Pirms dažām dienām es satikos ar savu draudzeni Elvīru. Viņai ir 50 gadi. Pēdējos pāris gadus viņa bija “lēnā meklēšanas režīmā” — gāja uz randiņiem, bet bez īpaša entuziasma
Un te, sēžot pie kafijas tases, viņa man pēkšņi pastāstīja stāstu, kas sākumā man šķita augstākā pakāpe sievišķīgai pārgalvībai.
— Iedomājies, es nesen iepazinos ar kādu vīrieti, — viņa sāka, un viņas parasti mierīgajās acīs iemirdzējās azartiska dzirksts. — Uldim ir 55 gadi. Brīvs, inteliģents, māja ārpus pilsētas. Pirmie divi randiņi pagāja vienkārši lieliski.
Es sagatavojos klausīties par skaista romāna sākumu. Bet Elvīra turpināja, un viņas nākamie vārdi lika man klausīties vēl uzmanīgāk pat acis nemirkšķinot.
— Un te, trešā randiņa beigās, es viņam paskatījos tieši acīs un pajautāju: “Uldi, tu neiebilsti, ja es palikšu pie tevis nedēļas nogalē?”
Atzīšos — šādu piedāvājumu no manas draudzenes es nebiju gaidījusi. Ko? Trešajā randiņā? Pieaugusi, sevi cienoša sieviete pati piedāvājas ciemos uz visu nedēļas nogali?
Tas taču ir tiešs ceļš uz to, lai vīrietis tevi uzskatītu par tādu, kas ielaužas viņa teritorijā. Tas ir visu nerakstīto “randiņu spēles” noteikumu pārkāpums. Bet Elvīra, redzot manu seju, tikai noslēpumaini pasmaidīja.
— Es zināju, uz ko eju. Tas bija mans tests. Galējais tests. Un viņa atbilde mani pārsteidza pat pašas gaidām. Viņš izrādījās daudz gudrāks, nekā es biju domājusi.
Elvīras stāsts varēja kļūt par tipisku sievietes izgāšanos. Bet tas izrādījās pārsteidzoši dziļa līdzība par nobriedušām attiecībām. Un par to, kāpēc piecdesmit gadu vecumā ir pēdējais laiks pārstāt spēlēt spēles.
Piedāvājums, no kura nevar atteikties
Uldis, pēc Elvīras vārdiem, bija īsts vīrišķīgas uzticamības iemiesojums. Mierīgs, pamatīgs, ar gudrām, nedaudz nogurušām acīm. Uzņēmējs.
Pirmie divi randiņi noritēja klasiskā gaisotnē — vakariņas restorānā un pēc tam pastaiga pa krastmalu. Viņi runāja par visu — bērniem, darbu, ceļojumiem. Starp viņiem parādījās tā pati “ķīmija”, kuru tik grūti atrast nobriedušā vecumā.
— Es sapratu, ka Uldis man patiešām patīk, — stāstīja Elvīra. — Bet es arī zināju, ka man nav ne laika, ne vēlmes ilgi spēlēt “neieņemamās cietokšņa” spēli.
Es jau esmu bijusi laulībā. Es zinu, kas ir sadzīve. Un esmu pārliecināta, ka jebkuru attiecību galvenais pārbaudījums ir kopdzīve. Pat īslaicīga. Un te, trešā randiņa beigās, Elvīra saņēmās drosmi.
— Viņš tieši tajā brīdī stāstīja, ka grasās pavadīt nedēļas nogali savā lauku mājā, — viņa atceras. — Un es viņu pārtraucu un uzdevu savu jautājumu:
— Uldi, tu neiebilsti, ja es palikšu pie tevis no piektdienas līdz pirmdienai?
Pēc viņas vārdiem, viņš apklusa. Mašīnā iestājās tāds klusums, ka varēja dzirdēt, kā tikšķ pulkstenis. Elvīra bija gatava visam: pieklājīgam atteikumam, pārsteigtam “Kāpēc?”, vai kādai piezīmei. Viņa jau bija garīgi atvadījusies no šīm attiecībām.
Atbilde, kas visu mainīja
Uldis klusēja veselu mūžību. Un tad paskatījās Elvīrai acīs un pateica to, ko viņa pavisam nebija gaidījusi dzirdēt.
— Elvīra, es neiebilstu. Bet ar vienu nosacījumu.
Viņa saspringa.
— Tu paņemsi līdzi savas čības, mīļāko krūzīti, zobu birsti un to grāmatu, kuru tagad lasi. Bet es piektdienas rītā aizbraukšu uz veikalu un nopirkšu tavu mīļāko jogurtu un tēju. Un vēl. Sestdienas rītā es dzeršu kafiju uz verandas un lasīšu avīzi. Un es negribu runāt pirmo pus stundu pēc pamošanās. Bet tu, ja vēlies, vari tajā laikā ieslēgt mūziku vai pastaigāties pa dārzu. Tu nemēģināsi mani izklaidēt. Un es nejutīšos pienākuma apgrūtināts tevi izklaidēt. Mēs neizliksimies par viesiem vai saimniekiem. Mēs vienkārši pamēģināsim dzīvot blakus trīs dienas. Labi?
Tajā brīdī, stāsta Elvīra, viņa saprata — šķiet, viņa ir satikusi savu cilvēku.
Kāpēc tā notika? Neparastais iemesls
Iemesls, kāpēc Elvīra uzdeva savu provokatīvo jautājumu, nebija vēlme pēc iespējas ātrāk atzīmēt savu teritoriju. Tas bija ģeniāls tests — vienkāršs, bet efektīvs — saderības un brieduma pārbaudījums.
— Saprot, — viņa man vēlāk paskaidroja, — ar šo vienu frāzi es pārbaudīju vairākas lietas.
1. Tests uz adekvātumu un liekulības trūkumu.
— Vīrietis, kurš piecdesmit piecu gadu vecumā sāks man lasīt morāli par pieklājību un to, ka “sievietei nevajag būt tik uzstājīgai”, man nav vajadzīgs. Mēs esam pieauguši cilvēki. Spēlēt šķīstību — tas ir liekulīgi.
2. Tests uz gatavību nopietnām attiecībām.
— Vīrietis, kurš baidās ielaist sievieti savā teritorijā pat uz trim dienām, — ir vīrietis, kurš nav gatavs attiecībām vispār. Vai nu viņš vēl nav ticis galā ar pagātni, vai arī pārāk augstu vērtē savu vientuļnieka komfortu. Viņa māja ir viņa cietoksnis. Un, ja viņš nav gatavs nolaist tiltu, nav jēgas šaut pa sienām.
3. Un pats galvenais — tests uz sadzīves saderību.
— Es negribēju tērēt mēnešus randiņos restorānos, lai pēc tam, pārvācoties kopā, atklātu, ka mēs nespējam sadzīvot vienā virtuvē. Es piedāvāju demo versiju kopdzīvei, lai redzētu,
-kā viņš uzvedas no rīta,
-kā viņš izturas pret personīgo telpu,
-kā risina sīkas sadzīves situācijas.
Trīs dienas sniedz daudz vairāk informācijas nekā trīsdesmit randiņi kafejnīcā
Bet lielākais atklājums viņai bija viņa atbilde. Viņa atbilde nebija tikai piekrišana. Tas bija pret piedāvājums, kas atklāja viņa briedumu.
— Viņš neteica vienkārši “jā”, — saka Elvīra. — Viņš sadzirdēja manu neizteikto vēstījumu un atbildēja uz to. Ar savu jautājumu es teicu: “Nespēlēsim, dzīvosim.” Un viņš atbildēja: “Labi, dzīvosim. Lūk, mani noteikumi un mana personīgā telpa. Un kur ir tavi?”
Viņš neuztvēra viņu kā “medījumu”, kas pats nāk rokās. Viņš uztvēra viņu kā līdzvērtīgu partneri, kuram arī ir savi ieradumi un sava komforta zona. Viņa nosacījums par čībām un krūzīti bija ģeniāls žests: “Atnes gabaliņu sava pasaules manā, un es sagatavošu savu pasauli tavai ienākšanai.” Viņš nepiedāvāja viņai izšķīst viņa sadzīvē — viņš piedāvāja apvienot divas sadzīves.
Kā viss beidzās?
Viņi pavadīja kopā šīs trīs dienas. Sestdienas rītā viņi tiešām klusējot dzēra kafiju uz verandas. Pēc tam kopā gatavoja pusdienas, strīdoties par to, cik daudz sāls likt zupā. Vakarā skatījās vecu filmu. Viņi nemēģināja viens otru iespaidot. Viņi vienkārši dzīvoja.
— Pirmdienas rītā, kad viņš mani veda uz darbu, — pabeidza savu stāstu Elvīra, — viņš teica: “Zini, šķiet, mūsu testa brauciens izdevās. Var pieteikties nākamajam.”
Atgādinu, šis ir manas draudzenes stāsts.
