Līga apprecējās jauna, divdesmit gadu vecumā. Piedzima meita Agnese. Viņa strādāja, audzināja meitu, uz visu ekonomēja. Agnese izauga, ieguva izglītību, apprecējās. Tagad viņa dzīvo citā pilsētā, reti piezvana.
Līga tā arī palika šajā uzņēmumā. Uzticama vieta, pat ja bez perspektīvām. Vadība viņu novērtēja par centību, bet ne vairāk.
— Daces kundze, tas nav godīgi! — Līgas balss skanēja visā gaiteņa garumā. — Es nodaļā strādāju visilgāk, bet paaugstināja Zani!
Personāla daļas vadītāja, Daces kundze, sakārtoja brilles un nopūtās. — Līga, lēmumu pieņēma vadība. Ne es. — Bet jūs taču varat aizlikt labu vārdu! Es te piecus gadus strādāju, nekādu aizrādījumu! Bet Zane atnāca tikai pirms gada! — Zanei ir augstākā izglītība, divi diplomi… — Bet man ir pieredze! Reāla darba pieredze!
Līga pagriezās un izgāja no kabineta, gandrīz saduroties ar kolēģi Sanitu. — Kas notika? — viņa jautāja. — Zani paaugstināja. Par vecāko menedžeri. — Nopietni? — Sanita izbrīnījās. — Ātri viņa veido karjeru. — Pārāk ātri, — Līga aizgāja pie sava galda, uzmeta somu uz krēsla. — Vai es strādāju sliktāk? — Tu strādā lieliski, — Sanita uzlika viņai roku uz pleca. — Vienkārši Zanei droši vien ir sakari. Vai arī viņai vienkārši paveicās.
Līga apsēdās pie galda, ieslēdza datoru. Diena tikai sākās, bet garastāvoklis jau bija sabojāts. Viņa strādāja būvniecības uzņēmumā, apgādes nodaļā. Darbs bija rutīnas, bet stabils. Alga neliela, toties laikā. Savukārt paaugstinājums nozīmētu algas pielikumu un prestižu.
Darba diena vilka laiku. Līga šķiroja rēķinus, sazinājās ar piegādātājiem, aizpildīja dokumentus. Pusdienlaikā galva dūca. — Līg, brauksim uz ēdnīcu? — ielūkojās Sanita. — Nē, man ir sviestmaizes. Un apetītes nav. — Met mieru. Tavs laiks vēl pienāks. — Kad pienāks? Man ir četrdesmit astoņi gadi, Sanita. Līdz pensijai nav tālu. Kāds laiks?
Sanita paklusēja, saprotot, ka nav ko teikt. Viņa aizgāja uz ēdnīcu, bet Līga palika viena tukšajā kabinetā. Izņēma termosu ar tēju, sviestmaizes. Ēda bez apetītes, domājot par savu dzīvi.
Vakarā Līga gatavojās doties mājās. Aiz loga smidzināja rudens lietus. Viņa uzvilka mēteli, paņēma lietussargu. — Līga, neuzkavēsieties? — nodaļas vadītājs Jānis kungs iznira no sava kabineta. — Steidzami jānoformē rēķins. — Jāņa kungs, es jau gatavojos… — Nu, lūdzu, tas būs ātri. Kādas divdesmit minūtes.
Līga nopūtās, novilka mēteli. Divdesmit minūtes pārvērtās par stundu. Kad viņa beidzot izgāja no biroja, jau bija tumšs. Lietus pastiprinājās. Viņa steidzās uz pieturu, bet autobuss tikko bija aizgājis. Nākamais pēc pusstundas. — Nu gan neveiksme, — Līga nomurmināja.
Jauna mašīna
Viņa stāvēja zem jumta, sala. Atcerējās, ka no rīta redzēja sludinājumu — kolēģis Aivars pārdod vecu mašīnu. Lēti. Varbūt vajadzētu nopirkt? Apnicis ar autobusiem braukāt. Autobuss atnāca pārpildīts. Līga iespiedās iekšā, tik tikko turoties.
Nākamajā dienā viņa aprunājās ar Aivaru. Viņš priecājās. — Ņem tik ciet, Līga! Man to nevajag, nopirku jaunu. Mašīna veca, protams, bet iet labi. 1500 eiro, un tā ir tava.
Līga bija sakrājusi pusotru tūkstoti eiro. Viņa tos bija atlikusi pa mazam, gribēja iztērēt dzīvokļa remontam. Bet mašīna bija nepieciešamāka. Viņa nopirka. Aivars palīdzēja ar noformēšanu, parādīja galvenos momentus. Līga tiesības bija ieguvusi sen, vēl jaunībā, bet pie stūres gandrīz nebija sēdusies. Tagad nācās atcerēties.
Pirmo nedēļu viņa brauca ar bažām. Pēc tam pierada. Mašīna tiešām bija veca, desmit gadi jau, bet darbojās nevainojami. Piektdien Līga nolēma aizbraukt pie mātes uz laukiem. Māte dzīvoja viena, viņai bija pāri septiņdesmit. Meita viņu apciemoja reizi mēnesī, atveda produktus.
Viņa izbrauca pēc darba. Lauki atradās astoņdesmit kilometru attālumā no pilsētas, ceļš nebija pats labākais. Līga brauca lēnām, uzmanīgi. Aiz pilsētas sākās lietus. Viņa ieslēdza logu tīrītājus, ieskatījās ceļā.
Figūra ceļa malā
Pēc kādiem trīsdesmit kilometriem viņa ieraudzīja figūru ceļa malā. Vecs vīrs stāvēja lietū, balsoja. Līga sākumā pabrauca garām, bet tad nobremzēja. Sirdsapziņa mocīja — cilvēks taču salīst.
Viņa brauca atpakaļgaitā, apstājās blakus. Nolaida logu. — Jums uz kurieni? Vecais vīrs pienāca tuvāk. Viņam bija vismaz septiņdesmit. Kalsns, nodilušā virsjakā, cepurē. Viss izmircis. — Uz Ozolkalnu, mīļā, — viņš atbildēja. — Ja nav grūti. Ozolkalns bija tieši pa ceļam, piecus kilometrus pirms mātes mājām. — Sēdieties, — Līga atvēra durvis.
Vecais vīrs pateicīgi pamāja, apsēdās priekšējā sēdeklī. No viņa tecēja ūdens. — Atvainojiet, ka slapinu mašīnu, — viņš samulsa. — Nekas, izžūs. No kurienes jūs esat? — Biju no pilsētas. Braucu pie mazmeitas dzimšanas dienā. Atpakaļ gribēju ar autobusu, bet nokavēju. Nu, nolēmu nobalsot. — Tādā laikā stāvēt uz ceļa ir traki, — Līga uzsāka kustību. — Jā, es neesmu no cukura, neizkusīšu, — vecais vīrs pasmaidīja. — Liels paldies jums, izpalīdzējāt.
Viņi brauca klusējot. Līga koncentrējās uz ceļu. Lietus pastiprinājās, redzamība bija slikta. — Jūs braucat uzmanīgi, — atzīmēja vecais vīrs. — Malacis. Bet tagad daudzi lido, neskatās ne uz vienu. — Es nesen sēdos pie stūres, vēl baidos, — atzinās Līga. — Pareizi baidāties. Mašīna ir paaugstinātas bīstamības avots. Vienmēr jābūt modram.
Viņi sāka sarunāties. Vecais vīrs izrādījās patīkams sarunu biedrs. Stāstīja par mazmeitu, par laukiem, uz kurieni brauca. — Es tur piedzimu, visu mūžu nodzīvoju, — viņš teica. — Pēc tam pārcēlos uz pilsētu pie dēla. Bet ar sirdi esmu joprojām tur, Ozolkalnā. — Es saprotu, — Līga pamāja. — Es arī braucu pie mātes uz laukiem. Tur ir tāds gaiss, tāds klusums. Pilsētā to neatradīsi. — Jums taisnība. Pilsēta nomāc. Steiga, troksnis, visi kaut kur skrien.
Līga neviļus pasmaidīja. Vecais vīrs runāja vienkārši, lauku cilvēka valodā, bet viņa vārdos bija gudrība. — Un ko jūs strādājat, mīļā? — viņš jautāja. — Būvniecības uzņēmumā. Apgādes nodaļā. — O, būvniecība — labs darbs. Es pats visu mūžu ar to biju saistīts. — Tiešām? Kur strādājāt? — Dažādos būvlaukumos. Sākumā par vienkāršu strādnieku, pēc tam par meistaru.
Līga pamāja. Lūk, satikās divi cilvēki no vienas jomas. — Un kā jūs sauc? — viņa jautāja. — Pēteris Jānsons, — vecais vīrs pasniedza roku. — Un jūs? — Līga, — viņa paspieda viņa roku.
Viņi brauca tālāk, runājot par visu pa mazam. Pēteris Jānsons izjautāja par viņas darbu, par uzņēmumu. — Kā sauc to uzņēmumu? — viņš jautāja. — “Būvkomforts”, — atbildēja Līga. Vecais vīrs pamāja, bet neko neteica. Viņi piebrauca pie Ozolkalna. Lietus nedaudz mazinājās. Pēteris Jānsons parādīja, kur apstāties. — Šeit, pie veikala. Man ir pavisam tuvu.
Līga nobremzēja. Vecais vīrs ielika roku kabatā, izņēma saburzītu desmit eiro banknoti. — Ņemiet benzīnam. — Ko jūs, nevajag, — Līga atcirta. — Es tāpat braucu šajā virzienā. — Nu, kaut vai par pūlēm… — Pētera kungs, kādas pūles? Man nebija grūti. Vecais vīrs iebāza naudu atpakaļ kabatā, izkāpa no mašīnas. Pieliecās pie loga. — Liels paldies jums, Līga. Lai Dievs dod jums veselību. Jūs esat labsirdīga. — Ak, ko jūs, nav par ko. Uz redzēšanos.
Vecais vīrs pamāja ar roku un devās pa lauku ielu. Līga pavadīja viņu ar skatienu, pēc tam brauca tālāk pie mātes.
Māte viņu sagaidīja ar prieku. — Līga, meitiņ! Beidzot atbrauci! Viņas dzēra tēju, sarunājās. Līga atveda produktus. Māte sūdzējās par kaimiņiem, par to, ka meita reti apciemo. — Mammu, es taču strādāju, — Līga taisnojās. — Nav vispār laika. — Darbs, darbs, — nopūtās māte. — Bet dzīve paiet.
Viņa nakšņoja savā vecajā istabā, šaurā gultā. No rīta palīdzēja mātei saimniecībā, pēc tam devās atpakaļ uz pilsētu. Braucot garām Ozolkalnam, atcerējās Pēteri Jānsonu. Interesanti, vai viņš tika mājās? Likās, ka dzīvoja pavisam netālu. Pirmdien viņa atgriezās darbā. Diena pagāja kā parasti — papīri, zvani, sapulces. Vakarā bija tik nogurusi, ka tik tikko nokļuva mājās.
Otrdienas rītā nodaļas vadītājs Jānis kungs visus sapulcināja sarunu telpā. — Uzmanību, kolēģi, — viņš svinīgi paziņoja. — Pie mums šodien ierodas pats Pēteris Jānsons. — Kas? — Sanita nesaprata. — Uzņēmuma dibinātājs. Īpašnieks.
Līga samulsa. Pēteris Jānsons? Vai tiešām tas pats vecais vīrs? — Viņš nav rādījies jau sen, — turpināja Jānis kungs. — Kādus trīs gadus. Bet lūk, nolēma atbraukt, pārbaudīt, kā iet. — Un mēs viņu pazīstam? — jautāja Zane. — Jaunie nepazīst, bet vecajiem vajadzētu atcerēties. Pēteris Jānsons, dibināja uzņēmumu pirms trīsdesmit gadiem. Pēc tam nodeva vadību dēlam, pats aizgāja no lietām.
Līga sēdēja. Jānsons. Pēteris Jānsons. Vai tiešām tas ir tas pats vecais vīrs, ko viņa aizveda? Bet nevar būt. Uzņēmuma īpašnieks, un stāvēja lietū uz ceļa, balsoja? Absurds.
— Viņš atbrauks vienpadsmitos, — paziņoja Jānis kungs. — Lūdzu visiem būt savās vietās, kārtīgi, bez kavēšanās. Kabinets sākās kņada. Visi metās tīrīt darba vietas, sakārtot papīrus. Līga mehāniski slaucīja galdu, bet galvā griezās viena doma — tas nevar būt tas vecais vīrs. Vienkārši vārdu sakritība.
Vienpadsmitos kabineta durvis atvērās. Ienāca Jānis kungs, bet aiz viņa — Pēteris Jānsons. Tas pats, tajā pašā cepurē, tajā pašā nodilušajā virsjakā. Līga sastinga ar lupatu rokā. Vecais vīrs ar skatienu apveda kabinetu, pamāja, kaut ko teica vadītājam. Pēc tam viņa skatiens nokrita uz Līgu. Viņš viņu atpazina acumirklī, acis iemirdzējās. — Līga! — viņš iesaucās. — Lūk, kāda tikšanās!
Visi pagriezās pret viņu. Jānis pārsteigts pacēla uzacis. — Jūs esat pazīstami? — Protams, — Pēteris Jānsons pienāca pie Līgas, smaidot. — Šī brīnišķīgā sieviete mani piektdien pieveda. Es stāvēju lietū uz ceļa, viņa apstājās, aizveda mani uz Ozolkalnu. — Tiešām? — Jānis kungs skatījās uz Līgu ar jaunu cieņu. — Es… es nezināju, — viņa nomurmināja. — Tas ir, es zināju, ka jūs sauc Pēteris Jānsons, bet neiedomājos, ka… — Ka šis vecais stumbrs ir jūsu uzņēmuma dibinātājs? — vecais vīrs iesmējās. — Es jau neko neteicu. Kāpēc? Man bija svarīgi nevis tas, vai jūs zināt, kas es esmu. Bet tas, kāds cilvēks jūs esat. Un es nekļūdījos. Jūs esat labsirdīga, atsaucīga.
Līga nosarka. Kolēģi skatījās uz viņu ar izbrīnu un nelielu skaudību. — Pētera kungs, atļaujiet man jūs izvest pa biroju, — piedāvāja Jānis kungs. — Ļaujiet. Tikai lai Līga nāk ar mums. Gribu ar viņu vēl parunāt. Vadītājs apjucis pamāja. Līga nolika lupatu, sakārtoja blūzi un gāja viņiem nopakaļ.
Viņi apstaigāja nodaļas, Pēteris Jānsons izjautāja darbiniekus, interesējās par darbu. Visur viņu sagaidīja ar cieņu. Līga gāja blakus, jūtoties ne savā ādā. Kad apstaigāšana beidzās, Pēteris Jānsons uzaicināja viņu uz sarunu telpu. — Līga, sēdieties. Pastāstiet, kā jums klājas darbā. Esat apmierināta?
Viņa apsēdās viņam pretī. — Nu… kopumā jā. Darbs ir stabils. — “Kopumā jā” — tas neizklausās ļoti pārliecinoši, — vecais vīrs samiedza acis. — Kas nav kārtībā?
Līga vilcinājās. Bet kaut kas viņa skatienā bija tik labsirdīgs un saprotošs, ka viņa saņēmās. — Mani apgāja ar paaugstinājumu. Es uzņēmumā esmu piecus gadus, strādāju labi, bez aizrādījumiem. Bet paaugstināja citu darbinieci, kura ir pie mums tikai gadu. — Kāpēc apieta? — Nezinu. Saka, viņai labāka izglītība. — Un kāda izglītība ir jums? — Vidējā speciālā. Pabeidzu tehnikumu.
Pēteris Jānsons aizdomājās, sitot ar pirkstiem pa galdu. — Skaidrs. Un vai jūs gribētu mācīties tālāk? — Gribētu, bet… ir jau par vēlu. Man ir četrdesmit astoņi gadi. — Muļķības, — vecais vīrs atcirta. — Mācīties nekad nav par vēlu. Gribat, uzņēmums apmaksās jums neklātienes studijas? Augstskolā, Ekonomikas fakultātē. Tieši jūsu profilā.
Līga atvēra muti no pārsteiguma. — Nopietni? — Absolūti. Jūs esat atsaucīgs, labsirdīgs cilvēks. Tādi cilvēki man uzņēmumā ir vajadzīgi. Un izglītība — tas ir iegūstams. — Pētera kungs, es nezinu, ko teikt… — Sakiet jā. Vienojāmies? — Vienojāmies, — viņa pamāja, jūtot, kā acis piepildās ar prieku. — Paldies jums.
Vecais vīrs piecēlās, uzsita viņai uz pleca. — Tas jums paldies. Par to, ka nepabraucāt garām vecam vīram lietū. Par labsirdību. Ziniet, Līga, es tur stāvēju speciāli. — Kā speciāli? — Palūdzu šoferim novietot mašīnu malā. Pats izgāju uz ceļa. Gribēju pārbaudīt kaut ko. — Ko tieši? — Cilvēkus. Cik mašīnu pabrauca garām, neapstājoties? Kādi divdesmit, ne mazāk. Bet jūs apstājāties. Pažēlojāt veco vīru.
Līga klusēja, nezinādama, ko atbildēt. — Ejiet, strādājiet, — teica Pēteris Jānsons. — Un es aprunāšos ar Jāņa kungu par jūsu mācībām.
Viņa izgāja no sarunu telpas kā sapnī. Kolēģi viņu apbēra ar jautājumiem. — Līg, ko viņš gribēja? — Par ko runājāt? — Tevi paaugstinās? Līga klusēja, smaidot noslēpumaini. Negribējās vēl dalīties. Lai vispirms viss tiek noformēts.
Vakarā viņu izsauca Jānis kungs. — Līga, apsveicu. Pēteris Jānions rīkojās apmaksāt jums studijas augstskolā. Dokumentus noformēsim šonedēļ. Tāpat jums tiek paaugstināta alga par divdesmit procentiem. — Paldies, — viņa tik tikko valdīja prieku. — Nē, tas jums paldies. Izrādās, labsirdība un atsaucība — tās arī ir svarīgas īpašības karjerai, — vadītājs pasmaidīja.
Līga izgāja no kabineta, jūtot, ka lido. Algas paaugstinājums, studiju apmaksa. Tas bija kā sapnis. Mājās viņa piezvanīja mātei, visu izstāstīja. — Lūk, redzi, meitiņ, — māte priecājās. — Labais vienmēr atgriežas. — Es vienkārši pažēloju veco vīru, nedomāju ne par ko. — Tāpēc arī atgriezās. Tu palīdzēji no sirds, nevis ieguvuma dēļ.
Viņa piezvanīja Agnesei. Meita arī priecājās. — Mammu, tu esi malacis! Es vienmēr zināju, ka tu tiksi tālāk! Līga gāja gulēt laimīga. Dzīve tiešām varēja sagādāt pārsteigumus. Un ne vienmēr sliktus. Pēc nedēļas viņa iesniedza dokumentus augstskolā. Neklātienes nodaļa, Ekonomikas fakultāte. Mācīties bija grūti — darbs, mācības, mājas. Bet Līga tika galā. Viņai patika.
Pēteris Jānsons vairs neparādījās birojā, bet vienreiz atsūtīja viņai vēstuli. Rakstīja, ka lepojas ar viņu, ka vēlot panākumus. Un vēl viņš rakstīja: “Atcerieties, Līga, patiesā bagātība nav nauda un nav amati. Tās ir labas lietas. Tu esi bagāts cilvēks.”
Līga glabāja šo vēstuli galda atvilktnē. Pārlasīja grūtos brīžos. Pagāja pusgads. Viņa nokārtoja pirmo sesiju uz teicami. Vadība pamanīja viņas centību, atzīmēja ar prēmiju. Kolēģi sāka izturēties ar lielāku cieņu.
Zane, kuru paaugstināja Līgas vietā, reiz piegāja pie viņas. — Zini, es tev apskaužu. — Mani? — Līga bija pārsteigta. — Kāpēc? — Tu esi kaut kāda… gaiša. Labsirdīga. Tevi visi mīl. — Zane, to tu pati esi izdomājusi. — Nē, neesmu. Es redzu. Tu palīdzi visiem, nekad neatsaki. Bet es vienmēr domāju tikai par sevi. Par karjeru, par naudu. Un kas beigās? Mani paaugstināja, bet laimes nav.
Līga paklusēja. Ko te var teikt. — Iemāci man būt tādai kā tu, — Zane lūdza. — Es neesmu nekāda īpaša. Vienkārši dzīvoju pēc sirdsapziņas. — Tieši tā. Sirdsapziņa. Man tās it kā nav. — Tev ir sirdsapziņa. Vienkārši tu to ilgi apslāpēji. Ir laiks to uzklausīt.
Zane aizdomājās. Pēc tam pamāja un aizgāja. Bet Līga nodomāja — lūk, vēl viens cilvēks, iespējams, mainīsies uz labo pusi. Pagāja vēl pusgads. Līga mācījās, strādāja, palīdzēja mātei. Dzīve ritēja savu gaitu, mierīgi un rāmi.
Vienreiz Jānis viņu izsauca pie sevis. — Līga, man jums ir priekšlikums. Mēs atveram filiāli kaimiņu pilsētā. Vajadzīgs apgādes nodaļas vadītājs. Es ieteicu jūs. — Mani? Bet es vēl neesmu pabeigusi augstskolu… — Toties jūs esat sevi pierādījusi kā uzticamu, atbildīgu darbinieku. Vadība apstiprināja manu ieteikumu. Esat ar mieru?
Līga aizdomājās. Nodaļas vadītājs — tā ir liela atbildība. Bet arī iespēja. — Esmu ar mieru, — viņa teica pārliecinoši. — Lieliski. Sāksiet no mēneša sākuma. Vakarā Līga atkal aizbrauca pie mātes. Izstāstīja par paaugstinājumu. Māte staroja no prieka. — Mana meitiņa, esmu tik priecīga par tevi! — Paldies, mammu. Zini, viss sākās tajā dienā, kad es pievedu veco vīru. — Labs darbs nekad nepazūd bez pēdām, — māte atkārtoja savu mīļāko frāzi.
Līga viņu apskāva. Jā, labs darbs nepazūd. Viņa par to pārliecinājās pati uz savas ādas. Atgriežoties pilsētā, viņa atkal brauca garām tai vietai, kur uzņēma Pēteri Jānsonu. Apstājās, izkāpa no mašīnas. Pagaidīja ceļa malā, atceroties to lietaino vakaru.
Cik mašīnu pabrauca garām vecajam vīram toreiz? Divdesmit? Trīsdesmit? Visi steidzās savās darīšanās, negribēja tērēt laiku svešam cilvēkam. Bet viņa apstājās. Vienkārši apstājās, pažēloja veco vīru. Un tas izmainīja viņas dzīvi. Nē, lieta nebija tajā, ka vecais vīrs izrādījās uzņēmuma īpašnieks. Bet tajā, ka viņa rīkojās pēc sirdsapziņas. Cilvēciski. Un dzīve viņai to atmaksāja simtkārtīgi.
Līga iesēdās mašīnā, brauca tālāk. Priekšā bija jauni darbi, jaunas rūpes, jauns amats. Bet viņa zināja — lai kas notiktu, viņa paliks pati. Labsirdīga, atsaucīga, gatava palīdzēt. Jo patiesā bagātība nav nauda un nav amati. Tās ir labas lietas un tīra sirdsapziņa. Un šī bagātība viņai bija. Pati galvenā.
