Santa sēdēja pie sava vecā Renault stūres. Sastrēgums uz Kārļa Ulmaņa gatves bija izstiepies kilometriem, un šķita, ka tas neizkustēsies līdz pat vakaram.
Rīga, kā vienmēr, bija savā ritmā: taures, izplūdes gāzu smaka, dažādas autovadītāju sejas. Santa paskatījās pulkstenī — 18:47. Viņa kavēja tikšanos ar draudzeni Līgu, kura solījās pastāstīt kaut ko “pilnīgi neticamu” pie vīna glāzes omulīgā kafejnīcā Alberta ielā. Bet sastrēgums nedeva nekādas cerības.
Viņa ieslēdza radio, lai novērstu uzmanību, taču ziņas par laika apstākļiem un kārtējā ekonomiskā prognoze tikai traucēja. Santa nopūtās un sāka vērot blakus esošās automašīnas. Pa labi — melns Mercedes ar tonētiem stikliem, pa kreisi — nobružāts Ford ar uzlīmi “Es parkojos kā briedis”. Viņa pasmaidīja, taču smaids ātri izgaisa no sejas, kad skatiens aizgāja uz mašīnu priekšā, blakus joslā. Tas bija sudraba BMW, tieši tāds, kāds bija viņas vīram Andrim.
Pat numurs bija pazīstams — trīs septītnieki beigās, kā viņš mēdza teikt, “laimīgais”. Santa sarauca uzacis. Andrim vajadzēja būt darbā, savā birojā pilsētas otrā galā. Viņš pats no rīta teica, ka aizkavēsies līdz vēlam vakaram kāda svarīga līguma dēļ.
Viņa samiedza acis, mēģinot saskatīt vadītāju caur aizmugurējo stiklu. Vīrietis pie stūres pagrieza galvu, un Santas samulsa. Tas bija Andris. Viņa profils, viņa ieradums nedaudz nolikt galvu pa labi, kad viņš par kaut ko domā. Bet kaut kas nebija kārtībā. Blakus viņam, pasažiera sēdeklī, sēdēja sieviete. Santa sajuta, kā sāk satraukties. Viņa nevarēja saskatīt sievietes seju, bet garie, tumšie mati, sasieti augstā copē, un koši sarkans mētelis liecināja, ka tā nav tikai kolēģe vai nejauša ceļabiedre.
Santa sažņaudza stūri tā, ka pirkstu kauliņi palika balti. Viņa mēģināja sevi pārliecināt, ka tā ir kļūda. Varbūt tas nav Andris? Varbūt vienkārši līdzīgs vīrietis ar līdzīgu mašīnu? Bet numurs… Trīs septītnieki. Viņa pazina šo mašīnu labāk nekā savu garderobi. Andris dievināja savu BMW, pulēja to katru nedēļas nogali, sauca par “savu mazulīti”. Santa sajuta, kā kaklā saceļas kamols. Viņa uzspieda viņa numuru, ieslēdzot skaļruni.
— Sveika, dārgā, — Andra balss bija kā vienmēr mierīga, pat mīļa. — Kur tu esi?
— Sastrēgumā, uz Ulmaņa gatves, — viņa atbildēja, cenšoties, lai balss nedrebētu. — Bet tu?
— Darbā, liela ķibele, kā parasti. Šodien, visticamāk, būšu vēlu. Santa paskatījās uz mašīnu priekšā. Andris joprojām bija tur, viņa roka pavirši gulēja uz stūres, un sieviete blakus kaut ko dzīvi stāstīja, žestikulējot ar rokām.
— Skaidrs, — viņa teica, jūtot, kā iekšā viss vārās. — Nu, lai veicas ar līgumu.
— Paldies, Santuk. Es tevi mīlu.
Viņa pārtrauca zvanu, neatbildot. Mīl? Nopietni? Viņa atkal ieskatījās BMW. Sastrēgums nedaudz pavirzījās, un tagad viņa varēja labāk saskatīt sievieti. Tā pagriezās pret Andri, un Santa uztvēra viņas smaidu — pārliecinātu, gandrīz izaicinošu. Kas viņa ir? Kolēģe? Draudzene?
Sastrēgums atkal apstājās. Santa izvilka telefonu un atvēra tērzēšanu ar Līgu.
“Līg, esmu samulsusi. Man šķiet, ka redzēju Andri mašīnā ar kaut kādu sievieti.” Atbilde pienāca gandrīz uzreiz: “KO?! Tu nopietni? Kur tu esi? Uztaisi bildi!”
Santa paskatījās uz Andra mašīnu. Fotografēt bija riskanti — kas notiks, ja viņš pamanīs? Bet ziņkārība ņēma virsroku. Viņa ieslēdza kameru, uztaisīja dažus kadrus, cenšoties turēt telefonu nemanāmi. Vienā no fotogrāfijām sieviete pagriezās, un Santa saskatīja viņas seju. Jauna, ap trīsdesmit gadiem, ar spilgtu grimu un lieliem gredzenveida auskariem. Santa nosūtīja foto Līgai.
“Kas tā ir?!” — Līga atbildēja pēc sekundes, pievienojot kaudzi izsaukuma zīmju.
“Nezinu. Viņš teica, ka ir darbā. Melo.” Santa neatbildēja. Viņa skatījās uz Andra mašīnu, un galvā virpuļoja domu virpulis. Viņa gribēja pieklauvēt pie loga un pieprasīt paskaidrojumus.
Sastrēgums sāka izkliedēties, un Andra BMW plūstoši virzījās uz priekšu. Santa, nedomājot, sekoja tam. Viņa vairs nedomāja par tikšanos ar Līgu, par kafejnīcu, par vīnu. Viņas pasaule sašaurinājās līdz sudraba mašīnai priekšā un diviem siluetiem iekšpusē. Viņa sekoja viņiem, turot distanci, lai neradītu aizdomas. Andris nogriezās uz Vanšu tilta, tad uz Elizabetes ielu.
Beidzot BMW noparkojās pie moderna restorāna Elizabetes ielā. Santa apstājās blakus ieliņā, no kuras varēja redzēt ieeju. Andris izkāpa no mašīnas, apsteidza to un atvēra durvis sievietei. Tā graciozi izkāpa, nolīdzināja mēteli un ieķērās viņam rokā. Andris pieliecās pie sievietes, kaut ko iečukstēja, un viņa iesmējās. Santa sažņaudza dūres.
Viņa sēdēja mašīnā, vērojot, kā Andris un sieviete pazūd aiz restorāna stikla durvīm. Telefons vibrēja — zvanīja Līga.
— Sant, kur tu esi? Kas notiek? — draudzenes balss bija pilna satraukuma.
— Viņi ir restorānā. Elizabetes ielā, — Santas atbildēja. — Līg, es nezinu, ko darīt.
— Tā, mierīgi. Nedarīt muļķības. Brauc pie manis, visu apspriedīsim.
— Nē, es nevaru. Man jāzina, kas viņa ir.
— Sant, tas ir nepareizi. Tu taču nezini, kas viņiem tur ir. Varbūt tā ir tikai kolēģe?
— Kolēģe, kas tur viņu aiz rokas un smejas, it kā viņi… — Santa nepabeidza, viņas balss apklusa.
— Labi, tad es braucu pie tevis. Nosauc adresi.
Santa nodiktēja adresi un pārtrauca zvanu. Viņa skatījās uz restorāna ieeju, iedomājoties, kā Andris pasūta vīnu, kā smaida šai sievietei, kā, iespējams, tur viņas roku. Viņas domas juka, bet viens bija skaidrs: viņa nevarēja vienkārši aizbraukt. Viņai bija jāuzzina patiesība.
Pēc pusstundas piebrauca Līga. Viņa noparkojās blakus un, neko nesakot, pārsēdās Santas mašīnā. Draudzene izskatījās apņēmīga, viņas rudie mati bija izspūruši, un acīs dega dzirkstelīte.
— Nu, rādi, kur viņš ir, — Līga teica, pielabojot brilles.
— Restorānā. Viņi ir tur, — Santa pamāja uz stikla durvīm.
— Ejam, — Līga atvēra mašīnas durvis.
— Kur? — Santa apmulsa.
— Uz restorānu. Paskatīsimies, ko viņš tur dara. Tu taču netaisies sēdēt šeit visu nakti?
Santa svārstījās. Iet tur bija bailīgi, bet doma par to, ka viņa tā arī neuzzinās patiesību, bija vēl sliktāka. Viņa pamāja, un viņas ar Līgu izkāpa no mašīnas.
Restorāns bija pilns ar cilvēkiem. Maiga gaisma, glāžu šķindoņa, smiekli — tas viss šķita tik svešs. Santa uzreiz pamanīja Andri. Viņš sēdēja stūrī, iepretim sievietei sarkanajā mētelī. Viņi dzēra vīnu, un Andris izskatījās atslābinājies, it kā tas būtu parasts vakars. Santa sajuta, kā kājas kļūst mīkstas, bet Līga cieši turēja viņas roku.
— Elpo, — draudzene čukstēja. — Mēs tikai pavērosim.
Viņas apsēdās pie galdiņa netālu, pasūtot kafiju, lai nepievērstu uzmanību. Santa nevarēja novērst skatienu no Andra. Viņš pieliecās pie sievietes, kaut ko pateica, un tā atkal iesmējās.
— Andri, — viņas balss izskanēja skaļāk, nekā viņa gaidīja.
Viņš apgriezās, un viņa seja kļuva bāla. Sieviete blakus pārsteigti pacēla uzacis.
— Santa? — Andris acīmredzami nebija gaidījis viņu šeit redzēt. — Ko tu…
Lasi vēl: Sinoptiķi paziņo, ar ko rēķināties tuvākajā laikā: ”Pats grūtākais sāksies no 19.novembra”
— Kas tā ir? — Santa pamāja uz sievieti, cenšoties savaldīties.
— Tā ir…Tā ir Ilze. Mana māsa, kura dzīvo Vācijā.
— Kā māsa? Tu teici viņa ir blondīne un neteici, ka viņa brauks uz Latviju, jau 10 gadus šeit nav bijusi.
— Jā, vispār mēs satikāmies divatā un vēlējāmies aprunāties vienatnē. Tu viņu redzēji ļoti sen atpakaļ, viņa mainīja matu krāsu. Grasījāmies vakarā tevi pārsteigt un visi kopā doties pārsteiguma vakariņās pie mammas un tēva. Bet ko tu? Ko tu šeit dari?
— Ak, es.. es tikai nejauši tevi pamanīju un domāju, kas viņa ir. Piedod, Ilze, es tevi nepazinu, jo tu esi ļoti mainījusies!
Vārds pa vārdam un visi kopā apsēdās pie galdiņa un runāja par to cik neveikla šī situācija izvērtās. Ne vienmēr ir tā, kā izskatās.
