Veselu piecu gadu garumā es biju viena. Un tas nebija traki. Pēc attiecībām, kas mani bija iztukšojušas līdz pašai dvēseles dziļākajai malai, tas vairāk atgādināja atpūtu
Es no jauna mācījos domāt savas domas. Un, šķiet, iemācījos. — Tā savu stāstu sāka mana paziņa, ar kuru nebiju redzējusies daudzus gadus.
Kāpēc viņa nolēma visu sabojāt un aiziet uz randiņu — es nezinu. Tālāk stāsts no Aīdas skatu punkta.
Tātad mans mazais divistabu dzīvoklītis no “ģimenes ligzdas” pārvērtās par personīgu, mājīgu dzīvoklīti. Savos piecdesmit piecos gados es beidzot iepazinos pati ar sevi. Kāpēc es reģistrējos tajā vietnē “nopietnām attiecībām 50+”? Droši vien nostrādāja kāds sociāls instinkts. Rudens, vakari gari, un pat vismājīgākajā dzīvoklī dažkārt pietrūkst… kaut kā. Vienkārša cilvēciska siltuma. Sarunas. Sajūtas, ka tu neesi pēdējā solā klasē.
Un tad parādījās viņš. Ivars. Piecdesmit deviņi. Bildē — zolīds, ar smaidīga cilvēka krunciņām pie acīm, ezera krastā ar makšķeri rokās. Profilā īsi un vīrišķīgi: “Meklēju dzīvesbiedri. Cienu godīgumu, kārtīgumu un labu zupu.” Banāli, bet šī banalitāte man šķita uzticama. Kā padomju sautētā gaļa.
Mēs sarakstījāmies nedēļu, tad sazvanījāmies. Viņa balss izrādījās patīkama, ar vieglu aizsmakumu. Runāja pamatīgi, bez steigas. Par darbu , par to, ka “jūsu sievišķīgās intrigas — nesaprotu un negribu saprast”. Man, kas bija nogurusi no mājieniem un pusvārdos slēptām domām no bijušā vīra, šī tiešuma man patika.
Pēc diviem mēnešiem, satiekoties uz neitrālas teritorijas, es saņēmos.
— Ivar, atbrauc pie manis sestdien uz vakariņām? — es izslēdzu telefonu un uzreiz sabijos par savu drosmi. — Cepšu vistu. Ar āboliem.
— Lielisks piedāvājums, Aīda, — viņš priecīgi atbildēja. — Sen mājas ēdiena neesmu ēdis. Cikos būt?
Un pienāca sestdiena…
Es lidinājos pa dzīvokli kā jauna meitene. Izcepu savu firmas ābolu strūdeli, ieliku vāzē puķu pušķīti. Uzvilku kleitu, kas parasti karājās skapī “īpašiem gadījumiem”, kuri piecos gados tā arī nebija notikuši. Tieši septiņos atskanēja zvans pie durvīm. Es dziļi ievilku elpu un atvēru.
Uz sliekšņa stāvēja Ivars. Un ar tukšām rokām. Tikai maza mapīte, kuru viņš nolika uz plaukta.
Un tas bija pirmais, kas mani pārsteidza. Es negaidīju rožu klēpi. Bet kādu sīkumu. Mazītiņu kūku pie tējas. Kārbu konfekšu. Vienkārši uzmanības zīmi. Zīmi, ka cilvēks nācis ciemos pie sievietes, nevis uz ēdnīcu pēc taloniem.
— Sveika, — viņš teica, ieejot priekšnamā. — Uh, kā smaržo! Ceru, ka nav pārāk trekns? Man daudz trekna nav atļauts.
— Nāc iekšā, — es pasmaidīju, cenšoties noslēpt mirkļa apmulsumu. — Nomazgā rokas, vakariņas gandrīz gatavas.
Pie galda viņš jutās pārliecinoši. Stāstīja par darbu, par to, kā “dzenā” jaunos slaistus. Es klausījos, pamājot ar galvu. Un tad viņa skatiens apstājās pie manām gleznām uz sienām. Man ir neliela aizraušanās — gleznoju akvarelī. Ainavas, puķes… nekas īpašs, bet tā ir mana atelpa.
— Tu pati, vai, tās zīmē? — viņš pajautāja, sakošļājis kumosu.
— Jā, — kautrīgi atbildēju. — Dvēselei.
— Skaidrs, — viņš nomurmināja. — Tātad brīvs laiks ir. Putekļu vācēji tie… Mana aizgājusī sieva arī visādas “mantas” mīlēja. Vāzītes, statuetītes… Es viņai vienmēr teicu: “Tas viss taču jātīra. Lieks darbs.” Sievietei jādomā par praktiskumu, nevis par nieciņiem.
Sirds nepatīkami nodrebēja. Mana “dvēsele” uz sienas tikko tika nosaukta par “putekļu vācēju”. Viņš apskatīja manu virtuvi.
— Bet tev krēsli… šūpojas, — viņš noteica, pašūpojoties uz viena. — Vajadzētu pievilkt. Tu pavisam par saimniecību nerūpējies, sieviete.
Un tas bija otrais — negaidīta kritikas lavīna, pasniegta ar “vīrišķīgas gādības” mērci.
Es sēdēju kā ar ūdeni aplieta. Pusstundas laikā viņš bija paspējis pasmieties par manu aizraušanos, izkritizēt manu virtuvi un apšaubīt manas saimnieciskās spējas. Un visu to ar eksperta sejas izteiksmi, kurš atnācis ieviest kārtību nolaistā valstī. Mana mājīgā pasaulīte viņa acīs pārvērtās par kļūdu sarakstu, ko steidzami jālabo.
Visa svētku noskaņa bija izkūpējusi. Es klusējot novācu traukus, kamēr viņš pārcēlās uz viesistabu un ieslēdza televizoru uz pilnu skaļumu.
— Zini, Aīda, — viņš pēkšņi teica, neatgriežoties no ekrāna. — Es te padomāju. Tu sieviete laba, kopumā. Es cilvēks tiešs, apkārt nerunāšu. Es pie tevis atbraucu apskatīties tuvāk. Un es esmu sagatavojies mūsu sarunai.
— Sagatavojies? — es pārjautāju.
— Jā, tūlīt paņemšu mapīti.
Un tas bija trešais. Vāks.
— Tā, skaties, — viņš parādīja ar pirkstu pirmajā lapā. — Šī ir mana dzīvokļa tirgus vērtība. Tavu vēl neesmu pētījis. Bet aptuveno līmeni zinu.
Man aizrāvās elpa.
— Kāpēc tev tas vajadzīgs?
— Kā — kāpēc? — viņš paskatījās uz mani kā uz neattapīgu bērnu. — Lai virzītos tālāk. Re, — viņš pāršķīra lapu, — pārdodam manu dzīvokli.
Viņš apvilka ciparu lapas apakšā.
— Es te uzmetu dažus variantus. Par šiem naudas līdzekļiem mēs varam iegādāties nelielu māju laukos. Bet, ja tu piekritīsi pārdot savu — tad pavisam cits vēriens būs. Es vienmēr esmu sapņojis par zemi. Stādīt tomātus, uzcelt pirtu. Bet tu būsi saimniece lielā mājā. Nevis šajā tavā būcenī. Konservēsi gurķus. Gaiss svaigs, veselībai labi. Viņš runāja ar aizrautību, ar degsmi, it kā prezentētu biznesa plānu investoriem.
Savās domās Ivars jau bija pārcēlis mani uz savu sapni, kurā man bija atvēlēta speciālistes loma gurķu konservēšanā.
— Ivar… — es čukstēju. — Mēs taču pazīstamies tikai pāris mēnešus.
— Un kam vilkt garumā? — viņš patiesi izbrīnījās. — Mēs esam pieauguši cilvēki. Kam tērēt laiku? Es redzu potenciālu. Tu sieviete saimnieciska, es vīrietis ar rokām. Kopā mēs esam spēks. Es visu esmu izrēķinājis, Aīda. Tas ir vispraktiskākais un izdevīgākais variants mums abiem.
Un tad mani atlaiž. Viss mans vientulības nogurums, visa šī rudenīgā skumja un muļķīgā cerība uz “vienkāršu cilvēcisku siltumu” izgaroja.
Es piecēlos. Piegāju pie viņa portfeļa un uzmanīgi to aizvēru.
— Tu esi ļoti spēcīgs cilvēks, Ivar. Visu izrēķinājis.
— Cenšos, — viņš pašapmierināti pamāja, pārliecināts, ka viņa plāns ir apstiprināts.
— Tikai vienu tu savā biznesa plānā neesi ņēmis vērā.
— Ko tieši? — viņš sarāvās.
— Mani. Manu gribu. Tu nevaicāji, vai es vēlos dzīvot ārpus pilsētas un konservēt gurķus.
Lēnām līdz viņam sāka nonākt.
— Es, tātad, ar dvēseli, ar nākotnes plāniem, bet tu… Ko tu vispār saproti no dzīves, māksliniece? Sēdi te savos putekļu vācējos. Es tev labāku dzīvi piedāvāju.
— Paldies, nevajag, — es atvēru ārdurvis. — Tava “labākā dzīve” man neder. Paņem savu projektu, lūdzu. Viss labu.
Viņš paņēma savu mapīti, iespieda to portfelī un klusējot izgāja. Jau uz sliekšņa viņš pagriezās:
— Viena arī paliksi!
— Par ko esmu ļoti priecīga, — atbildēja Aīda.
Mana paziņa vairs nevienu nemeklēja. Ivars bija atņēmis jebkādu vēlmi. Atgādinu, šis bija manas paziņas stāsts.
Bet vai jums ir gadījies sastapt tādus “projektētājus”, kuri jau no sliekšņa sāk būvēt plānus jūsu dzīvei, pat nejautājot, ko jūs paši gribat?
Starp citu. Nereti lasu, ka vīrieši gados vēlas dzīvot vasarnīcā / laukos / privātmājā. Tātad — tālāk no pilsētas. Un grib iesaistīt sievas dārza darbos. Bet sievietes pretojas. Vai esat ar to saskārušies? Ar ko tas varētu būt saistīts? 🧐
