Raugoties uz mazajiem zariņiem, kas auga tur, kur vajadzēja būt spēcīgiem aveņu krūmiem nākas vilties. Katru rudeni es pirku jaunus stādus, pavadīju brīvdienas, tos stādot, bet pavasarī atkal piedzīvoju tikai vilšanos
Daudzus gadus es ievēroju klasiskās audzēšanas rekomendācijas. Raku bedres 40 centimetru dziļumā, stādus novietoja stingri vertikāli, apbēru ar auglīgu maisījumu. Pareizā aveņu stādīšana pēc standarta shēmas šķita vienīgais pareizais risinājums. Taču realitāte liecināja par pretējo.
No desmit iestādītajiem stādiem pavasarī izdzīvoja ne vairāk kā seši. Pārējie vai nu izsala ziemā, vai izsuta zem seguma. Tie, kas izturēja, deva tikai divus vai trīs tievus dzinumus, kas knapi sasniedza metra augstumu. Ražu no šāda auga varēja savākt vien saujās.
Īpaši grūti bija skatīties uz pieredzējušu dārznieku platībām. Viņu avenāji izskatījās kā īsti biezokņi — kupli, ar dzinumiem, kuru biezums pārsniedza centimetru. Mani stādījumi izskatījās pēc retām nūjiņām zemē. Tradicionālā vertikālā aveņu stādīšana nodrošināja tikai aptuveni 60 procentu ieaugšanas rādītāju.
Gadu gadiem vainoju visu – stādmateriāla kvalitāti, nepiemērotu augsni, laikapstākļu kaprīzes. Izmēģināja daudz šķirņu, mainīja vietas, eksperimentēja ar mēslojumu. Rezultāts palika tas pats – vāji augi ar niecīgu ražu. Viņš sāka šaubīties par savām dārzkopības spējām.
Nejaušais atklājums par horizontālo metodi
Pavērsiens notika pagājušā gada oktobrī — pilnīgi nejauši. Ejot gar mežmalu, viņš pamanīja pārsteidzošu ainu – savvaļas avenes auga nevis taisni, bet slīpi, zem sakritušiem zariem. Turklāt no katras saknes izauga seši līdz astoņi spēcīgi dzinumi. Stublāju biezums pārsteidza – gandrīz kā dārza šķirnēm.
Mājās viņš sāka analizēt redzēto. Izrādījās, ka saliekušies aveņu zari mežā bija daļēji piespiesti pie zemes ar sakritušām lapām. Šāds novietojums stimulēja sānu pumpuru augšanu uz stublāja. Daba pati bija parādījusi pilnīgi jaunu pieeju stādu izvietošanai. Viņš nolēma eksperimentēt savā dārzā. Tajā pašā oktobrī paņēma četrus remontantās aveņu stādus un trīs no tiem iestādīja aptuveni 30 grādu leņķī. Vienu atstāja kontrolei – iestādīja tradicionāli, vertikāli. Godīgi sakot, lielas cerības uz labu rezultātu viņš nelika.
Savvaļas avenes parādīja jaunu stādīšanas veidu
Ziemā bija lieli sali – temperatūra noslīdēja līdz mīnus 25 grādiem. Pavasarī ar satraukumu viņš devās pārbaudīt eksperimenta rezultātus. Kontroles stāds deva divus vājus dzinumus, 50 centimetru augstumā. Savukārt tie, kas tika iestādīti slīpi, burtiski “uzbrieda” augšanā – pa pieciem līdz sešiem spēcīgiem dzinumiem, kuru augstums pārsniedza metru!
Raža arī pārspēja visas gaidas. No kontroles auga viņš savāca 900 gramus ogu, bet no katra eksperimentālā – pa 2,5 kilogramiem. Atšķirība bija iespaidīga. Tagad, kad pirmā pieredze bija devusi spārnus, radās galvenais jautājums – kāds ir šīs parādības zinātniskais pamats?
Lasi vēl: Ko nedrīkst darīt kapos; kopjot nejauši ieliku papīrīti kabatā un pēc tam rādījās murgi
Ko saka zinātne
Izpētot agronomisko literatūru, viņš saprata novērotā efekta bioloģisko pamatojumu. Aveņu pumpuri atrodas lapu žāklēs uz stublāja un uz sakneņa. Vertikālā stādījumā attīstās tikai galotnes pumpuri, savukārt slīps novietojums stimulē aizvietotājdzinumu veidošanos no pumpuriem uz sakneņa.
Trīs sezonas pēc kārtas viņš veica mērījumus savā dārzā. Vertikāli stādītie augi vidēji deva 2,8 dzinumus, bet slīpi – 6 līdz 8 no viena sakneņa. Arī stublāju biezums ievērojami atšķīrās: 8 milimetri pret 11. Labāko slīpuma leņķi viņš atrada praktiski – 45 grādu leņķis deva sliktākus rezultātus nekā 30–35 grādi. Pārāk stāvs leņķis apgrūtina augšējo pumpuru barošanos, bet pārāk sekls – nestimulē sānu pumpurus pietiekami.
Sakņu sistēma horizontālā stādījumā attīstās citādi. Tā vietā, lai veidotu vienu centrālo sakni, veidojas sazarots tīkls no vairākiem sakneņiem. Katrs no tiem dod savus dzinumus un papildu saknes. Pareiza aveņu stādīšana slīpā veidā palielina barošanās laukumu 1,8 reizes. Augs saņem vairāk mitruma un barības vielu no augsnes. Tas izskaidro ne tikai dzinumu skaitu, bet arī to kvalitāti – tie kļūst biezāki un izturīgāki. Kad teorija bija saprasta, radās loģisks jautājums – kā šīs zināšanas pareizi pielietot praksē mūsu novembra apstākļos?
Soli pa solim: novembra horizontālās stādīšanas tehnoloģija
Nu jau novembris ir piemērots slīpai aveņu stādīšanai siltajos reģionos. Zeme vēl ir mīksta, bet saules vairs nav. Ja ir mīnusi protams, tad stādīšana jāatliek. Viņš izraka grāvīti 15 centimetru dziļumā un 30 centimetru platumā. Garumu aprēķināja pēc stādu skaita.
Zemi stādīšanai viņš sajauca no dārza augsnes, satrūdējuša kūtsmēsla un smilšu vienādās daļās. Katram spainim maisījuma pievienoja glāzi koksnes pelnu. Pareizai aveņu stādīšanai vajadzīga ir irdena, neitrāla augsne. Stādu novietoja 30 grādu leņķī, sakņu kaklu iedziļinot 2–3 centimetrus. Šeit kļūdīties nedrīkst – ja iestāda par dziļu, saknes sapūs, ja par seklu – tās nosals. Stumbru apbēra ar zemi tikai līdz pusei.
Starp stādiem atstāja viena metra attālumu, nevis pusotra. Slīpā stādījumā krūmi viens otram netraucē. Katru stādu aplēja ar diviem litriem ūdens. No augšas apklāja ar piecu centimetru biezu salmu kārtu – salmi sargā no sala un, satrūdēdami, uzlabo augsni. Skujkoku skaidas viņš nelietoja – no tām augsne kļūst skāba. Līdz saliem stādi iesakņojās. Aukstos reģionos ziemai nepieciešams papildu segums. Iesācēji bieži kļūdās – pārlaista augus.
Rezultāti un salīdzinājums: skaitļi, kas runā paši par sevi
Trīs gadu novērojumi sniedza pārliecinošus datus par slīpās metodes priekšrocībām. Dzinumu skaits uz krūma pieauga no 2,8 līdz 5,4. Vidējais stublāju augstums palielinājās no 110 līdz 160 centimetriem. Stublāju biezums – no 8 līdz 11 milimetriem.
Raža bija visspilgtākais rādītājs. Vertikāli stādītie krūmi deva vidēji 1,6 kilogramus ogu sezonā, bet slīpi stādītie – 2,5 kilogramus no krūma. Pareiza aveņu stādīšana slīpā veidā palielina ražību 1,7 reizes, aizņemot to pašu platību. Turklāt ogu nogatavošanās sākas par divām nedēļām agrāk – pirmās ogas novāc jau jūlija vidū, nevis beigās. Pēdējās – oktobra vidū. Kopējais ražas periods pagarinājās no divarpus līdz trīsarpus mēnešiem.
Slīpā stādīšana nodrošina stabilāku ražu, aizņemot mazāk vietas
Vietas izmantošana kļuva efektīvāka – uz 8 kvadrātmetriem viņš varēja izvietot 8 krūmus iepriekšējo 5 vietā. Pārlieku sabiezējuma nebija – slīpie stādījumi labāk vēdinājās. Arī izturība uzlabojās. Trīs gadu laikā krūmi tika apstrādāti tikai vienu reizi. Kaitēkļi traucēja retāk – spēcīgā sakņu sistēma padarīja augus izturīgākus.
Bieža iesācēju kļūda – mēģinājums saliekt vecus, biezus dzinumus. Slīpi var stādīt tikai jaunus, lokanus stādus. Labākos rezultātus rāda remontantās šķirnes ar aktīvu sakņu augšanu.
