie vārtiem. Un redzēju arī, kā jaunie kaimiņi iznāk pagalmā — jauna ģimene ar bērniem. Interesanti, cik ilgi viņa pētīs viņu dzīvi? Lai gan… tā vairs nebija mana problēma.
Es nogriezu no mūsu ielas un sajutu, kā no pleciem nokrīt smagums. Brīvība. Lūk, ko es jutu. Dzīve ir īsa. Tērēt to ssarunām ar kaimiņieni? Nē, paldies. Labāk to izmantot, lai atrastu jaunu māju. Jaunu pilsētu. Jaunus draugus. Telefonā atskanēja ziņa no meitas: “Mamm, kā tev klājas? Kad būs jaunās mājas adrese?”
Es atbildēju: “Pagaidām braucu. Adrese būs tad, kad atradīšu vietu savai dvēselei.” “Atrodi gan! Bet ja neatradīsi?” “Atrodošu noteikti. Veiksme mīl drosmīgos.” Es noliku telefonu un paskatījos uz ceļu priekšā. Varbūt doties uz dienvidiem. Pie jūras. Kāpēc gan ne? Piecdesmit divu gadu vecumā var sākt visu no jauna. It īpaši, ja ir tāda iespēja.
Bet kaimiņiene lai paliek ar savu ziņkārību. Un ar jaunajiem kaimiņiem. Pēc mēneša saņēmu ziņu no Gviņas:
“Jaunie kaimiņi tik noslēgti! Vispār neko par sevi nestāsta. Kļuva garlaicīgi. Kur tu esi? Atsūti adresi.”
Es lasīju šo ziņu, sēžot terasē īrētā dzīvoklī pie jūras. Aiz loga šļakstījās viļņi. Uz galda stāvēja kafijas krūze. Un nodomāju: patiesībā laime bija tepat blakus. Vajadzēja tikai aiziet. Es uzrakstīju atbildi:
“Adrese vienkārša — tur, kur neviens nejautā, cik es pelnu.”
Un kā rīkotos jūs Ineses vietā? Dotos līdz galam vai arī izvēlētos brīvību? Dalieties komentāros ar saviem stāstiem par uzbāzīgiem kaimiņiem.
