Aizbraucu uz ciemu pie vectēva uz visu vasaru. Vecāki uzstāja — vectēvs dzīvo viens, vecs jau, vajadzīga palīdzība saimniecībā. Man ir divdesmit divi gadi, studēju ceturtajā kursā, vasarā biju plānojis ar draugiem doties uz jūru
Bet vecāki piespieda — “vectēvs taču tev pēdējais, aizbrauc, palīdzi”. Aizbraucu jūnija sākumā. Ciems nomaļš, līdz novada centram trīsdesmit kilometri pa izdangātu ceļu. Autobuss kursē divreiz nedēļā. Internets knapi ķer. Skumji.
Vectēvs mani sagaidīja priecīgs. Stingri apķēra, aizveda mājā, parādīja, kur kas atrodas. Skatos uz viņu un domāju — martā viņam apritēja deviņdesmit. Deviņdesmit! Bet izskatās ne vairāk kā sešdesmit pieci. Mugura taisna, soļi stingri, rokas spēcīgas. Mati sirmi, bet kupli. Balss stipra.
Vecāki stāstīja, ka vectēvs vienmēr bijis stiprs, bet es viņu nebiju redzējis kādus piecus gadus. Domāju, ka būs jau pavisam sačākstējis. Bet viņš — možāks par mani. Pirmo nedēļu pieradu. Vectēvs cēlās sešos no rīta, kurināja krāsni, gatavoja brokastis, gāja rakāties dārzā. Es ar grūtībām pamodos ap deviņiem. Vectēvs smējās: “Tagadējā jaunatne vāja.”
Pirmās nedēļas beigās pamanīju dīvainību. Vectēvs gāja gulēt agri, ap desmitiem vakarā. Es vēl stundu vai divas sēdēju telefonā, tad arī gulēt. Bet dažas reizes naktī pamodos — dzirdēju, kā vectēvs klusi iziet no mājas. Durvis iečīkstēja, soļi uz lieveņa, vārtiņi iežvadzējās.
No rīta jautāju:
— Vectēv, tu naktī kaut kur gāji?
Viņš paraustīja plecus:
— Manā vecumā slikti guļas. Izeju pastaigāt, paelpot, pa pagalmu pastaigāties.
Bet dažas reizes es skatījos pa logu, kad dzirdēju soļus — pagalms tukšs. Vectēva nav. Kur viņš aizgāja?
Pēc divām nedēļām pamanīju vēl ko dīvainu
No rīta vectēvs atgriezās. Reizēm pamodos agrāk, dzirdēju vārtiņus, tad durvis. Vectēvs ienāca mājā, nomazgājās priekštelpā, tad gāja uz virtuvi. Kad es izgāju, viņš jau dzēra tēju. Svaigs, možs. Lūpas spilgti sarkanas, it kā būtu ar lūpu krāsu iekrāsotas. Bet vectēvs taču nekrāsojas. Vienkārši tās bija koši sarkanas. Līdz pusdienām krāsa izbalēja. Kļuva parastas, bāli rozīgas, veca cilvēka.
Bet tad pamanīju vēl vienu detaļu. Kādā dienā iegāju mājā, kad vectēvs bija dārzā. Priekštelpā redzēju viņa gumijas zābakus. Netīri. Ar zemi. Bet zeme dīvaina — sarkanbrūna, mālaina. Mums dārzā melnzeme. No kurienes māls? Pēc vēl vienas nedēļas neizturēju. Nolēmu izsekot. Gāju gulēt apģērbts, uzliku modinātāju uz diviem naktī, bez skaņas.
Pamodos divos un piecās. Klausos — klusums. Gaidu. Pēc kādām desmit minūtēm dzirdu — vectēvs pieceļas blakus istabā. Klusi saģērbjas. Durvis uzmanīgi atver, iziet. Pagaidīju minūti, tad izgāju arī es. Skatos pa logu — vectēvs iet pa pagalmu uz vārtiņiem. Atver, iznāk uz ielas, dodas pa ciemu. Ne uz centru, bet uz malu, meža virzienā.
Es ātri uzvilku apavus, izgāju. Eju viņam nopakaļ kādus piecdesmit metrus. Mēness spožs, viss labi redzams. Vectēvs iet mierīgi, neatskatās. Aiziet līdz ciema malai, kur sākas mežs. Iet pa taku mežā. Eju aiz viņa. Taka šaura, vijās starp kokiem. Ejām kādas divdesmit minūtes. Vectēvs neatskatās, iet pārliecinoši, it kā ceļu zinātu.
Izgājām nelielā pļaviņā. Pa vidu — vecas kapsētas paliekas. Mazas, pamestas. Krusti kādi desmit, sagāzušies, seni. Sētiņas sarūsējušas, zāle augsta. Vectēvs apstājas tās malā. Stāv, skatās uz kopiņām. Tad ieiet iekšā, iet starp krustiem. Apstājas pie viena kapa, apsēžas uz zemes blakus.
Es stāvu aiz kokiem, vēroju. Ko viņš dara?
Vectēvs sēž apmēram piecas minūtes nekustīgi. Tad izvelk no kabatas kaut ko. Pieliek pie rokas. Nevar redzēt ko. Mēness gaismā redzu kustību. Vectēvs piespiež plaukstu pie zemes. Tur tā minūti. Klusi kaut ko saka. Es nedzirdu vārdus. Tad noliek roku, paņem lupatu, apsien plaukstu. Pieceļas, vēl minūti stāv pie kapa, dziļi paklanās. Pagriežas, iet atpakaļ.
Es ātri paslēpos aiz kokiem, viņš paiet garām, neredz mani. Dodas uz ciemu. Pagaidu piecas minūtes, tad arī eju atpakaļ. Kad izeju no meža, vectēvs jau gandrīz pie mājas. Es ienāku pēc piecām minūtēm. Vectēvs jau savā istabā. Es apguļos, bet neaizmiegu līdz rītam. No rīta vectēvs kā parasti — možs, svaigs, lūpas sarkanas. Uz rokas tīra apsēja.
Jautāju brokastīs:
— Vectēv, roka nesāp?
Viņš paskatās uz apsēju:
— Jā, vakar šķūnī ieķēru laikam. Nieki.
Es klusēju. Zinu, ka ne šķūnī.
Pēc trim dienām aizgāju uz to dienā. Atradis pļaviņu, ieeju. Tāda pati — veca, pamesta. Atrodu to kapu, pie kura vectēvs sēdēja. Nolasu uz krusta, burti gandrīz nodiluši:
“Anna Orlova. 1923–1943.”
Saskaitu — divdesmit gadu vecumā. Jauna. Skatos uz zemi. Svaiga. Nesen rakta. Velēna noņemta, zeme irdena, sarkanbrūns māls spīd cauri. Tas pats, kas vectēva zābakos bija.
Lasi vēl: Pēc 5 gadiem vientulībā es uzaicināju ciemos 59 gadus vecu vīrieti – 3 lietām es nebiju sagatavota
Atgriežos mājās. Sēžu, domāju. Vectēvs naktīs iet uz turieni. Kāpēc? Pēc vēl vienas nedēļas nolēmu pajautāt tieši. Vakarā, kad sēdējām uz lieveņa, dzērām tēju, saku:
— Vectēv, pastāsti par seniem laikiem.
Viņš pamāj:
— Mani iesauca četrdesmit otrajā, man bija septiņpadsmit. No sākuma līdz beigām izgāju.
— Bija bail?
— Bija, — pamāj.
Es klusēju. Tad jautāju:
— Anna Orlova. Kas viņa bija?
Vectēvs sastinga. Ilgi skatījās uz mani. Tad klusi:
— No kurienes tu zini?
— Redzēju. Mežā.
Vectēvs klusē minūti. Tad saka:
— Sekoji man?
Es pamāju. Klusu.
Vectēvs smagi nopūšas:
— Anna bija mana līgava. Bija jābūt kāzām četrdesmit trešā gada pavasarī. Bet viņa …Februārī. Man paziņoja. Es nepaspēju atvadīties.
— Piedod, — saku. — Negribēju…
— Nekas, — vectēvs pamāj. — Tas sen bija. Pagājuši vairāk nekā septiņdesmit gadi.
Klusējam. Tad jautāju:
— Kāpēc tu tur ej?
Vectēvs skatās uz mani smagi:
— Tu daudz ko redzēji tajā naktī?
— Redzēju. Kāpēc?
Vectēvs ilgi klusē. Tad saka:
— Nāc. Parādīšu ko.
Ieejam mājā. Vectēvs izvelk no lādes vecu fotogrāfiju. Melnbaltu, nodilušu. Parāda — fotogrāfijā jauns puisis un meitene gaišā kleitā. Skaista, gaišmate, smaida.
— Tas mēs. Četrdesmit otrais gads. Pirms manas došanās prom.
Skatos uz foto. Vectēvs jauns, ap septiņpadsmit. Precīza mana kopija. It kā uz sevi skatītos.
— Līdzīgi, — saku.
— Tu esi viss mans attēls, — pamāj vectēvs. — Viens pret vienu.
Noliek fotogrāfiju. Klusi saka:
— Kad atgriezos. Aizgāju pie viņas. Sēdēju, runāju. Un tad viņa atnāca.
— Kas atnāca?
— Anna. Es viņu ieraudzīju. Stāvēja blakus. Caurspīdīga, kā dūmi. Skatījās uz mani. Teica: “Es esmu blakus. Vienmēr būšu.” Sākumā domāju, ka rēgojas. Bet viņa bija īsta. Runāja ar mani.
Es klusēju. Nezinu, ko teikt.
Vectēvs turpina:
— Viņa teica, ka var palīdzēt. Dot man ilgu mūžu. Lai es dzīvoju, būtu stiprs. Apmaiņā man jāiet pie viņas. Katru nedēļu. Es piekritu.
— Un kopš tā laika tu…
— Kopš tā laika jau septiņdesmit astoņus gadus tā dzīvoju, — pamāj vectēvs. — Katru nedēļu. Es dodu viņai. Viņa dod man spēku. Veselību. Man deviņdesmit, bet jūtos kā sešdesmitgadīgs.
Sēžu, klusēju. Neticu. Bet redzu — vectēvs nemelo. Redzu pēc acīm.
— Kas notiks, ja vairs neiesi?
— Uzreiz visi gadi sabirs vienā brīdī. Nezinu. Neesmu mēģinājis.
Klusējam. Tad vectēvs saka:
— Tu esi man līdzīgs. Viņa var palīdzēt arī tev. Ja gribi.
— Man? — nesaprotu.
— Jā. Aizvedīšu pie viņas. Viņa pieņems. Dzīvosi ilgi. Būsi stiprs. Tikai jāiet būs. Katru nedēļu. Visu mūžu.
Skatos uz vectēvu. Deviņdesmit gadi. Izskatās uz sešdesmit. Bet par cenu — reizi nedēļā tāds rituāls…
— Padomā, — viņš saka. — Nesteidzies. Izlemt vari vēlāk. Vasarā laiks ir.
Aizgāja pie sevis. Es guļu, domāju. Tā taču sapnis. Tas taču…Nezinu.
Pagāja trīs nedēļas. Katru dienu domāju. Skatījos uz vectēvu. Viņš tik možs, tik dzīvespriecīgs. Deviņdesmit gadu, bet jūtas labāk nekā es divdesmit divos. Bet katru nedēļu viņš iet naktī. Pie viņas. Tā dzīvo jau septiņdesmit astoņus gadus. Un cik vēl? Simt? Simt divdesmit? Bet es? Ja piekristu — būtu saistīts līdz mūža galam. Ar svešu meiteni. Uz visiem laikiem.
Vakar vectēvs jautāja:
— Izlēmi?
Atbildēju:
— Nē. Negribu.
Vectēvs pamāja:
— Saprotu. Ne katrs tam gatavs. Es toreiz biju. Annu mīlēju. Man tas nav grūti. Bet tu jauns. Tev dzīve priekšā. Pats izlemsi.
Šodien pēdējā augusta diena. Rīt braucu atpakaļ uz pilsētu. Vasara beigusies. Vectēvs pavada. Stingri apķēra atvadoties. Teica:
— Atbrauc vēl. Es ilgi vēl te būšu.
Iesēdos autobusā. Braucu. Skatos pa logu. Domāju. Vectēvs, šķiet, gaidīs vēl gadus trīsdesmit. Varbūt vairāk. Bet es? Varbūt septiņdesmit, ja paveiksies. Parasta dzīve.
Bet varēju simt gadus. Varbūt vairāk.
Bet katru nedēļu iet uz turieni.
Nezinu, vai pareizi atteicos.
Varbūt velti.
