Valentīna pamodās no durvju zvana. Kas gan var būt svētdienas rītā, pulksten astoņos? Uzmetusi halātu, viņa piegāja pie klausules. Priekšā stāvēja nepazīstama sieviete ar koši rudiem matiem
— Vaļa! Tā es, Rita! No Daugavpils universitātes! Mēs kopā studējām pedagoģiskajās studijās.
Valentīna samiedzās — pagājuši četrdesmit divi gadi, no kurienes te pēkšņi Rita? Viņa nospieda pogu, dzirdēja kā durvis iečīkst un atveras. Rita kāpa augšā ilgi — trešais stāvs bez lifta. Valentīna stāvēja durvīs un vēroja ciemiņu. Pilnīga, krāsoti mati, sejas vaibsti nedaudz savādāki, bet acis — jā, tās pašas, viltīgas, ātras.
— Vaļa! Cik gadu pagājis!
Apskāvās. No Ritas oda pēc saldām smaržām.
— Nāc iekšā, novelc drēbes.
Rita iegāja, uzreiz apskatīja priekštelpu — skatiens ass, vērtējošs.
— Oho, trīs istabu dzīvoklis! Un kāds svaigs remonts!
Valentīna aizveda viņu uz virtuvi, uzlika vārīties tējkannu. Ielēja ūdeni, iebēra šķīstošo kafiju — labu negribējās žēlot, bet gluži lētāko arī neērti likt galdā.
— Kā tu mani atradi? — jautāja Valentīna, izņemot krūzes.
— Caur kursa biedriem! Internetā tagad visus var atrast. Iedomājos — iešu apciemot vecu draudzeni.
Draudzeni? Viņas pedagoģiskajā mācību iestādē divus gadus dzīvoja vienā istabā, bet par draudzenēm nekad nebija kļuvušas. Rita vienmēr aizņēmās mantas un neatdeva, runāja aiz muguras. Pēc izlaiduma Valentīna speciāli neatstāja kontaktus.
— Viena dzīvo? — Rita apsēdās pie galda, paskatījās apkārt. Uz sienām — fotogrāfijas: vīrs, bērni, mazbērni.
— Jā, jau septīto gadu esmu viena.
— Bet bērni kur?
— Dēls Vācijā, meita Īrijā.
— Tālāk gan aizklīduši! Bieži atbrauc ciemos?
Valentīna paraustīja plecus. Ja reizi gadā atbrauc — jau labi. Katram sava dzīve, darbs, bērni.
— Dzīvoklītis tev labs, — Rita piecēlās, pastaigājās pa virtuvi, ieskatījās koridorā. — Visas istabas atsevišķas?
— Jā, trīs istabas.
— Gandrīz centrā?
— Nu jā, līdz stacijai kādas piecpadsmit minūtes.
Rīta atgriezās pie galda, padzērās kafiju. Acis šaudījās, kaut ko rēķināja prātā.
— Bet es vēl joprojām dzīvoju vienistabas dzīvoklī. Ar dēlu. Viņam jau trīsdesmit astoņi, bet joprojām kopā ar mani. Normālu darbu atrast nevar. Un es pati pensijā, tikko galus savilkt spēju.
Valentīna pamāja ar galvu. Ko tur lai saka? Katram sava dzīve.
— Klausies, vai tu neesi domājusi dzīvokli uz bērniem pārrakstīt? Kamēr vēl ir tāda iespēja? Zini jau, kā gadās — cilvēks aiziet, bet mantinieki pēc tam gadiem kārto papīrus.
— Neesmu vēl domājusi. Pagaidām agri, man tikai sešdesmit deviņi.
— Ai, kāds tur agri! Mūsu vecumā viss var gadīties. Man te bija draudzene, par diviem gadiem jaunāka par tevi — un pēkšņi aizgāja, un cilvēka vairs nav. Bet dzīvoklis nebija noformēts. Bērni divus gadus pa iestādēm vazājās.
Valentīna klusēja, dzēra kafiju. Kaut kas nepatīkams jutās visā šajā sarunā. Kāpēc gan Rita pēkšņi par mantojumu runā?
Trīs dienas Rita nāca katru rītu. Atveda ko līdzi — te pīrādziņus no kulinārijas, te lētas konfektes. Apsēdās virtuvē, stāstīja par kopīgiem paziņām — kurš aizgājis, kurš pārvācies, kam bērni veiksmīgi. Un visu laiku pie viena noveda — visu vajag laikus nokārtot, kamēr vēl var.
— Zini ko, — ceturtajā dienā viņa teica, — es te ar vienu speciālistu runāju. Viņš saka, visvienkāršāk ir noslēgt uztura līgumu. Tu dzīvokli pārraksti uz cilvēku, bet viņš tev līdz mūža galam maksā un rūpējas, ja kas notiek.
— Kam man tas vajadzīgs? Man pensija laba.
— Nu mazums! Ja nu kas atgadās? Bērni tālu ārzemēs, kas par tevi rūpēsies? Bet tā cilvēks būs ar papīriem atbildīgs. Un vēl naudiņa klāt.
Rita aizgāja uz veikalu — teica, ka pēc piena. Telefonu atstāja uz galda. Valentīna vāca krūzes, kad ekrāns iedegās. Parādījās ziņa:
«Mamm, nu kā tur? Vecā piekrita?»
Valentīna paņēma telefonu. Nebija paroles. Atvēra ziņas.
«Dzīvoklis nav mazs»
«Meita Īrijā, dēls Vācijā, nebrauc ciemos»
«Rīt sākšu par uztura līgumu runāt»
«Galvenais — ātrāk, kamēr radi neaptiek»
Valentīna nolika telefonu atpakaļ, apsēdās. Tā lūk. Ne jau ciemos pie draudzenes atbraukusi — dzīvokli grib atņemt. Cik daudz tādu stāstu rāda televīzijā, bet tagad pašai nākas piedzīvot.
Durvis atvērās.
— Es atpakaļ! Pienu paņēmu mājas, no tantiņas uz stūra. Un krējumu arī. Cepam pankūkas, kā kopmītnēs!
Rita ienāca virtuvē jautra, ar maisiņiem rokās.
— Klausies, es te padomāju. Braucam rīt nokārtot tos dokumentus? Vienkārši uz konsultāciju par uztura līgumu. Tas taču uz neko neuzliek par pienākumu, tikai uzzināsim.
Valentīna piecēlās, paskatījās viņai acīs.
— Rita, kas ir tas Lauris?
Rita sastinga ar maisiņiem rokās. Maisiņi sačabēja. Viņa nolika tos uz galda, izslējās taisni.
— Kāds Lauris? Par ko tu runā?
Valentīna paņēma telefonu no galda un parādīja ekrānu ar saraksti.
— Lūk, šis Lauris. Tavs dēls, kurš interesējas, vai vecā piekritusi.
Rita paņem telefonu, pārskrien ar acīm tekstam. Mute atveras, aizveras. Virtuvē kļuva kluss — tikai ledusskapis dūca un pulkstenis uz sienas tikšķēja.
— Tas nav tas, ko tu domā…
— Un ko tad es domāju? — Valentīna runāja mierīgi, skatījās tieši. — Ka tu pēc četrdesmit diviem gadiem parādījies nevis apciemot draudzeni, bet lai man dzīvokli atņemtu?
Rita nolaidās uz krēsla. Maisiņi joprojām stāvēja uz galda — piens, krējums. Pankūkas kā kopmītnēs.
— Tu nesaproti! Man dēls bez darba, mazbērnu nav, pensija maza! Bet tev — trīs istabu dzīvoklis centrā, un dzīvo viena!
— Un tad? Tas tev dod kādas tiesības?
— Vai tad taviem bērniem viņš vajadzīgs? Kad viņi pēdējo reizi bija pie tevis? Dzimšanas dienā atbrauca?
Valentīna klusēja. Dzimšanas dienā nebija atbraukuši — atsūtīja naudu kartē un video apsveikumu no mazbērniem.
— Redzi! Bet es rūpētos, palīdzētu! Tas taču godīgi — uztura līgums!
— Godīgi? — Valentīna izvilka no galda atvilktnes kladi un atvēra. — Tā ir tava piezīmju grāmatiņa? Aizmirsi vakar.
Kladē ar rūpīgu rokrakstu bija rakstīts:
«Valentīna P. — trīs istabu dzīvoklis, rajons labs, aptuvenā vērtība. Viena, bērni tālu. Pensija skolotājas — neliela. Veselība pagaidām laba. Plāns: 1) Iegūt uzticību 2) Sagatavot domu par uztura līgumu 3) Aizvest pie sava notāra 4) Noformēt ar minimāliem maksājumiem.»
Rita pēkšņi pieleca, paņēma kladi.
— Tu rakājies manās mantās!
— Tu to atstāji uz galda. Atvērtu.
— Vienalga, tev nebija tiesību!
— Nebija tiesību? — Valentīna piecēlās. — Tieši tev nebija tiesību! Atbraukt, izlikties par draudzeni, ielīst uzticībā!
— Kāda es tev draudzene! — izsaucās Rita. — Tu jau kopmītnēs degunu uz augšu turēji, teicamniece biji! Ar mani vienā galā sēdēt negribēji!
— Tāpēc, ka tu “aizņēmies” visu ko vien varēji! Lienei nočiepi jaku, man no skapja apavus!
— Nebija pierādīts!
— Man pierādījumi nebija vajadzīgi. Es redzēju.
Rita sagrāba somu, iemeta tajā kladi.
— Sēdi te ar savu trīs istabu dzīvokli! Aiziesi viena, bērni atbrauks tikai uz atvadām — kvadrātmetrus dalīt!
— Varbūt tā arī būs. Bet labāk viena, nekā ar tādiem kā tu.
Lasi vēl: Viņas vīrs devās makšķerēt, bet Jana devās apciemot draudzeni, tikai tur viņu gaidīja “pārsteigums”
Rita rāvieni atvēra durvis, pagriezās uz sliekšņa.
— Tu pazaudēji iespēju! Es vismaz reizēm ciemotos, parunātos! Bet tagad — ar televizoru runāsies!
— Ej prom, Rita.
Valentīna piegāja pie loga — lejā Rita vilka somu uz pieturu. Mugura taisna. Valentīna atgriezās virtuvē. Piens un krējums joprojām stāvēja maisiņos. Ielika ledusskapī — produkti taču nav vainīgi. Telefonā iedžinkstējās zvans — meita. Video zvans.
— Mamm, sveika! Kā tu tur?
— Labi, mīļā. Kā bērni?
— Aug! Madlēna sāka mūzikas skolu, mācās vijoli. Sebastians aizrāvies ar futbolu.
Parunājās kādas piecpadsmit minūtes. Meita steidzās — jāiet uz darbu. Valentīna nestāstīja par Ritu. Kāpēc gan satraukt? Vakarā piezvanīja inspektoram — katram gadījumam. Pastāstīja par vecās paziņas vizīti, par dīvainajām sarunām par mantojumu.
— Pareizi izdarījāt, ka piezvanījāt. Tādi gadījumi mums bieži. Iegūst vecu cilvēku uzticību, pēc tam atņem dzīvokļus. Ja vēlreiz parādīsies — uzreiz zvaniet.
Rita vairs neparādījās. Pēc nedēļas Valentīna atrada viņas lapu sociālajos tīklos — tur Rita bija uzrakstījusi ierakstu par cietsirdīgiem cilvēkiem, kas nenovērtē patiesu rūpi. Trīsdesmit “patīk”, līdzjūtīgi komentāri. Pēc mēneša no Vācijas negaidīti uz brīvdienām atlidoja dēls.
— Mamm, kāpēc tu tāda domīga?
Viņa izstāstīja par Ritu. Dēls sarauca pieri.
— Vajadzēja man uzreiz piezvanīt!
— Es pati tiku galā.
— Mamm, varbūt pārcelies pie mums? Mums māja liela, vietas pietiks.
Valentīna pakratīja galvu.
— Nē. Man te labi. Savs mājoklis, savs rajons. Ir īstas draudzenes — kopā ejam uz kori, uz bibliotēku.
— Bet tu taču viena…
— Un tad? Man tikai sešdesmit deviņi, starp citu.
Dēls apskāva viņu.
— Tu man esi malacis. Bet, ja kas — uzreiz zvani, labi? Un es tev uzstādīšu kameru priekšnamā. Katram gadījumam.
— Labi, — piekrita Valentīna.
Kameru uzstādīja. Nopirka jaunu durvju zvanu — ar videoierakstu. Pievienoja arī trauksmes pogu — nospiedīsi, apsardze atbrauks. Rita vairs neparādījās. Bet pēc trim mēnešiem ziņās rādīja — krāpnieku grupa apmānījusi pensionārus, noformējot uztura līgumus. Starp aizturētajiem uz mirkli parādījās pazīstama seja — rudi krāsoti mati. Valentīna izslēdza televizoru.
Virtuvē vāzītē gulēja konfektes — mazmeita bija atsūtījusi paciņu no Īrijas. Labas, dārgas. Valentīna paņēma vienu, atvēra papīrīti. Padomāja: labi, ka toreiz Ritas telefons iedegās. Labi, ka izlasīju. Citādi tagad sēdētu ne savā dzīvoklī, bet nez kur. Daži cilvēki atgriežas no pagātnes nevis aiz ilgas pēc jaunības. Viņi atnāk ar aprēķinu — ko var paņemt, atņemt, izvilināt. Un labi, ja to saproti laikus.
