"Viņa pat nezina," mans vīrs Edgars iesmējās telefonā; es stāvēju pie mašīnas loga un to dzirdēju

Autostāvvieta. Deviņi vakarā. Spīd laternas, Edgara mašīna stāv pie parādes durvīm, logs ir pavērts. Eju ar maisiņiem, dzirdu viņa balsi…

— Viņa pat nenojauš! — smejas vīrs, runādams pa tālruni.

Sastingstu. Kas nenojauš? Es?

— Labāk tā, Artūr. Kāpēc vētīt? Pagātne ir pagātne.

Artūrs. Tāda vārda mūsu dzīvē nav. Divdesmit gadus es pazīstu visus viņa draugus, radiniekus, kolēģus. Nekāda Artūra. Edgars iedarbina mašīnu. Aizbrauc. Es stāvu ar maisiņiem. Galvā riņķo frāze: “Kāpēc vētīt pagātni”. Kāda pagātne? Mēs esam kopā divdesmit gadus. Viņš vienmēr teica, ka pirms manis neviena nav bijis. Vecpuisis, darbs, tukšs dzīvoklis. Ieeju mājā. Nolieku maisiņus uz galda. Izvelku telefonu.

Pirmie meli

Edgars atnāk pēc pusstundas. Pakarina jaku. Es mazgāju traukus. Nejauši jautāju:

— Kas tāds ir Artūrs?

Viņš nodreb. Ātri atgūstas.

— Jauns kolēģis.

— Ā, skaidrs.

Pamāju. Turpinu mazgāt šķīvi. Ar acs kaktiņu redzu: viņam parāvās vaigs. Tā notiek, kad viņš nervozē. Edgars aiziet uz istabu. Ieslēdz televizoru. Es noslauku rokas ar dvieli. Skatos tumšajā logā. Divdesmit gadus kopā. Zinu katru viņa ieradumu. Vaigs paraujas, kad melo. Naktī neguļu. Pārdomāju sarunu. “Viņa pat nenojauš.” “Kāpēc vētīt pagātni.” No rīta Edgars aiziet uz darbu. Noskūpsta mani uz vaiga. Kā vienmēr.

— Līdz vakaram.
— Līdz vakaram.

Durvis aizveras. Gaidu desmit minūtes. Pēc tam eju pie skapja. Atklājums. Vecas kastes. Edgara mantas vēl no iepriekšējā dzīvokļa, pirms mūsu laulībām. Fotogrāfijas, dokumenti, kaut kādas izziņas. Meklēju metodiski. Mape pēc mapes. Nekas interesants. Izziņas no darba, diplomi, atestāti. Pēdējā kaste. Pavisam veca, kartons nodilis. Atveru. Virsū vēstules, kaut kādi papīri. Pāršķirstu. Pēkšņi ieraugu sarkanu vāku.

Laulības apliecība. 1985. gads.

Paņemu rokās. Lasu: Edgars Solovjovs un Baiba Kalniņa. Apsēžos uz grīdas turpat. Lasu vēlreiz. Pēc tam trešo reizi. Divdesmit gadus viņš teica: bija vecpuisis. Darbs, tukšs dzīvoklis, neviena pirms tevis. Bet te: laulība. 1985. gads. Septiņpadsmit gadus pirms mūsu satikšanās. Fotogrāfijas zem apliecības. Jaunais Edgars uzvalkā. Blakus meitene baltā kleitā. Smaida. Parastas kāzas.

Apgriežu foto. Aizmugurē uzraksts: “Edgars un Baiba. 1985. gada 12. jūlijs”.
Nolieku atpakaļ. Pieceļos. Nolecu no taburetes. Eju uz virtuvi. Ieleju ūdeni. Dzeru lēnām.
Divdesmit gadi. Viņš meloja divdesmit gadus.

Šī šokolādes kūka ir kļuvusi ļoti populāra, turklāt tā ir lēta, sulīga un supergarda

Lasi vēl: Manai pamātei Elīnai ir 33 gadi, man 38; kāpēc tēvs lūdz mani finansiāli palīdzēt “jaunajai ģimenei”

Pārbaude caur paziņām

Vakarā gaidu Edgaru kā parasti. Vakariņas uz galda. Viņš atnāk, nomazgājas, apsēžas ēst.

— Kāda diena? — jautā.
— Normāla.

Klusējam. Edgars pabeidz ēst, aiznes šķīvi uz izlietni. Es sēžu, skatos uz viņu. Viņš mazgā traukus. Mugura pazīstama. Rokas pazīstamas. Cilvēks pazīstams. Tikai tagad saprotu: es viņu nepazīstu nemaz. Nākamajā dienā zvanu Inesei. Draudzene no universitātes, viņas vīrs strādā arhīvā.

— Inese, vajadzīga palīdzība. Vari pārbaudīt informāciju?
— Kādu?
— Baiba Kalniņa. Dzimšanas gads apmēram 1963.–1965.

Inese klusē sekundi.

— Kas noticis?
— Vēlāk pastāstīšu. Vari?
— Pamēģināšu.
Pēc dienas zvana atkal.

VIDEO:

— Atradusi. Aizgājusi 1988. gadā. Sarežģījumi dzemdībās. Pateicos. Atvienojos. Skatos pa logu. Novembris, koki kaili. Debesis pelēkas. 1988. gads. Tātad bija bērns.

Dēls sociālajos tīklos

Vakarā sēžu pie klēpjdatora. Atveru sociālos tīklus (Facebook). Ierakstu: Artūrs Solovjovs. Lapas daudz. Pāršķirstu. Pēkšņi ieraugu: Artūrs Solovjovs, 40 gadi, programmētājs. Fotogrāfija. Skatos uzmanīgi. Edgara seja. Tās pašas acis. Tas pats zods. Tikai jaunāks. Ritinu tālāk. Sieva. Divi bērni. Darbs. Parasta dzīve. Atveru draugus. Pāršķirstu sarakstu. Redzu: Edgars Solovjovs. Pievienots pirms gada.

Tātad vīrs gadu kontaktējas ar dēlu. Slepeni. Atveru Artūra lapu vēlreiz. Skatos uz fotogrāfijām. Ģimene. Bērni smejas. Sieva apskauj. Parasta dzīve. Tikai bez tēva. Pareizāk sakot, tēvs parādījās pirms gada. Pēc četrdesmit gadiem. Aizveru klēpjdatoru. Pieceļos. Eju uz balkonu. Stāvu, skatos uz pilsētu. Gaismas logos. Mašīnas lejā. Cilvēki iet. Dzīvo. Katram savs stāsts. Edgaram arī bija stāsts. Pirms manis. Sieva. Dēls. Aizbraukšana. Bēgšana.

Septiņpadsmit gadus viņš bija viens. Pēc tam satika mani. Teica: pirms tevis neviena nav bijis. Diena kā parasti. Nākamajā dienā eju uz uz darbu. Grafiks trīs dienas nedēļā. Pirmdiena, trešdiena, piektdiena. Šodien ir trešdiena. Māra kundze, vadītāja, redz manu seju.

— Līga, kas noticis?
— Vēlāk pastāstīšu.

Strādāju klusējot. Cilvēki nāk, iet. Rokas strādā pašas, galva ir tālu. Vakarā atgriežos mājās. Edgars vēl darbā. Eju uz istabu. Izvelku no skapja kasti. Paņemu laulības apliecību. Nolieku uz galda viesistabā. Atvērtu. Uz tās lapas, kur ir vārdi. Gaida.

Pusdienoju Plazā, skatienu piesaistīja pāris gados; trakākais bija tas ko izdarīja vīrietis kamēr sieviete aizgāja pasūtīt zupu

Latviju pāršalkusi kādas dzīvnieku patversmes publikācija par ziedoto barību; noskaidrosim mazliet sīkāk par barību

Atklāšana

Edgars atnāk astoņos. Atver durvis. Pakarina jaku. Iet uz viesistabu. Apstājas. Uz galda guļ laulības apliecība. Sarkans vāks. Atvērta uz vajadzīgās lapas. Es iznāku no virtuves. Stāvu durvīs. Skatos uz viņu.

— Kas tāds ir Artūrs?
Edgars klusē. Skatās uz papīru. Seja kļūst bāla.
— Tavs dēls. Četrdesmit gadi. No Baibas. Kura aizgāja 1988. gadā.

Vīrs nolaižas uz krēsla. Lēnām. Aizklāj seju ar rokām.

— Divdesmit gadus tu teici: biji vecpuisis.
Edgars nepaceļ galvu.

— Piedod.
— Piedod? — mana balss ir mierīga. — Divdesmit gadi un tu saki “piedod”?
— Es negribēju atcerēties.
— Tu negribēji. Bet vai man bija tiesības zināt?

Klusē. Pienāku klāt. Apsēžos pretī. Nolieku rokas uz galda.

— Stāsti.