Ļaujiet man sākt ar to, ka Andrejs nebija vienkārši vīrietis; manu 38 gadu laikā viņš šķita uzticamības iemiesojums. Veiksmīgs, paveikts, atraitnis, kurš izaudzinājis divus bērnus. 56 gadu vecumā nebija ne miņas no žēlošanās vai noguruma no pasaules.
Gluži pretēji — dārgi restorāni, pārdomāti komplimenti, ziedi bez redzama iemesla un sarunas, kurās viņš uzmanīgi klausījās, nevis tikai gaidīja savu kārtu runāt. Pēc virknes bērnišķīgu vienaudžu, kas dzīvoja kopā ar mātēm vai mūžīgi meklēja savu vietu, Andrejs šķita kā droša osta.
Biļete uz paradīzi ar dubultu iespēju
Mūsu attiecības attīstījās strauji, bet organiski. Divus mēnešus vēlāk viņš ieteica kopīgu atvaļinājumu.
“Es vēlos, lai tu atpūstos un ne par ko neuztrauktos. Es parūpēšos par visām raizēm,” viņš teica, pasniedzot man biļetes uz Maldīviju salām.
Mana sirds sažņaudzās. Tas bija kā pasakā. Pirmās divas dienas bija tieši tādas — debeszils okeāns, baltas smiltis, vakariņas sveču gaismā. Andrejs bija nevainojams: viņš pavilka manu krēslu, uzpildīja manu glāzi un ar patiesu interesi jautāja par manu darbu un bērnības sapņiem. Es jutos ietīta viņa rūpēs, kā siltā kašmira segā. Nevienas neveiklas pauzes, neviena sāniska skatiena. Viss bija pārāk perfekti.
Ko slēpa dārga čemodāna odere
Trauksme, plāna kā zirnekļa tīkls, mani pārņēma trešajā dienā. Mēs atgriezāmies no pludmales, un Andrejs devās dušā. Izpakojot somu, es nejauši nometu savu saules aizsargkrēmu, un tas noripoja zem viņa čemodāna. Čemodāns bija iespaidīgs, izgatavots no dārgas ādas. Es to pavilku sev pretī, lai paņemtu tūbiņu, un pamanīju, ka viens no oderes iekšējiem rāvējslēdzējiem ir nedaudz atvērts. Tīras ziņkārības vadīts, bez jebkādiem ļauniem nodomiem, es pārvilku pirkstu pāri rāvējslēdzējam; tas viegli attaisījās.
Zem auduma oderes, pašā apakšā, stāvēja kaut kas. Tās nebija aizliegtas vielas, vai kaudzīte ar kāda cita apakšveļu, bet gan kaudzīte ar parastām skolas kladēm – apmēram desmit. Uz pirmās klades vāka kaligrāfiskā rokrakstā bija rakstīts: “Attiecības. Natālija. 2018.” Es biju apmulsusi; Natālija bija viņa bijusī sieva.
Manas rokas trīcēja, bet es atvēru kladi – tā nebija dienasgrāmata, bet gan grāmatvedības grāmata. Katra lapa bija datēta, un pretī tai bija rūpīgi sastādīts izdevumu saraksts. “2018. gada 12. marts: Tulpju pušķis – 60 eiro. Vakariņas La Bella – 250 eiro. Taksometrs mājup – 10 eiro. Kopā: 320 eiro.” Un zemāk, ar citu tintes krāsu, piezīme: “Rezultāts: smaids, labs garastāvoklis, skūpsts. Investīcijas attaisnotas.”
Es drudžaini atvēru citu kladi. “Attiecības. Māra. 2021.” “2021. gada 5. jūlijs: Teātra biļetes – 30 eiro. Šampanietis starpbrīdī – 20 eiro. Kopā: 50 eiro” Piezīme: “Rezultāts: saruna par nākotni, vienošanās par braucienu ārpus pilsētas. Laba konverģence.”
Pēdējā piezīmju grāmatiņa, pati plānākā, bija mana; uz vāka bija mans vārds. Es nolēmu to atvērt. “2024. gada 28. augusts (datums, kad mēs iepazināmies): Kafija Traveler’s – 10 eiro. Rezultāts: iegūts tālruņa numurs, smējāmies par jokiem, lielas izredzes.”
Nākamais ieraksts: “Ceļojums uz Maldīviju salām. Biļetes – 700 eiro. Viesnīca (priekšapmaksa) – 600 eiro…” un treknrakstā piebilde beigās: “Paredzamais rezultāts: pilnīga uzticēšanās, pāreja uz jaunu attiecību posmu, emocionāla pieķeršanās. Lielākais ieguldījums, augsts risks.”
Bēgšana no “biznesa projekta”
Mani pārņēma ledainas bailes; tās nebija rūpes, bet gan biznesa projekts. Katra mana elpa, katrs smaids, katra žesta tika novērtēta un reģistrēta sadaļā “rezultāti”. Es nebiju sieviete, kas jāmīl, bet gan aktīvs, kurā jāiegulda, gaidot noteiktas dividendes. Viņa dāsnums nebija spontāns impulss, bet gan aprēķināta taktika.
Tajā brīdī dušas durvis atvērās; man tik tikko bija laiks tās aiztaisīt un pastumt malā koferi. Mana sirds dauzījās kaut kur kaklā. Viņš iznāca, smaidot, ietinies sniegbaltā dvielī. “Mīļā, kāpēc tu esi tik bāla? Saules dūriens?” Viņa smaids, kas pirms stundas šķita vismīļākais pasaulē, tagad izskatījās pēc plēsēja smaida, kas vērtē savu medījumu. Es kaut ko nomurmināju par galvassāpēm, sapakoju mantas pludmales somā, it kā gribētu doties pastaigā, un izgāju no istabas.
Reģistratūrā es palūdzu taksometru uz lidostu. Trīs stundas vēlāk, iztērējis pēdējo kredītkartes naudu biļetes iegādei, es jau biju lidmašīnā, kas devās atpakaļ.
“Ideālā vīrieša” analīze pa gabaliņam
Šis stāsts nav tikai par dīvainu vīrieti; tas ir spilgts dziļas psiholoģiskas patoloģijas ilustrācija, kas ir daudz izplatītāka, nekā šķiet. Apskatīsim Andreja uzvedību no profesionāla skatupunkta.
Pilnīga kontrole, kas maskēta kā rūpes
Patiesībā Andreja uzvedība nebija saistīta ar pedantiskumu, bet gan ar visa turēšanu noslēpumā. Viņa dāsnums bija tikai skaista fasāde pilnīgai kontrolei. Ir noteikta veida cilvēki, kuri vienkārši nezina, kā veidot siltas, dinamiskas attiecības. Viņiem mīlestība nav deja starp diviem brīviem cilvēkiem, bet gan stingra vienošanās: “Es maksāju par vakariņām, un tu man sniedz savu apbrīnu un pakļaušanos.” Šādu “kontu” vešana rada viņiem maldīgu sajūtu, ka viņi kontrolē ne tikai naudu, bet arī citu cilvēku jūtas.
Saprotiet, viņš nedeva dāvanas — viņš ieguldīja projektā, cerot uz peļņu.
Patoloģiskas bailes no ievainojamības
Kāpēc viņš tā rīkojas? Šīs uzvedības pamatā ir paniskas bailes tikt izmantotam, atraidītam un ievainojamam. Patiesa tuvība prasa atklātību, kas viņam ir līdzvērtīga vājumam. Vieglāk visu iztulkot skaitļos un “pārvēršanās”. Tā viņš aizsargā savu trauslo ego. Ja sieviete aiziet, viņš var viņu savā sistēmā noniecināt: “ieguldījums neizdevās”, “zemas kvalitātes aktīvs”. Viņš pasargā sevi no sāpēm un mazvērtības sajūtas.
Emocionāls tukšums un empātijas trūkums
Patiesi dzīvas, sirsnīgas jūtas nevar ielikt nišās. Tās tiek izdzīvotas, nevis skaitītas. Kad cilvēks cenšas novērtēt smaidu rubļos vai skūpstu procentos no sava ieguldījuma, tas nerunā par to praktiskumu, bet gan par briesmīgu emocionālu caurumu sevī. Viņi vienkārši nesaprot jūtu vērtību pašā par sevi. Viņiem tā nav dvēseles mūzika, bet gan sīknauda, ko viņi saņem par saviem tēriņiem. Būtībā tā ir persona, kas uz tevi skatās, bet neredz tevi, jo nespēj sajust tavu prieku vai sāpes.
Dāsnums kā finansiālas darbības veids
Lasi vēl: Šajā Latvijas pilsētā par mājas numura nepareizu izvietojumu var tikt piemērots sods
Daudzi cilvēki domā, ka finansiāla darbība nozīmē, ka vīrietis paņem sievietei algu, taču tā var būt arī smalka. Radot situāciju, kurā sieviete ir pilnībā atkarīga no viņa dāsnuma (dārgi ceļojumi, dāvanas), viņš zemapziņā ievilina viņu parādos. Viņa sāk justies pienākums: būt labā noskaņojumā dārgām vakariņām, būt mīlošai un pateicīgai par Maldīviju salām — tā ir spēcīga manipulācijas svira.
Kā nekļūt par “aktīvu” kāda cita spēlē: drošības rokasgrāmata
Varones stāsts ir ekstrēms, taču šādas uzvedības vieglākas formas ir bieži sastopamas. Pievērsiet uzmanību brīdinājuma zīmēm:
- Biežas atsauces uz dāvanu izmaksām. “Šī kleita man izmaksāja veselu bagātību, valkā to uzmanīgi.”
- “Samaksas” gaidīšana par žestu. “Es tevi aizvedu uz restorānu, un tu pat negribi pavadīt vakaru ar mani?”
- Savu resursu noniecināšana. “Kāpēc tev jāstrādā? Es varu nodrošināt mūs abus.” (Tā nav gādība, bet gan mēģinājums nodibināt kontroli.)
- Nespēja pieņemt pateicību. Viņiem nav nepieciešama vienkārša pateicība, bet gan apstiprinājums, ka viņu “ieguldījums” tiek novērtēts un tiks “atstrādāts”.
- Patiesa dāsnums ir bez maksas; tas izriet no vēlmes iepriecināt mīļoto cilvēku, nevis no vēlmes nopirkt viņa pieķeršanos.
Stāsts, kas sākās kā pasaka, izrādījās mācība par to, kā visbīstamākās lietas slēpjas nevis tumšās alejās, bet dažreiz dārga kofera apakšā, zem ideālu attiecību ilūzijas oderes.
