— Man vajadzīga saimniece. — Viktors sacīja kādam pagalmā. Ausma sastinga pie atvērtā loga. Rokās — tase ar zaļo tēju. Viņas tēja. Viņas logs. Viņas dzīve
Rozā ziedi, kurus Viktors atnesa pirms stundas, stāvēja uz galda kristāla vāzē. Dārgi ziedi — no tā veikala, kur vesels maiguma pušķis maksā tikpat, cik viņa iztērē pārtikai nedēļā. Viņš tos uzdāvināja ar smaidu, kas arī šķita maigs. Tagad šis smaids karājās gaisā kā māns.
«Kā tu tur? Vienai grūti?» — Viktors bija jautājis pirms nedēļas, kad pirmo reizi atnāca ar kaimiņu līdzjūtību. «Ļoti grūti,» viņa atbildēja godīgi. «Jau gads, kopš nav viņa.»
Pagājušā gada oktobrī. Tagad atkal oktobris, un aukstums dzīvoklī vairs nebija metafora. Logs vērās uz soliņu, kur sēdēja Viktors un viņa draugs Austris. Ausma dzirdēja katru vārdu, lai gan nekad agrāk nebija klausījusies slepus. Vienkārši logs bija atvērts. Vienkārši dzīve izrādījās godīgāka par pieklājību.
Vientulības konteksts
Ausma aizgāja pensijā piecdesmit piecu gadu vecumā — kā mūzikas pedagoģe ar priekšrocībām. Trīsdesmit divus gadus viņa mācīja citus saskatīt skaistumu notīs. Tagad skaistuma nebija viņas pašas dzīvē. Viņas vīrs bija labs savā vienkāršajā neatlaidībā. Slēdznieks-santehniķis, kas aizgāja pensijā sešdesmit gadu vecumā. Viņi nodzīvoja kopā trīsdesmit divus gadus — kā divas balsis vienā simfonijā: ne vienmēr saskaņotas, bet atpazīstamas pat tumsā.
Viņš mājās atnesa metāla un darba putekļu smaržu. Viņa vakaros spēlēja viņam Šopēnu. Viņš aizmiga uz dīvāna, un tas bija laimīgi. Tagad dzīvoklis bija pilns klusuma. Guļamistabā joprojām stāvēja viņa ķemme uz nakts skapīša — viņa neuzdrošinājās to novākt. Virtuvē viņa krūze joprojām karājās uz āķa. Viņš dzēra kafiju tikai no tās — nekad nemainīja.
Pēc viņa aiziešanas Ausma sāka saņemt viņa pensiju 208 eiro mēnesī klāt pie manas pensijas. Kopā 768 eiro. Ar to varēja dzīvot. Tikai par dzīvokli aizgāja daļa, un uz visu pārējo — pārtiku, gāzi, apkuri, elektrību.
Bet vientulība bija pārāk liela
Draudzenes zvanīja regulāri — ar to žēlsirdīgo piesardzību. «Kā tu? Varbūt atnākt ciemos?» Ausma pateicās un atteicās. Nevis tāpēc, ka negribēja, bet tāpēc, ka viņu žēlums bija vēl trakāks nekā vientulība. Viktors dzīvoja stāvu augstāk. Atraitnis jau trīs gadus. Tas nozīmēja, ka viņš bija izgājis cauri pirmajam aplim. Tagad viņš bija pieradis pie klusuma. Vai arī tikai šķita, ka pieradis.
Viktora piedāvājums
Viņš atnāca trešdien — ar ziediem un piedāvājumu.
— Dzīvosim kopā, — viņš sacīja, pat neieejot istabā, palikdams durvju ailē. Kā cilvēks, kurš baidās pārkāpt robežu.
Ausma skatījās uz ziediem. Rozā, dārgi. Kāpēc rozā? Kāpēc ne baltus? Kāpēc ne pieticīgus, godīgus ziedus, bet tieši šos — dārgos?
— Kopā būs vieglāk, — turpināja Viktors, un viņa balsī nebija iemīlēšanās, nebija pat maiguma — tur bija kaut kas lietišķs. Aprēķins. — Tu viena, es viens. Tev pensija, man pensija. Kopā — otrā dzīve.
Otrā dzīve. It kā pirmā būtu beigusies ne pirms gada, bet sen — citā gadsimtā. Viņš iegāja, apsēdās uz dīvāna, pasniedzis viņai ziedus. Ausma ielika tos vāzē — mehāniski, kā robots, kas ieprogrammēts pieklājībā. Aukstais ūdens, kurā viņa iemērca kātus, bija īstāks par viņa vārdiem.
— Es nesteidzinu, — teica Viktors, un tas gandrīz likās mīļi. Gandrīz viņu pārliecināja.
— Vienkārši pamēģināsim. Kopā gatavosim vakariņas, kopā skatīsimies televizoru. Ne kino, bet dzīvi. Reālu dzīvi diviem, ne vienam.
Ausma klausījās. Klausījās ļoti uzmanīgi, kā cilvēks, kas tver katru skaņu, kā zivs tver ūdeni. Vientulība māca klausīties. Vientulība pārvērš tevi par antenu, kas gatava uztvert jebkuru signālu.
— Padomā, — viņš sacīja, kad aizgāja. — Es nesteidzinu. Padomā.
Viņa domāja. Veselu nedēļu.
Pirmās šaubas
Naudas pietika, bet knapi. Dzīvei vietas vairs nebija — tikai primārajām vajadzībām. Apkure ziemā dārga. Otrā pensija, pat ja tas būtu cilvēka, kas remontē krānus, ienākums — tā bija glābšana. Ne mīlestība. Glābšana. Bet glābšana bija godīgāka par sentimentu. Ausma iedomājās: viņa dzīvoklis, viņa ieradumi, viņa lietas, kas iekārtojas viņas telpā. Viņa krekli viņas skapī. Viņa kafija no rīta. Televizors, ko viņš skatās pārāk skaļi, jo viņa vecumā dzirde vairs nav tā.
Iedomājās un nobijās. Ne tāpēc, ka nevēlējās vīrieti, bet tāpēc, ka pārāk vēlējās. Vēlējās glābiņu, vēlējās nebūt viena, vēlējās, lai kāds viņu redz. Šī vēlme bija tik liela, ka padarīja visu nepareizu. Kad vēlies pārāk stipri, tu atdod sevi. Pilnībā. Un pēc tam vairs nezini, kur beidzas tu, un kur sākas viņš.
Viņa gandrīz piekrita. Gandrīz… Un tad atvēra logu, lai izvēdinātu istabu
Dzirdētais. Bija vakars. Vēl gaišs, bet jau gatavs kļūt tumšs. Oktobris tāds ir — gaisma mānīga, kā svešu cilvēku vārdi. Ausma stāvēja pie loga. Tas bija viņas ieradums — katru vakaru viņa stāvēja pie atvērta loga. It kā gaidītu, ka gaiss atnesīs kaut ko svarīgu. Apakšā, uz soliņa, sēdēja Viktors un viņa vecais draugs Austris. Viņi vilka dūmus — dūmi cēlās augšup, tieši viņas logā, un tā bija viņu paaudzes nevērīgā nepieklājība. Nedomājot, kas to elpo.
— Kā tur tava kaimiņiene? Ausma, vai ne? — jautāja Austris.
— Labi. Mūzikas skolotāja pensijā. Dzīvo viena. Es jau piedāvāju viņai — dzīvosim kopā. Kopā vieglāk.
Viena roka vēl turēja loga rāmi, otra bija nolaidusies gar sāniem — bezspēcīga.
— Un?
— Piekritīs, — sacīja Viktors ar to pārliecību, ko dod gadi un ieradums būt pareizam. — Man vajadzīga saimniece. Kalpone un aukle. Tu taču zini — vienam grūti. Mazgāt, gatavot, tīrīt… tas nav vīrieša cienīgs darbs.
Viņš nepabeidza teikumu, bet Ausma dzirdēja turpinājumu. Viņa dzirdēja, kā viņa vārdi būvē viņas nākotni: viņas rokas ziepjūdenī, viņas mugura saliekta virs plīts, viņas naktis bez miega.
— Viņa taču nav neizglītota, piekritīs, — turpināja Viktors, un viņa balsī bija kaut kas no pašapmierināta plēsēja, kas jau sadalījis medījumu. — Es viņai došu otro dzīvi, pensiju pielikšu, bet viņa man — māju un rūpes. Izdevīgi abiem.
Klusums karājās gaisā kā aizturēts elpas vilciens. Ausma apsēdās uz krēsla — tieši tā paša, kurā viņa sēdēja, kad Viktors piedāvāja viņai kopdzīvi. Tajā pašā, kurā viņa domāja par glābiņu. Tagad viņa zināja, ka glābiņš ir slazds. Ne tāpēc, ka Viktors būtu slikts.
Viņš bija vienkārši godīgs. Godīgs savā savā vienkāršībā. Viņš nemeloja sev par to, ko viņam vajag. Viņam nevajadzēja viņu — viņam vajadzēja saimnieci. Aukli. Mājsaimnieci. Vārdi karājās gaisā kā dūmi. Rozā ziedi uz galda vairs nešķita dārgi, bet lēti. Kā cenu zīme. Kā paņēmiens. Kā makšķere zivij, kas izsalkusi un gatava uz visu.
Iekšējais konflikts
Ausma visu nakti negulēja. Viņa sēdēja tumsā, un Viktora balss atkārtojās viņas galvā: «Vajadzīga saimniece. Kalpone un aukle.» Lūk, ko viņa zināja par sevi piecdesmit astoņu gadu vecumā: Viņa bija sieviete, kas vienmēr devusi. Vecākiem — savu laiku, naudu, ausi, kas dzirdēja viņu problēmas labāk nekā viņi paši. Vīram — trīsdesmit divus gadus ikdienas vakariņu gatavošanas, iknedēļas veļas mazgāšanas, ikdienas klusēšanas, kad vajadzēja klusēt.
Skolēniem — visu enerģiju, visas notis, visu, kas palika pēc tam, kad viņa jau bija atdevusi citiem. Un katru reizi, kad viņa deva, viņa dāvināja sevi — ticot, ka būt vajadzīgai nozīmē būt mīlētai. Ka kalpošana ir mīlestības forma. Tagad viņa redzēja kļūdu. Ne kā noslēpumu, bet kā vienkāršu matemātisku vienādojumu. Viens pret vienu. Viktors nebija slikts cilvēks. Viktors bija godīgs cilvēks, kurš zināja, ko viņam vajag, un nekaunējās to prasīt. Tas gandrīz bija cēli. Bet tā nebija mīlestība. Tas bija darījums — viņas laiks apmaiņā pret viņa klātbūtni.
Un šoreiz — viņa saprata to ļoti skaidri — šoreiz viņa nemainīsies. Ne aiz lepnuma. Lepnums ir greznība jaunajiem. Viņa atteicās ne lepnuma dēļ, bet kaut kā dziļāka — zināšanas par savu vērtību. Sapratnes, ka vientulība var būt godīgāka nekā viltus tuvība. Viņa piecēlās. Pagalmā vēl bija tumšs, bet rītausma jau tuvojās. Oktobris bija nežēlīgi godīgs arī dienasgaismā. Telefons gulēja uz galda.
Atteikums un tā sekas
Viņa piezvanīja viņam deviņos no rīta.
— Viktor?
— Jā. Tu pamodies? Es gribēju atnākt, varbūt…
— Paldies, — viņa pārtrauca. — Paldies par ziediem.
— Bet nē.
Klusums. Klusumā varēja dzirdēt viņa nesaprašanu. Viņa paaudzes vīrietim atteikums bija nepareizs skaņas veids, kas nedrīkstēja pastāvēt sievietes atbildē.
— Kāpēc? — viņš jautāja.
— Tāpēc, ka tev vajadzīga mājsaimniece, — viņa teica, un tas nebija pārmetums — tikai patiesība. — Bet es esmu sieviete, nevis amata vieta.
Viņa nolika klausuli. Tas bija vienkārši. Vieglāk. Godīgi. Viktors vēl divreiz zvanīja. Viņa neatbildēja. Trešajā dienā viņš pagāja garām viņas mājai, apstājās pie kāpņu telpas, paskatījās augšup uz viņas logu. Pēc nedēļas Ausma dzirdēja, ka viņš nolīdzis kādu — šķiet, sievieti, kas nāk divreiz nedēļā tīrīt un mazgāt. Dārgi, bet godīgi.
Viņš maksāja naudu. Jo nauda ir pareizā valoda šādai apmaiņai. «Kopā vieglāk,» teica kaimiņš. Bet draugam — «Vajadzīga kalpone.» Es to dzirdēju un izvēlējos vientulību.
Jaunā dzīve klubā
Nedēļu pēc atteikuma Ausma pierakstījās klubā pie bibliotēkas. To neoficiāli nesauca par klubu — tas vienkārši bija vieta, kur sanāca cilvēki. Bibliotēkas pagrabstāvā, kur bija vēss un smaržoja pēc putekļiem. Tur stāvēja klavieres, divas ģitāras un viena vijole. Cilvēki, kas bija aizmirsuši, kā mīlēja mūziku. Ausma atnāca, lai atcerētos. Vecais Konstantīns reiz jaunībā spēlēja orķestrī. Tagad rokas nebija vairs tik stipras, bet atmiņa palika. Viņš pārlaida pirkstus pār stīgām, un skaņa bija uzmanīga, kā vārds, ko saka ar aizturēšanos, bet tomēr saka.
Viņš pats nespēlēja, bet klausījās kā zinātnieks — klausījās struktūru, likumus, pēc kuriem dzīvo mūzika. Un tas bija godīgi. Viņi neglāba viens otru. Viņi vienkārši bija kopā. Viņi nāca uz pagrabu, atvēra instrumentus, pieskārās tiem un dzīvoja kopā stundu vai pusotru nedēļā. Tas bija pavisam citādi. Ausma nopirka jaunu jaku. Spilgti violetu, pilnīgi nepareizu piecdesmit astoņu gadu sievietei. Viņa to nopirka, jo gribēja. Jo drīkstēja. Veikalā pārdevēja satraucās: «Vai jums nebūs par spilgtu?» Ausma pasmaidīja: «Tieši tik, cik vajag spilgti.»
Vecā vīra krūze joprojām karājās uz āķa. Bet tagad tā bija piemiņa. Klusa, godīga piemiņa par cilvēku, kurš bija labs savā vienkāršajā neatlaidībā. Bet tā bija viņa piemiņa, ne viņas dzīve.
Dziļākā jēga un pēdējā tikšanās
Gadu vēlāk, oktobrī, grupu uzaicināja uzstāties lielā kultūras centra zālē. Nekas milzīgs — mūzika pensionāriem. Mūzika tiem, kas atceras, ka reiz pasaulē bija skaistums. Ausma spēlēja Šopēnu. Prelūdiju — īsu, kā nopūtu, kā atvadu vārdu, kā atgriešanos mājās. Pēc koncerta cilvēki piecēlās un aplaudēja. Vaļa viņu apskāva — un tas nebija žēlums, tā bija apbrīna. Konstantīns paspieda viņai roku, viņa acīs bija cieņa. Sergejs smaidīja, un tas bija smaids cilvēka, kas redz skaistumu un saprot, no kurienes tas nāk.
Bufetē, pēc koncerta, kad viņa dzēra kafiju, pie viņas pienāca vīrietis. Viktors. Bet vairs ne tas Viktors, kas piedāvāja dzīvot kopā. Tas bija cilvēks, kas gadu bija nodzīvojis viens, bet ar algojamu palīdzību — un bija kaut ko iemācījies.
— Tu biji brīnišķīga, — viņš sacīja.
Ausma paskatījās uz viņu. Un viņas skatienā bija kaut kas cits. Varbūt žēlums. Varbūt vienkārši sapratne.
— Paldies, Viktor.
— Varbūt tagad…
Viņa nolika kafiju.
— Zini, es padomāju. Varbūt atrodi sev palīdzīgu roku. Labāku. Tādu, kas gribēs būt ar tevi. Bet es… — viņa pasmaidīja, un tas bija smaids sievietes, kura atradusi sevi nevis citā cilvēkā, bet sevī, — es esmu mūziķe.
Viktors stāvēja klusēdams. Klusumā varēja dzirdēt, kā pa ķieģelītim sabrūk viņa aprēķins. Kā viņš saprot, ka viņa patiešām aizgājusi savā dzīvē.
— Es priecājos, ka tu esi šeit, — piebilda Ausma, jo viņa bija laba sieviete. Bet laba ne tiem, kam vajadzīga kalpone, — laba tiem, kam vajadzīga patiesība.
Viktors pamāja. Tad aizgāja. Konstantīns atnesa viņai vēl kafiju. Vaļa stāstīja, kā reiz teātrī spēlējusi sievieti, kas izvēlas pati sevi. Un tā bija labākā loma viņas dzīvē. Ausma skatījās pa logu uz rudeni. Lapas krita uz zemes, un tas bija aiziešanas brīdis. Vienkārši gadalaiku maiņa. Tā bija dzīve, kas turpinājās ne tāpēc, ka kāds viņu glāba, bet tāpēc, ka viņa pati tā nolēma.
Epilogs
Pēc mēneša klubā sāksies nodarbības jaunajiem pensionāriem. Ausmai lūgs tās vadīt. Tā būs neliela alga, bet darbs viņas sapņu laukā — mācīt tiem, kas aizmirsuši, ka reiz mīlēja mūziku. Ar šo algu un pensiju dzīve kļūs ērtāka. Varbūt Konstantīns piedāvās doties uz koncertu citā pilsētā. Varbūt viņa satiks cilvēku, kas būs vajadzīgs ne tāpēc, ka glābj, bet tāpēc, ka redz viņu.
Varbūt vispār nekā tāda nebūs — un viņa vienkārši dzīvos viena. Jo tagad viņa zina:
Vientulība ir godīgāka nekā viltus tuvība.
