Kārlis stāvēja kāpņu laukumā ar vienu nelielu ceļasomu rokās. Viņš nedomāja par to, ka viņa dzīvē ir melnais periods; viņš domāja par to, ka tā mainīsies uz labu. Bet viņš negaidīja, ka būs tik lieli piedzīvojumi.
Viņš bija atgriezies no darba agrāk – gribēja sarīkot Laurai pārsteigumu. Bet viņu sagaidīja negaidīts, emocionāli sarežģīts skats: Laura un Māris Zariņš, Kārļa draugs, apsēdušies virtuvē. Saruna bija īsa un skaidra. Laura atzina, ka vēloties pabūt kādu laiku viena. Bija tikai skaidrība – mierīga un gaiša kā agrs vasaras rīts. Viņš vienkārši nolēma aiziet, ļaujot abiem elpot. Māris, samulsis, mēģināja atvainoties, bet Kārlis viegli pamāja ar galvu:
— Viss kārtībā. Mums visiem vajag pārmaiņas.
— Es braucu pie vectēva uz laukiem, — viņš beidzot teica. — Uz nezināmu laiku. Es gribu sākt no nulles. Līdz manai atgriešanās reizei sakārto dzīvokļa jautājumu. Viņas karjera un attiecības administrācijā palika kā neaizskarts fons; viss notika civilizēti.
No rīta Kārlis uzrakstīja atlūgumu. Viņš sēdēja direktora priekštelpā un izjuta milzīgu atvieglojumu. Piecpadsmit gadi, prestižs amats – tas viss pēkšņi šķita kā skaista, bet novecojusi grāmata, kuru laiks nolikt plauktā.
— Tiešām esi izlēmis? — direktors atbalstīja viņu. — Žēl zaudēt labāko. Bet es saprotu, ka dažreiz dzīvē vajadzīga pilnīga pārlāde.
Ap pusdienlaiku viņš jau mierīgi brauca pa šoseju savā “Subaru”. Aiz muguras palika dzīve, kurai trūka autentiskuma, priekšā – ciems Priedes, kur viņš nebija bijis gadus trīs. Viņš meklēja klusumu, lai dzirdētu savu sirdi. Vectēva māja viņu sagaidīja nevainojamā kārtībā. Viņš gaidīja pamestu vietu, bet tā vietā – kopta sēta, svaigi krāsots žogs.
— Kārli! — silta balss lika viņam atskatīties.
Pa vārtiņiem nāca Jānis – kaimiņš, ar kuru vectēvs bija draudzējies. Viņš apskāva Kārli ar sirsnīgu, vīrišķīgu apskāvienu.
— Prieks tevi redzēt. Vai tu uz ilgāku laiku?
— Vēl nezinu. Meklēju sevi, — Kārlis atbildēja atklāti.
— Un kurš tad tik labi pieskatīja māju?
— Es tā, sirdsapziņas dēļ. Tavs vectēvs bija labs cilvēks, es nevarēju ļaut, lai viņa māja iekrīt postā.
— Jāni, tu esi zelta cilvēks, — Kārlis izņēma no bagāžnieka makšķeres somu. — Šī ir tev. Par rūpēm. Jāņa acis iemirdzējās, redzot jauno, dārgo spiningu. Viņš vēlējās atteikties, bet Kārlis stingri teica: “Pieņem. Tā ir pateicība no sirds.” Viņi norunāja vakarā satikties pirtī.
Drīz vien uz lieveņa parādījās Ņina, Jāņa sieva, ar pusdienu grozu.
— Labdien, Kārli. Šeit tev uzkodas. Atbraucis esi, bet neēdis.
Vēlāk Ņina atklāja Kārlim, ka viņa dāvanas un interese par Jāni ir viņu iedvesmojusi. Kopš ferma tika slēgta, Jānis bija zaudējis jēgu, bet Kārļa atbraukšana un dāvanas viņu pamodināja. “Tagad viņš visu laiku runā par to, ka grib ar tevi kopā atvērt kādu saimniecību,” Ņina smaidīja. Kārlis bija pārsteigts. Viņa labestība, kas dota bez īpaša mērķa, jau bija radījusi pozitīvu atgriezenisko saiti.
Pirtī, atrodot mieru un siltumu, Kārlis atklāja Jānim savu ideju:
— Es gribētu atjaunot fermu. Ne veco kolhozu, bet modernu zemnieku saimniecību.
— Kārli, tas ir liels risks, — Jānis atzina, bet viņa acīs dega aizrautība.
— Man ir uzkrājumi. Un esmu gatavs pārvērst savas inženiera prasmes lauksaimniecībā.
Kamēr viņi sēdēja uz lieveņa un apsprieda biznesa plānu, vārtiņos iegāja jauna sieviete – Elīna. Gara, ar tumšiem matiem. Kārlis uzreiz sajuta interesi. Viņa atnāca pēc lietām dēlam Markam. Jānis paskaidroja, ka Elīna ir vietējā, strādājusi fermā, bet tagad viena audzina dēlu.
— Viņa ir tik gudra un darbu mīloša. Bet viņa vairs nevēlas ticēt vīriešiem, — Jānis teica.
— Tātad viņa nav satikusi īsto, — Kārlis domīgi atbildēja. Viņš nejuta vēlmi glābt viņu, tikai vēlmi iepazīties. Kārlis operatīvi iegādājās veco fermas ēku un sāka tās renovāciju. Jānis kļuva par viņa labo roku, izmantojot savas inženieru un mehāniķa zināšanas. Pēc trim mēnešiem uzsāka darbu neliela, moderna piena saimniecība.
Elīna ieradās pieteikties darbā kā viena no pirmajām.
— Man ir nepieciešams darbs, — viņa teica. — Esmu vislabākā slaucēja šajā pusē.
— Mēs jūs pieņemam, — Kārlis pasmaidīja. — Sākam rīt. Elīna strādāja ar milzīgu atdevi. Viņa nebija tikai darbiniece, viņa bija saimniecības dvēsele. Kārlis viņā saskatīja nevis rūgto pagātni, bet gan apbrīnojamu spēku un kvalitāti, kas viņu valdzināja.
Viņš mēģināja viņu aicināt uz tikšanos, bet Elīna saglabāja profesionālu distanci, ko Kārlis respektēja. Viņš zināja, ka viņas sirds ir jāiegūst lēnām.
Un tā dienu no dienas..
Vienā dienā fermā radās problēma – daži kaķi sagādāja neērtības. Kārlis pieņēma stingru, bet racionālu lēmumu, ka kaķi no pārtikas telpām ir jāizņem. Elīna viņu kritizēja par to, ka viņš rūpējas tikai par peļņu. Viņš redzēja viņas acīs nevis dusmas, bet principu cīņu. Pēc nedēļas kaķi no fermas pazuda. Kārlis jutās neomulīgi, zinot, ka Elīna visticamāk tos nav pametusi. Sekojot aizdomām (bet ne greizsirdības, bet aizrautības vadīts), viņš atrada Elīnu pamestā ēkā, kur viņa rūpējās par kaķu koloniju.
Viņa satraukti uzlūkoja Kārli:
— Tu mani izsekoji?
— Es tevi izsekoju, jo zināju, ka tu viņus nepametīsi. Tu rīkojies saskaņā ar savu sirdsapziņu, — Kārlis atzina. Viņi stāvēja klusumā. Kārlis saprata, ka šī ir iespēja parādīt savu patieso raksturu.
— Elīn, es piedāvāju partnerību. Pārvēršam šo ēku par oficiālu dzīvnieku patversmi. Es finansēšu un nodrošināšu telpas, Jānis palīdzēs. Tu būsi vadītāja. Elīna neticīgi, bet ar cerību smaidīja. Tā bija pirmā patiesā, atklātā smalka, ko viņš bija redzējis.
Patversme tika atvērta kā sociāls projekts. Kārlis turpināja uzturēt kontaktus ar Elīnu, bet tagad viņu sarunas bija par labdarību, par dēlu Marku, par dzīves jēgu. Elīna atguva pārliecību par sevi un atgriezās pie sava sapņa – kļūt par bioloģijas skolotāju. Kārlis viņu atbalstīja.
— Elīn, es esmu atradis savu jēgu. Un es gribētu atrast to kopā ar tevi. Precēsimies. Viņa apdomāja īsu brīdi, bet atbildēja:
— Jā. Esmu pārliecināta, ka tev var uzticēties. Viņu kāzas bija priecīgas un siltas – mazu viesu pulkā, pilnas ar labu enerģiju. Marks pirmo reizi nosauca Kārli par tēti, un tas bija jaunas ģimenes sākums. Neilgi pēc kāzām Elīna pasniedza Kārlim USG attēlu.
— Tas ir mūsu kopīgais sākums. Dāvana tev un tavam jaunajam ceļam. Kārlis jutās pārpilns laimes. Viņš skatījās uz mazo punktu un saprata, ka viņa dzīves restarts patiesībā bija vislabākā lieta, kas ar viņu varēja notikt. Tas ļāva viņam uzcelt ne tikai jaunu biznesu, bet arī jaunu, godīgu un mīlestības pilnu dzīvi.
