Valda pamodās agri, kā vienmēr. Septiņdesmit astoņus gadus nodzīvojusi, viņa bija pieradusi celties līdz ar saullēktu. Pa logu spīdēja septembra saule, tāda viltīga: spīd spoži, bet siltuma gandrīz nav
Viņa izstiepās un izdzirdēja, kā aiz durvīm kasās Naida.
— Jau eju, eju, — nomurmināja vecenīte, uzvelkot izbalējušu halātu.
Naida — ruds krancītis ar pūkainām ausīm un taisnu, kā bluķis, asti — grozījās pie sliekšņa, klaudzēdama ar nagiem pa linoleju. Ieraudzījusi saimnieci, viņa sāka virpināt visu pakaļgalu.
— Gribi pastaigāties? — Valda noglaudīja suni pa siltu galvu. — Nu labi, labi, bet vispirms jāpabrokasto.
Viņa apsēdās pie galda, aplēja auzu pārslas ar verdošu ūdeni, sadrupināja klāt maizi. Ēda lēnām, domīgi. Mājā bija kluss, tik kluss, ka varēja dzirdēt, kā pie sienas tikšķ vecais pulkstenis. Vīrs aizgāja agri, meita ar znotu dzīvoja citā pilsētā, atbrauca reizi mēnesī, ne biežāk. Un tikai Naida bija palikusi — uzticīga, klusa, saprotoša.
Valda saģērbās silti: vilnas džemperi, jaku, galvā apsēja lakatu. Paņēma spieķi — bez tā tālu netiksi, kājas vairs nav tās. Naida grozījās blakus, nepacietīgi smilkstēdama.
— Ejam, ejam, mana dzīvā dzirkstele.
Pilsēta vēl gulēja, tukša un klusa. Tikai kaimiņienes virtuvē dega gaisma. Valda nogriezās uz ielu, kas veda uz mežu. Naida skrēja pa priekšu, ik pa laikam atskatīdamās — vai saimniece nāk.
Mežs viņas sagaidīja ar vēsumu un rudens lapu smaržu. Apes jau bija nodzeltējušas, bērzi stāvēja zeltaini, tikai egles tumšas, drūmas, vientuļas. Valda gāja nesteidzīgi, atspiezdamās uz spieķa. Naida skrēja starp kokiem, ošņāja celmus un alas.
— Tik tālu neaizskrien! — iesaucās vecenīte.
Suns paskatījās atpakaļ, rejās un ielīda krūmos.
Valda gāja un domāja par savu dzīvi. Atcerējās, kā viņas vīrs reiz gāja šajā mežā pēc sēnēm. Nesa pilnas grozus — gan baravikas, gan apšu bekas. Bet pati viņa sēnes nemīlēja, ogas gan — vāca avenes, mellenes. Tagad vairs nekur negāja. Kam gan vienai? Turklāt spēka vairs nav. Viņa apstājās un ieklausījās. Naidas vairs nebija dzirdams. Parasti suns rej, kad ko sajūt, bet tagad — klusums. Valda sāka uztraukties.
— Naida! — sauca viņa. — Naida, pie manis!
Klusums. Tikai vējš šalc koku galotnēs.
— Naida!
Viņa gāja turp, kur suns bija pazudis. Atbīdīja krūmus, izgāja nelielā pļaviņā. Neviena. Gāja tālāk, saukdama suni. Naida neatbildēja. Valda, nemanīdama, ka aizvien dziļāk ielien mežā. Koki kļuva biežāki, taciņa pazuda zem kājām. Viņa sauca, klausījās, gāja tālāk. Un pēkšņi saprata, ka nezina, kur atrodas. Apkārt tikai koki — vienādi, sveši.
— Ak, Dievs, — viņa nočukstēja.
Viņa apstājās, mēģinādama saprast, no kurienes bija atnākusi. Telefona viņai nebija. Meita jau sen bija piedāvājusi nopirkt, bet Valda atteicās. Kam viņai tāda lieta, ja pat lietot nemāk? Pogas mazas, burti nesaprotami. Bet nu bija apmaldījusies, un palīdzību nebija, kam saukt. Viss izskatījās vienādi. Viņa gāja uz labu laimi, cerēdama iziet uz ceļa. Gāja un gāja, bet mežs nebeidzās. Kājās sāka nogurt, elpa kļuva īsa. Viņa apsēdās uz nogāzta koka, noslaucīja sviedrus no pieres.
— Naida, — viņa klusi, bezcerīgi iesaucās.
Un tad no koku biezokņa izskrēja suns. Priecīgs, ar izkārtu mēli, metās pie saimnieces, sāka lēkāt, laizīt rokas.
— Re, kur tu esi! — Valda apskāva suni, noglaudīja. — Tagad ved mani mājās, dzirdi? Uz mājām ved.
Naida kustināja asti, bet no vietas nekustējās. Valda piecēlās, gāja uz priekšu, suns sekoja. Gāja ilgi. Saule jau bija augstu, bet caur biezo lapotni gaisma tik tikko spīdēja. Mežs klusēja, it kā klausītos. Valda juta, kā spēki viņu pamet. Kājām vairs nebija spēka, gadi tomēr. Viņa apstājās, piespiedās pie koka.
— Es esmu apmaldījusies, Naidiņ, — viņa teica sunim. — Kāpēc tu mani aizvilki dziļi mežā? Kāpēc aizskrēji no manis? Un kāpēc es nepaliku tajā vietā, kur tu pazudi?
Naida sēdēja blakus un skatījās uz saimnieci vainīgām acīm.
— Nevajadzēja tevi laist krūmos, — murmināja vecenīte. — Vajadzēja palikt mājās.
Viņas gāja tālāk. Valda atspiedās uz spieķa un atkal gāja. Naida neatkāpās ne soli. Ātri satumsa. Vispirms krēsla sabiezēja starp kokiem, tad iestājās īsta tumsa. Valda saprata, ka iet tālāk nav jēgas. Atrada zem lielas egles sausu vietu, apsēdās uz zemes. Mugura un kājas bija piekusušas. Aukstums līda zem drēbēm.
— Nosalšu, — viņa nočukstēja. — Līdz rītam neizturēšu.
Naida apgūlās blakus, piespiedās pie saimnieces ar sāniem, it kā izjuzdama savu vainu. Valda apskāva suni, iebāza seju siltajā spalvā. Naida gulēja nekustīgi, tikai elpoja lēni un dziļi.
Nakts bija gara un auksta. Valda iemiga uz brīdi, tad atkal pamodās no drebuļiem. Naida nekustējās, sildīja viņu. Vecenīte glāstīja suni, čukstēja tam kaut ko, un Naida pacēla galvu, laizīja viņai roku.
— Tu esi laba, — teica Valda. — Mana labā, bet tik muļķīga. Un es pati muļķe…
Kaut kur tālu sauca pūce. Zem eglēm šņakstēja nakts zvēri, bet Naida nerēja, necēlās — mierīgi gulēja un sildīja saimnieci. Rītā Valdai sapņojās māja, vīrs, kas sēž pie galda un lasa avīzi. Viņa atvēra acis — tumsa. Aizvēra — atkal māja. Tā vairākas reizes. Rīts atnāca pelēks, drūms. Valda ar grūtībām piecēlās. Naida piecēlās, nokratījās, paskatījās uz saimnieci.
— Jāiet, — teica vecenīte. — Jāiet.
Valda knapi kustēja kājas, bet gāja. Naida skrēja pa priekšu, atskatījās, gaidīja. Dažbrīd suns apstājās, ošņāja gaisu, mainīja virzienu, un saimniece paklausīgi sekoja. Pēc kādām divām, varbūt trim stundām Valda jau bija zaudējusi laika izjūtu. Tad Naida pēkšņi priecīgi, jautri ierējās un aizskrēja uz priekšu. Vecenīte gāja tai pakaļ — un izdzirdēja balsis. Tālākas, bet īstas, cilvēku balsis.
— Te! — viņa aizsmakusi iesaucās. — Es te esmu!
Naida sāka riet. Balsis kļuva tuvākas, un drīz starp kokiem parādījās cilvēku silueti. Divi vīrieši, spilgtās jakās, ar rācijām.
— Atradām! — iesaucās viens. — Atradām tanti!
Abi pieskrēja klāt, pacēla Valdu aiz padusēm.
— Viss ir kārtībā, — nomurmināja otrs. — Dievam pateicība!
Valda nespēja valdīt prieku un viņa nespēja apstāties.
— Es domāju, jūs neatradīsiet, — viņa teica. — Domāju, ka viss. Un viss šī suņa dēļ! Bet labi, ka vismaz naktī sildīja.
— Nu labi, vecmāmiņ, galvenais, ka viss ir kārtībā, — mierināja vīrietis. — Pusotru dienu tevi meklējām. Visi radiņi jau satraukušies. Tava kaimiņiene, pirmā sāka meklēt — pusdienlaikā atnāca ciemos, tevis nav. Vakarā atkal nāca, klauvēja, bet atkal klusums… Tad piezvanīja tavai meitai, tā — tālāk. Meklētāji no rīta gāja mežā, brīvprātīgie jau no nakts sāka meklēt.
— Naida mani sildīja, — teica Valda, paskatoties uz suni. — Visu nakti sildīja.
Naida sēdēja blakus, ar izkārtu mēli skatījās uz saimnieci.
Viņu izveda no meža, iesēdināja mašīnā. Viņu pārbaudīja, ietina segās. Arī Naidu ielaida salonā — tā apgūlās pie saimnieces kājām un neatkāpās. Pēc piecām dienām Valda jau bija mājās. Viņai pakaļ atbrauca meita. Valda iegāja mājā. Viss bija savā vietā — pazīstamās sienas, pazīstamās smaržas. Ak, cik labi! Naida sekoja, apgūlās uz savas sedziņas pie sliekšņa.
Meita apskāva māti.
— Mammu, kāpēc tu viena gāji mežā?
— Nu, ar Naidu gribēju pastaigāties, — vainīgi atbildēja vecenīte. — Bet viņa aizskrēja no manis. Es aizgāju viņai pakaļ un apmaldījos.
— Taču tu varēji nosalt!
— Naida sildīja, — atkārtoja Valda. — Visu nakti sildīja.
Meita paskatījās uz suni, kas gulēja zem gultas, un noglaudīja to pa galvu.
— Paldies tev, Naidiņ, ka nepameti mammu. Bet būtu tevi jānosoda, ka aizvilki mammu dziļi mežā un nepalīdzēji atrast ceļu atpakaļ.
Naida paskatījās vainīgi un pamāja ar asti. Vakarā Valda sēdēja pie loga, dzēra tēju. Naida gulēja blakus. Meita jau bija aizbraukusi atpakaļ uz savu pilsētu — Valda kategoriski atteicās braukt līdzi. Vecenīte glāstīja suni pa galvu, pa silto spalvu.
— Paldies tev, — viņa čukstēja. — Paldies, mīļā. Bet turpmāk vairs neskrien prom no manis, labi? Vairs nevēlos tādus piedzīvojumus.
Naida pacēla purniņu, paskatījās uz saimnieci ar vainīgām acīm un nolaida galvu viņai klēpī. Aiz loga satumsa. Vējš dzina mākoņus pāri debesīm. Valda sēdēja, glāstīja suni un domāja, cik trausla ir dzīve. Un kā viegli to pazaudēt kāda muļķības dēļ. Un visvairāk viņu pārsteidza, cik uzticīga un padevīga izrādījās Naida. Jā, bija sagrēkojusi, bet taču nepameta.
Naida klusi elpoja, gandrīz snauda. Bet Valda glāstīja viņu un glāstīja, un sirdī bija miers… Viņas bija mājās, siltumā un mierā.
