Mīlestība parasti attīstās pamazām, taču mūsu attiecībās ar Līgu viss notika negaidīti strauji. Kad mana 43 gadus vecā partnere tikai pēc četriem randiņiem piedāvāja pārcelties pie manis uz Liepāju, es jutos sajūsmināts.
Diemžēl, jau pēc divām nedēļām man nācās saprast, ka šis straujais solis nebija veltīts mūsu jūtām, bet gan viņas slēptajai personīgajai nepieciešamībai.
Krietnu laiku biju dzīvojis viens, esmu samierinājies ar domu, ka stabilu, ilgstošu attiecību veidošana vairs nav viegls uzdevums. Pēc šķiršanās bija vairāki mēģinājumi uzsākt ko jaunu, bet katrs no tiem beidzās, saskaroties ar nesavienojamiem raksturiem vai pāragru intereses zudumu.
Katru reizi, kad attiecības izjuka, es sev apsolīju, ka nākamreiz būšu daudz uzmanīgāks, taču ar laiku es vienkārši pārtraucu cerēt, ka šajā vecumā vēl atradīšu sirds saskaņu. Kādā brīdī es pieņēmu savu dzīvošanu vienatnē kā stabilu dzīves posmu: man ir darbs, ir dzīvoklis Liepājā, apkārt ir draugi, mājās sagaida kaķis – it kā jau nebija slikti. Tomēr kādu vakaru, vairs necerot uz brīnumu, es šķirstīju anketas iepazīšanās vietnē un uzgāju viņas profilam.
Man uzreiz patika viņas profilā redzamā dziļā interese par kultūru un atturība; atšķirībā no daudzām citām, viņa nelika uzsvaru uz dārgām lietām. Viņas hobiji šķita patiesi, nevis mākslīgi radīti, lai piesaistītu uzmanību. Viņu sauc par Līgu. Viņai bija 43 gadi.
Fotogrāfijā – inteliģenta seja, gaumīgs, akurāts stils, nekādu lieku mirdzumu. Anketā Līga minēja, ka aizraujas ar ceļošanu, kulināriju un deviņdesmito gadu filmām. Sākām sarakstīties. Sākumā sarunas bija ļoti vieglas, sirsnīgas un radās sajūta, ka pazīstu viņu jau sen.
Viņa izrādījās filoloģe, strādāja kādā privātā ģimnāzijā. Viņa bija šķīrusies un dzīvoja īrētā dzīvoklī. Līga atklāja, ka pēc attiecību pārtraukuma viņai radušās finansiālas grūtības un ka visas saistības tagad jāsedz pašai, paralēli īres maksai. Es klausījos un jutu, ka spēju saprast viņas stāstu, jo pats biju pieredzējis šķiršanos. Arī viņa, šķiet, mani labi saprata un uzklausīja.
Jau pēc pāris dienām viņa sūtīja man savu vakariņu fotogrāfijas, piebilstot: “Žēl, ka nevari pagaršot.” Pēc nedēļas mēs vienojāmies satikties.
Pirmais randiņš noritēja pārsteidzoši labi. Līga ieradās bez liekas izrādīšanās, bet gaumīgi ģērbta, atturīga, tomēr viegli komunicējama. Mēs ilgi pastaigājāmies pa Liepājas centru, apspriedām grāmatas, kino un jokojāmies. Viņa skaļi smējās par maniem jokiem un uzmanīgi klausījās, neuzdodot standartjautājumus par finansēm vai bijušajiem partneriem.
Es jutos patiesi komfortabli un atslābināti. Pēc otrā randiņa mēs pirmo reizi izpaudām pieķeršanos, bet trešajā viņa palika pie manis pa nakti. Viss attīstījās strauji, bet nejutās sasteigts. Es jutu: ar šo sievieti varētu veidot kaut ko stabilu.
Ceturtajā randiņā, vakariņojot pie manis mājās, viņa uzmanīgi ierosināja: — Varbūt pamēģinām dzīvot kopā? Es tik un tā gandrīz katru vakaru esmu pie tevis. Tā pārvietošanās šurpu turpu nav ērta. Tu taču neiebilsti?
Es biju pārsteigts. Parasti līdz šādam solim nonāk mēnešiem ilgi, bet no otras puses – mēs vairs neesam pusaudži. Mums abiem ir pāri četrdesmit, katram aiz muguras ir laulības pieredze un izpratne par sadzīvi. Es piekritu. Līga pasmaidīja un teica, ka jau rīt atvedīs savas mantas.
Nākamajā vakarā viņa ieradās ar vienu čemodānu un pāris somām. Patiešām, mantu nebija daudz. Kosmētika vannas istabā, dažas kleitas skapī. Kamēr es biju darbā, viņa pagatavoja vakariņas un saklāja gultu. Es iegāju mājās un pirmo reizi pēc ilga laika sajutu tādu patiesu mājīgumu un siltumu.
Pirmās dienas viss bija perfekti. Rītā viņa mani pavadīja ar maigu žestu, vakarā sagaidīja ar vakariņām. Stabilitātes sajūta man patika. Es beidzot varēju nedomāt par to, ko ēdīšu vakarā – tā bija patīkama atslodze. Es biju pārņemts ar komfortu un šķietamo saskaņu. Bet drīz vien sāka parādīties detaļas, kas manī radīja nelielu nepatiku.
Viņa arvien biežāk runāja par savu darbu: “Ģimnāzijā kļūst neiespējami strādāt. Domāju, ka es aiziešu no darba.” Es atbalstīju viņas lēmumu. Pēc pāris dienām viņa patiešām atstāja darbu, paziņojot: “Beidzot esmu izgulējusies!” Bet man galvā uzreiz uzplaiksnīja jautājums – bet kā ar īres maksu? Un tad es sapratu: viņai vairs nevajag īrēt dzīvokli. Tagad viņa dzīvo pie manis, par velti.
Pēc tam sākās sarunas par remontu un interjeru: “Varbūt pārkrāsosim tapetes? Šie aizkari ir tik novecojuši. Vēl vajadzētu nomainīt traukus un mēbeles.” Viņa saimniekoja tā, it kā dzīvotu šeit gadiem.
Arī uzmanība manā virzienā mainījās: mazāk apskāvienu un sarunu, vairāk iepirkumu sarakstu un sadzīvisku pretenziju. Es reiz pārnācu mājās, un viņa ar aizvainojumu teica: “Kāpēc nenopirki vistu? Es taču tev rakstīju!” Manam izbrīnam sekoja atbilde: “Ja jau mēs esam kopā, tad arī saimniecība mums ir kopīga.”
Pēc divām nedēļām es aptvēru, ka zaudēju ne tikai kontroli pār māju, bet arī pats pār sevi. Mans dzīvoklis sāka šķist svešs. Draugi smējās: “Nu ko, tev tagad ir īsts ģimenes nometne?” Es saņēmos uz sarunu.
Kad es sāku runāt par robežām un to, ka ir par agru pārvākties kopā, Līga it kā mainījās. Viņa man izteica pretestību, uzdodot tiešus jautājumus: “Tu ko, dzen mani prom? Es tev esmu sveša?” Viņa reaģēja ar stingru pozīciju un nevēlēšanos piekāpties. Es jutos vainīgs savās mājās. Tomēr es uzstāju: “Tu pārvācies pārāk ātri. Es neesmu gatavs. Dzīvosim atsevišķi un tiksimies jūtu dēļ, nevis sadzīves ērtību dēļ.”
Šis bija viens no grūtākajiem lēmumiem, ko pēdējā laikā nācies pieņemt. Lai gan jutos slikti par viņas reakciju, sapratu, ka turpināt šo teātri būtu negodīgi pret mums abiem, it īpaši pret sevi. Es negribēju kļūt par risinājumu kāda cita finansiālām problēmām. Viņa klusējot savāca savas mantas. Teica, ka nav gaidījusi ko tādu un bija cerējusi uz jaunu dzīvi. Tomēr atstāja dažas lietas: lādētāju, fēnu un grāmatu. Iespējams, cerot uz atgriešanos.
Pagāja dažas nedēļas. Viņa rakstīja tikai par lietām: “Vai tu neesi redzējis manu džemperi?”, “Atdod fēnu caur paziņām.” Es neatbildēju. Es sapratu vienkāršu lietu: man ir vajadzīgs cilvēks, kurš nāk pie manis nevis ērtību un sadzīves dēļ, bet manis dēļ. Pārāk bieži aiz skaistiem vārdiem slēpjas pavisam banāla nepieciešamība.
Nobeigums
Šis stāsts man bija rūgta, bet nepieciešama mācība. Esmu pārliecināts, ka sasteigti lēmumi, kas pieņemti sadzīves ērtību, nevis patiesu jūtu dēļ, agri vai vēlu atklāj savu patieso seju.
Tagad esmu kļuvis daudz uzmanīgāks un atgādinu ikvienam, kas meklē jaunas attiecības: ceturtais randiņš – tas nav pietiekams iemesls, lai kāds pārvāktos pie tevis dzīvot. Jūtas prasa laiku, un tikai pēc tam var sekot kopdzīve.
