Kad pienāk vecums un vairs nav tik viegli tikt galā pašai, jautājums “ar ko dzīvot” kļūst par vienu no svarīgākajiem. Ja jaunībā mēs raizējamies par darbu, plāniem un bērniem, tad vecumdienās vissvarīgāk ir miers un rūpes par veselību.
Taisnība sakāmvārdam: “Labāk būt vienam, nekā ar jebkuru.”
Bet ko darīt, ja viena vairs netiec galā? Var jau paņemt kaķi – bet te nav runa tikai par vientulību. Reizēm vajadzīga arī palīdzīga roka. Tāpēc svarīgi jau laikus izvēlēties pareizo cilvēku.
“Ne ar to, kurš tuvāks, bet ar to, kurš prot klausīties klusumā.”
Apskatīsim, kurš no dažādiem skatpunktiem var būt vispiemērotākais cilvēks tev līdzās.
1. Tas, kurš prot priecāties par sīkumiem
Kad mīlam, mēs dzīvojam. Ja mīļotā cilvēka vairs nav blakus, jāmeklē prieks mazajās lietās – kādam tas ir svaigi pagatavota ēdiena aromāts, citam – tikšanās ar draudzenēm. Bet, ja mājās nav prieka, dzīvot kļūst grūti.
Ja līdzās ir cilvēks, kurš pastāvīgi burkšķ, organisms dzīvo nemitīgā trauksmē. Sirds pukst straujāk, jo gaida problēmu. Ar gadiem emocijas arvien vairāk ietekmē ķermeni – vitamīnu trūkums, problēmas ar nagiem, matiem, ādu.
2. Tas, kurš nežēlo, bet iedrošina
Žēlums ir slikta sajūta. Aiz šķietamas rūpības tajā var slēpties pazemošana. Jo žēlo tad, kad redz tevi kā vājāku. Jā, reizēm tiešām ar visu netiekam galā – bet svarīgs ir attieksmes veids.
Ja cilvēku respektē, viņam gribas palīdzēt, uzklausīt, iepriecināt – tas ir veselīgu attiecību pamats. Ar gadiem tie, kas māk klausīties, kļūst īpaši vērtīgi.
Labāk dzīvot līdzās tam, kurš saka: “Tu vari,” nevis “Ak, nabadzīte.”
Jo pirmais dod ticību, bet otrais – atņem spēku.
3. Tas, kurš nedzīvo pagātnē
Gados vecāki cilvēki bieži dzīvo atmiņās – un tajā nav nekā slikta. Problēma rodas, kad cilvēks tik ļoti iegrimst pagātnē, ka aizmirst par tagadni.
Ja līdzās ir cilvēks, kurš neteic pārmetumus par tavu pagātni, ar viņu var gan atcerēties, gan veidot jaunas atmiņas tagadnē. Tev nav jāattaisnojas par nodzīvotajiem gadiem – tie ir tava dzīves bagātība, nevis vaina.
4. Tas, kurš neuzspiež savu dzīves tempu
Tev vairs negribas no rīta steigties pāri visai pilsētai. Tu nesteidzies ar brokastīm. Tu pamosties un ļauj sev mazliet pagulēt, pasapņot, ievilkt elpu. Tāpēc ir svarīgi, lai apkārt būtu cilvēki, kuru ritms saskan ar tavu. Var dzīvot kopā ar dēlu un nemitīgi dzirdēt:
“Nu, ātrāk! Cik var gaidīt?”
Tu vari mēģināt pasteigties, bet beigās tikai nogursi un kļūsi nomākta.
Taču ir arī cilvēki, kuri mierīgi pasēdēs un pagaidīs tevi, vai soļos tev līdz ar lēnu soli.
Kad blakus ir tāds, kas nesteidzina, dzīve kļūst patīkamāka un sirdij vieglāk elpot.
5. Tas, kurš nesūdzas par dzīvi
Kad apkārt ir cilvēki, kas pastāvīgi sūdzas, mēs paši sākam ticēt, ka viss ir slikti.
Jo katrs, kas ir neapmierināts ar dzīvi, apstākļiem vai citiem cilvēkiem, vienmēr atrod apliecinājumu savām domām – un to pārraida arī citiem, it kā iehipnotizē ar savu drūmo skatījumu.
Lasi vēl: 14. novembris – jautrā piektdiena: ko šajā dienā nedrīkst darīt, lai nepievilinātu nepatikšanas un nesaskaņas ģimenē- zīmes, aizliegumi un māņticība
Tad rodas sajūta, ka pasaule ir pelēka, dzīve beigusies un priekšā nekā nav.
Bet, ja līdzās ir cilvēks, kurš nesūdzas, pat vecums kļūst vieglāks un gaišāks.
Un tieši tā – ķermenis klausās mūsu domas.
6. Tas, kurš nemēģina kontrolēt
Protams, gados vecs cilvēks var kaut ko aizmirst, kļūdīties vai pat sabojāt, taču, ja blakus ir nevis tuvs cilvēks, bet uzraugs, dzīve kļūst neizturama.
“Tu nepareizi gāji,” “kāpēc tā darīji,” “neliec roku, nokritīsi” – šādi cilvēki it kā cenšas sargāt, bet patiesībā izturas kā pret bērnu.
Tā vietā, lai komandētu, var vienkārši pajautāt: “Palīdzēt?” – un tas skan pavisam citādi. Bet tā jau ir cita attieksme, cita cilvēka gudrība.
7. Tas, kurš neuzskata gadus par spriedumu
Slikti ir satikt cilvēku, kurš visu laiku runā par vecumu:
“Tu taču esi veca”, “kur tu vēl iesi”, “jau par vēlu.”
Šādi vārdi saindē domas.
Šie cilvēki paši sevi izslēdz no dzīves jau jaunībā, jo viņiem šķiet – viss, punkts, dzīve beigusies.
Tādi cilvēki aptur tavu attīstību, aizliedz pārmaiņas, neļauj izmēģināt neko jaunu.
Ja blakus ir kāds, kurš redz tevī tikai gadu skaitu, tu pamazām pati sāc tam noticēt – aizmirsti par sapņiem, plāniem un dzīves garšu.
Lasi vēl: Vecmāmiņa vienmēr turēja cukurā lauru lapu — viltīgs paņēmiens, nevis dīvainība
Man šķiet, šīs gudrības būtība ir tāda: dzīvē svarīgāks ir radniecīgums dvēselē, nevis kaut kur citur.
Jo gadiem ejot, ķermenis nogurst, bet dvēsele kļūst jūtīgāka un dziļāka.
Un, ja tev blakus ir kāds, kurš nespiež, nežēlo un nesteidzina, tad pat vecums var būt gaišs un piepildīts.
